Jautājiet kuram bobika īpašniekam gribat - kāda ir labākā bezceļa tehnika - atbilde būs viena – protams, ka UAZ! Auto ir dzimis vietā, kur par ceļiem, mūsu izpratnē, vēl nav pat dzirdējuši.
Paši krievi raksta, ka, par labajām gaitas īpašībām bezceļā, bobikam tiek piedots viss - neciešama ražošanas kvalitāte, nekam nederīgas rezerves daļas, absolūts komforta trūkums utt. Toties ar šo auto var iestigt tur, kur citi vienkārši netiek. "Zebra" tika nopirkta un radīta ar vienu mērķi - piedalīties bezceļa sacensībās. Mazumtirdzniecības cena nobrauktam bobikam ir 200 Ls + 48Ls pārreģistrācija. Trofi reidi ir unikāli tādā ziņā, ka apakšējā cenu latiņa ir ļoti zema. Augšējās nav, tāpat kā visiem citiem autosporta veidiem. Daudzi piedalās sacensībās ar standarta bobikiem un gūst visai labus rezultātus. Piemēram "Sumulda challenge" vinnēja ekipāža "Cēsu puikas", kam vienīgā "ekstra" bija vinča. Tiesa gan, vīriem cīņas spars bija tāds, ka likās, viņi auto uz rokām no dubļiem iznestu un, vajadzības gadījumā, paši gultos zem riteņiem. Protams, lai ilgstoši auto ekspluatētu ekstremālos apstākļos, ir lietas, ko ir ieteicams pastiprināt vai pārveidot. Vismaz gaisa filtrs jāhermetizē un “šnurkelis” jāizvada uz jumta. Tas gan maksā tūbiņu silikona un pāris plastmasas caurules. Pārējās pārbūves jau ir atkarīgas no īpašnieku ambīcijām un maciņa biezuma. Savu auto mēs no pirmās dienas, metodiski esam būvējuši par monstru. No sākuma visas izmaksas rūpīgi pierakstīju un tiku līdz 2000,- latu. Tad apnika, un tagad vienīgais ko zinu, ka mēnesī uz vienu gonku un pāris treniņiem bobiks tērē ap 200-300 latiem. Tas ietver tekošos remontus, sīkus uzlabojumus un benzīnu. Trofi reidu mašīna nekad nav pilnībā pabeigta, vienīgā iespējamā stadija ir - braukt var. Četri tankisti un bobis Varbūt kādam mūsu bravurīgā izturēšanās ir radījusi iespaidu par baigajiem ofroda monstriem, bet patiesībā esam jaunie, zaļie gurķi. Mūsu Zebrai ir tikai gadiņš. Pagājušo gadu ap šo laiku es biju nonācis krustcelēs - pirkt moci vai vecuma galā rosīties uz Golfa kausu. Tad pie kopējiem automehāniķiem parādījās Arnis ar savu bobi. No trešajām rokām es uzzināju, ka ir tādas gonkas, kur veči brauc pa purvu pāri dzērvenēm, esot vajadzīgi tikai 35'' riepas un reduktoru tilti. Man ar to pietika. Sāku meklēt piemērotu auto. Izrādījās, ka tādus pakaļ nemet. Atradu vienu Siguldā, bet tas bija vairāk gatavots krosam un man neiepatikās. Sapratu, ka tik intīma padarīšana jārada pašam. Tā nu uz pērno Baldones trofi reidu aizbraucu kā skatītājs un 17-gadīga bobika īpašnieks ar divu dienu stāžu. Ar bobi biju nobraucis pāris kvartālus no reģistrācijas vietas līdz pazīstamā automehāniķa sētai. Tur bobis tika izjaukts un uzreiz gatavots bezceļam. Galvenais konstruktors visu šo laiku ir mans brālis Vents, es atbildu par dizainu un kanalizācijas cauruļu izmantošanu autobūvē. Skaistās svītras modelēja sieva, gaidot mūsu jaunāko meitu. Uz debijas gonku 2001.gada 13.oktobrī Valmierā "Baiļos" Zebra ieradās jau ar speciālo kaujas krāsojumu un uzliftēta uz 35" maršaliem. Firmas recepte - liftēšanai izmantot Žiguļa motora spilvenus. Jau pa ceļam uz Valmieru aizvēsturiskais motors un ātrumkārba sāka brīdināt, ka prologā jāgāž pa īstam, lai nokautu šos veterānus turpat uz vietas un pēc tam nevajadzētu dziļi mežā gaidīt evakuātorus. Tomēr tikām līdz finišam ar ieklemmējušos ceturto ātrumu un jautri mirgojošu eļļas lampiņu. Maisam gals bija vaļā, un līdz šai dienai esam uzbūvējuši Latvijas apstākļiem konkurētspējīgu aparātu. Kad, pēc otrā kapitālā remonta, vecais Volgas motors atkal sāka klabēt, izlēmām laist to pensijā. Tā kā mums bija noriebies, ka visādi Landroveri un Mitsubishi, ko mēs pa dubļiem apdzenam, tikko tikuši uz sakarīgāka ceļa, tā lido mums garām, izvēlējāmies 2,9i Forda dzinēju. Vispār labāks būtu bijis dīzelis, bet toreiz par Lādogu (viens no lielākajiem trofi