«Renault 16» modelim - 45 gadi 6

"Renault 16" šogad atzīmē savas pastāvēšanas 45. gadadienu. Pirmais pārdošanai paredzētais hečbeks Renault 16 plašākai publikai tika prezentēts Ženēvas auto izstādes laikā 1965.gadā.

<250>1960.gadā inženieru grupa no Bilankortas (Billancourt), Francija, uzsāka darbu pie Projekta 1150. Tā bija tehnoloģijas revolūcija – automašīna, kas vēlāk tika nodēvēta par Renault 16, bija pilnīgi atšķirīga no jau zināmajiem Dauphine modeļiem, kuriem dzinējs atradās automašīnas aizmugurē. Tas nelīdzinājās arī lielākajam modelim – Fregate, kuram dzinējs bija novietots automašīnas priekšgalā un kas bija aprīkots ar aizmugurējo piedziņu.

Pirmo reizi Renault vēsturē tika radīta priekšējās piedziņas automašīna un pirmo reizi auto industrijas vēsturē tika radīta jauna automašīnas virsbūves versija, tā dēvētais hečbeks, kuru papildināja piektās durvis – bagāžas nodalījuma durvis, kas bagāžas nodalījumu padarīja plašāku un vieglāk pieejamu. Pirmās šim modelim raksturīgās skices tika izstrādātas 1961.gadā – ilgu laiku pirms BKPmot un FSO uzsāka darbu pie Syrena 110 projekta. Vairāki desmiti Renault darbinieki viena no 20.gadsimta Francijas vadošo dizaineru – Filipa Šarbonē (Philippe Charbonneaux) – vadībā izstrādāja dažādas nākamā Renault modeļa versijas. Viens no dizaineriem bija arī Gastons Žuhe (Gaston Juchet), kas vēlāk kļuva par Renault dizaina nodaļas vadītāju. Plašā virsma un papildus logi 4,23 metrus garajam automobilim piešķīra papildus gaišumu.

1963. gadā prototipi bija gatavi. Tie tika testēti vēja tunelī un pārbaudīti drošības testos Renault izpētes centrā Lardijā (Lardy). Šo testu rezultātā modeļa kabīne tika uzlabota, padarot to spēcīgāku. Jau pats pirmais pārdošanai paredzētais Renault 16 modelis standartā tika aprīkots ar drošības jostām vadītāja un pasažieru drošībai. Vēlākie modeļi tika aprīkoti arī drošības balsta punktiem aizmugurējiem pasažieriem. Dzinēju dizaina nodaļa testēja vairākas 4-cilindru versijas, un rezultātā tika izvēlēts 697- tipa, 1,470 ccm, 59 zs dzinējs. Šis dzinējs tika pielietots no 1965. – 1971.gadam. Vēlāk tika pārbaudīts arī jaudīgākais 1,565 ccm, 83 zs dzinējs.

Papildus tam, ka eksistēja 4-pārnesumu manuālā ātrumkārba, inženieri strādāja pie 5-ātrumu manuālas pārnesumkārbas un automātiskās pārnesumkārbas izveides. Renault 16 ražošanas laikā tam ātruma pārslēga svira atradās netālu no stūres mehānisma.

Efektīvāka bremzēšana tika nodrošināta, pateicoties bremžu diskiem (priekšā) un aizmugurējo riteņu bremžu trumuļiem. 1964.gadā prototipi veica vairāk kā vienu miljonu kilometru, mērojot ceļu no Marokas līdz Somijas ziemeļiem. Atsperojums tika uzlabots pēc vairāku tūkstošu stundu testa braucieniem Monterlijas trasē.

Automašīna oficiāli plašākai publikai tika prezentēta Ženēvas auto izstādē 1965.gadā. Pateicoties tieši Renault 16 modelim, uzņēmuma izstādes stends bija ļoti apmeklēts vairākas dienas. Viens no L'Automobile žurnālistiem šo auto raksturoja kā „revolucionāru automobili, kas noteicis jaunus standartus auto industrijā”. Pavisam drīz starptautiska žurnālistu žūrija Renault 16 modelim piešķīra Gada automašīna 1966 titulu. Sērijveida ražošana tika uzsākta 1965.gadā jaunajā Renault rūpnīcā Sandouville. 

Papildus tam, ka Renault 16 modelim bija priekšējā piedziņa un inovatīvs virsbūves dizains, kas tika dēvēts par pusi no sedana un pusi no universāļa, kā vēl viena nozīmīga šī modeļa priekšrocība jāmin iespēja pārveidot salonu – tas bija ērts gan pasažieriem, gan pārveidojams tā, lai viegli varētu pārvadāt pat ļoti garus priekšmetus. Tas bija iespējams, pateicoties atlokāmām priekšējām sēdvietām un sadalītam aizmugurējam sēdeklim. Atkarībā no konfigurācijas Renault 16 modelis bija pieejams ar bagāžas nodalījuma ietilpību 345 – 425 litri (mērīts līdz loga līnijai), savukārt, atlokot aizmugurējo sēdvietu un mērot bagāžas nodalījuma ietilpību līdz griestiem, tā palielinājās divas reizes, sasniedzot gandrīz vidēja izmēra universāla bagāžas nodalījuma tilpumu. Renault 16 kļuva par līderi funkcionalitātes un ietilpības ziņā starp tūkstošiem pasažieru automašīnu visā pasaulē.

Renault 16 Grand Luxe un Super versijas tika aprīkotas ar atdalītām priekšējām sēdvietām, aizmugurējo roku balstu un citām papildus iezīmēm, piemēram, bagāžas nodalījuma apgaismojums, elektriskais cigarešu šķiltavas un, par papildus samaksu, viena no četrām metāliskajām krāsām. Super aprīkotākā versija bija pieejama ar pavisam jaunu risinājumu – aizmugurējā sēdekļa maināmu garumu. Automašīnas maksimālais ātrums bija 145 km/h, vidējais degvielas patēriņš – 9.5 l uz 100 km.

Pārveidotais 1,470 ccm dzinējs ar 82 zs jaudu tika izmantots Britu Lotus Europa S1 modelī, ko bija paredzēts pārdot ar Renault dīleru tīkla starpniecību. Vairāki simti šādu modeļu tika ieviesti pirms ražošanas beigām, tomēr to virsbūves līnijas īpaši nemainījās. Būtiskākas izmaiņas tika veiktas dzinējiem un citiem mehānismiem. Valstīm, kurās bija pieejama zemākas kvalitātes degviela, tika izstrādāti vairāki dzinēju varianti ar zemāku kompresijas rādītāju (1:7.6).

{page}

Pirmās izmaiņas Renault 16 modelim tika ieviestas neilgi pēc tā debijas. Tika mainīts arī šīs versijas nosaukums. 1968.gada martā jaunā 16 TS versijas 1,565 ccm 83 zs dzinējs tika prezentēts Ženēvas auto izstādē. Dzinējs tika aprīkots ar Webera dubulto cilindru karburatoru. Automašīnas maksimālais ātrums tika palielināts līdz 165 km/h. Radiālās riepas, kuru izmērs bija 155-355 (vai 155-14 collas), ievērojami uzlaboja automašīnas manevrēšanas spējas pagriezienos. Tika uzlabota arī bremžu sistēma, savukārt priekšējā pamperī tika iebūvētas H4 gaismas.