maratoniem – desmit dienās 1000 km pa purviem apkārt Lādogas ezeram, dalībnieku skaits vairāki simti) mēs vēl nesapņojām… Motoram pēc grāmatas 150 zirgspējas, pagaidām par maz nav izlicies. Lai dabūtu labāku griezes momentu pie zemiem apgriezieniem, pacēlām spiedienu uz sprauslām - fuck the fuel economy. Ja neskaita benzīna dzinēju vispārīgo trūkumu - svečvadus, kas nemīl darboties zem ūdens, tad motors ir pilnībā attaisnojis uz sevi liktās cerības. Tas darbojas stabili visos neceļos, kur tikai mums ir iznācis pabūt. Uztraukums bija par elektroniku, bet izrādījās, ka tā ir pilnīgi ūdensdroša. Ne velti Forda kompjus visos šrotos pakaļ met – tiem ir mūža garantija. Izdevās ātri sadeldēt pirmo benzīna sūkni, tāpēc otro likām bākā - tālāk no dubļiem. Bākas bobikam oriģināli ir zem sliekšņiem – absolūta pašnāvība. Tās uzreiz pārlikām virs pakaļējā tilta zem sēdekļiem – tālāk no celmiem un baļķu galiem, kas to vien gaida, lai uzšķērstu kāda neuzmanīga džipera dzīvības āderi. Tad arī sliekšņus var apgriest, lai mazāk ir ar ko aizķerties aiz visādiem šķēršļiem. "Muchos gracias" to mister Ford Lai nebūtu problēmu, arī ātrumkārbu ņēmām no Forda - pieci sinhronizēti ātrumi Uļjanovskā tikai tagad sāk parādīties. Kārbas galā uzstutējām bobika oriģinālo "razdatku". Tā kā visi vienā balsī apgalvoja, ka tieši tā būs vājā vieta, savienojumu pastiprinājām ar pāris kvadrātcaurulēm - līdz šai dienai problēmas ar to nav bijušas. Forda kārba ir garāka par UAZ, tāpēc kardānus iznāca samainīt vietām – garākais tagad ir uz priekšējo tiltu. No labās uz kreiso - ģenerators Bosch, vinčas sajūgs ZAZ, ūdens sūknis (cik triviāli!), stūres pastiprinātājs BMW, kompresors Ford. Skats uz pakaļējo tiltu - kardānu rokāde un “razdatkas” aizsardzība. Tiklīdz motors sāka rūkt, izrādījās, ka autiņam vēl daudz kā trūkst. Pirmās pieteicās bremzes – ja trumuļi jau pie mazākas dinamikas nebija risinājums, tad ar šo motora jaudu bremžu nebija vispār. Nācās radīt kaut ko jaunu. Toyota LC + Ford Scorpio = disku bremzes bobikam. Kā atceros trumuļus, tā nodrebu. Ideāls apvidus auto – nekādu gumijas “piļņiku”. Ar amortizatoriem izdarījāmies vienkāršāk - salējām tajos biezāku eļļu - darbojas! Paliek atklāts jautājums,- priekšējo tiltu pārtaisīt uz atsperēm. Tas nākotnei, lai novērstu peldēšanu lāgās. Atsevišķs temats ir mehāniskā vinča. Trofi reidos vinča ir kā F1 - tai jābūt mazai un vieglai, tai pašā laikā jaudīgai un ātrai. Pašreizējais modelis ir trešais mēģinājums un liekas itin veiksmīgs. Visas sastāvdaļas izvēlētas ar nenormālu izturības rezervi - tagad vai nu satrūks trose, vai riteņi paliks aizķērušies aiz celma. Sajūta, ka jauda ir krietni virs desmit tonnām, nav bijis drosmes pārbaudīt. Priekšrocības: neierobežota jauda un ātrums, īpašs iztīšanās ātrums, iespēja sajūgu slidinot palīdzēt ar riteņiem, kāda parasti nav mehāniskajām vinčām, kas jaudu ņem no ātrumkārbas. Mīnuss atklājās akcijā "Ahoi, bebra kungs", kur bija jāpabrauc gabaliņš pa upi. Ūdens līmenis brīžiem bija līdz pus logiem. Rezultātā, noslāpstot motoram, netikām ārā no upes. Risinājums - jāpieliek vēl papildus elektromotors turpgaitai un jāpērk želejas akumulators. Ar tādu verķi var vinčoties kilometriem no vietas, nebaidoties, ka tur kaut kas pārdegs vai nepavilks. Izstrādājums droši vien neiegūs nevienu balvu dizaina konkursā, bet 8mm trosi rauj pušu kā nieku. Latvijas apstākļiem auto tā kā būtu uzbūvēts. Ar šādu mašīnu vinnējām Latvijas trofi reidu kausa 6. posmu Rendā. Bet galva pilna ar idejām. Gribas doties uz Lādogu, tad būtu jāliek 40" ripuļi, attiecīgi jāpārtaisa virsbūve, vajadzētu rāciju, “dugas”, vinču atpakaļgaitai un vēl šādus, tādus sīkumus… Dubļos līdz ausīm Indulis Vīdušs- Sludinājumi
- Ziņas
- Vīriem
- Tehnoloģijas
- Sports
- Video&TV
- Forums
- Lasītāju pieredze
- Akcijas
- Jautā ekspertam
Njaa, visa cienja viirukam. - Man a patiik. Khe! Es akal 1. !