TS versija (rūpnīcas simbols: R 1151) tika bagātīgi aprīkota un kļuva par šī modeļa flagmani. 1969.gadā Renault piedāvāja 16 TA versiju ar 3 pārnesumu automātisko pārnesumkārbu un hidraulisko jaudas pārveidotāju. Transmisijas darbību nodrošināja Renault un Thomson izstrādātais elektroniskais modulis. 16 TA modelis (67 zs) ar rūpnīcas simbolu R 1153 bija pieejams Eiropā, ASV un Austrālijā. 1960.-to gadu beigās Renault modeļi ar Pekao bankas starpniecību tika piedāvāti arī Polijā. Renault 16 bija nopērkams arī Čehoslovākijā un Ungārijā.
Lai gan Renault 16 modeļa raksturīgākās iezīmes bija komforts un ietilpība, tas piedalījās arī autosporta notikumos. Šveiciešu autobraucējs F. Reusts (Reust) (Renault 16 TS Blick Racing komanda) Londonas-Sidnejas maratonā, kurā startēja vairāki simti automašīnu, finišēja 43.vietā. Šis modelis startēja arī citās autosporta sacensībās, tostarp Monte Karlo Rallijā 1971.gadā. Autobleu uzņēmums piedāvāja arī vairākas tūninga iespējas šim modelim. Sākot no 1970.gada aprīļa, visas Renault 16 versijas standartā tika aprīkotas ar drošības jostām vadītājam un priekšējiem pasažieriem. 1972.gadā tika piedāvātas divas mērinstrumentu paneļa izvēles iespējas: L un TL modeļiem bija pieejams lentīšu-tipa spidometrs, savukārt TS versijai – apaļie.

Renault 16 modeļa virsbūves dizains tika uzlabots 1973.gada septembrī, kas klajā nāca Renault 16 TX modelis, kas bija aprīkots ar 1,647 ccm 93 zs dzinēju. Jaunie risinājumi sevī ietvēra ne tikai jaunu logo (dizaineris – Viktos Vasarlejs (Victor Vasarely)), bet arī 5-pārnesumu ātrumkārbu, uzlabotu bremžu sistēmu un apgaismojuma sistēmu. 16 TX versija tika aprīkota arī ar 12 Gordini sporta ietvariem, dekoratīviem hroma logu rāmjiem, elektriskiem logiem un aizmugurējo loga tīrītāju. 1974.gadā jauns fasons tika piešķirts arī L, TL, un TS versijām, aprīkojot to ar divām jaunām tuvajām gaismām.

1975.gada martā top modeļa funkcijas pārņēma 6-cilindru Renault 30 modelis, bet dažus mēnešus vēlāk – Renault 20 modelis. Augstais komforta līmenis un funkcionalitāte nodrošināja Renault 16 modeļa popularitāti Francijā un citās valstīs. 1976.gadā vēl joprojām tika piedāvātas TA, TLA, TL, TX versijas, savukārt 16 TS bija izņemts no apgrozības. Renault 16 TL versija ar 1,565 ccm 55 zs dzinēju bija pieejama atsevišķos tirgos.

Visas Renault 16 versijas tika aprīkotas ar inerciālajām trīs-punktu drošības jostām un slēdzenēm, kas ļāva atvērt durvis pat pēc spēcīgas deformācijas. Kopš 1978.gada jūlija visas versijas standartā tika aprīkotas ar aizmugurējo sēdvietu drošības jostām.

Kopš Renault 18 modeļa ražošanas uzsākšanas Renault 16 modelim tika ražotas TX un TL versijas ar 67 zs dzinēju. Galvenie eksporta tirgi bija Beļģija, Holande, Spānija, Vācija un Šveice. Pēdējās 1 850 000 Renault 16 vienības Sandouville rūpnīcā tika saražotas 1980.gada maijā.

Šis modelim, kas šogad atzīmē savu 45. pastāvēšanas gadadienu, ir bijusi ļoti būtiska loma Renault vēsturē. Šī modeļa ideja par maksimālu vietas izmantošanu, komfortu un drošību tika atspoguļota Espace modelī (1984.gads), kā arī vidējā segmenta Renault automašīnās – no Renault 18 (1978. gads) līdz Renault 21 (1986.gads), līdz pat mūsdienu modelim Renault Laguna, kura ražošana uzsākta 1994.gadā. Hečbeka ideja, kuru ieviesa Filips Šarbonē (Philppe Charbonneaux),izstrādājot Renault 16 dizainu, ir kļuvusi par ļoti populāru un svarīgu elementu auto industrijā.