«Renault Fuego» svin 30 gadu jubileju 8

Renault Fuego šogad atzīmē 30 gadu pastāvēšanas jubileju. Fuego, kas ir Megane Coupe priekšgājējs, savu debiju piedzīvoja 1980.gada martā Ženēvas auto šovā.

Renault Fuego vēsture aizsākās 1976.gada sākumā, kad jaunais Renault direktors Bernards Vernjers – Paliezs (Bernard Vernier-Paliez) uzsāka darbu pie programmas, kas paredzēja atjaunot visu Renault modeļu līniju. Viena no prioritātēm bija turpināt darbu pie vidēja izmēra automašīnām, kas līdzinātos jau vecajam Renault 12 modelim. Ieviešot pārmaiņas, tika radīts kupejas modelis -Renault 15/17 pēctecis.

Jaunā modeļa virsbūves dizainu izstrādāja Renault Automobiļu stila (dizaina nodaļa) departamenta vadītājs Gastons Žuhē (Gaston Juchet) un jaunais dizaineris Roberts Oprons (Robert Opron), kas tikko bija sācis darbu Renault, pametot līdzšinējo pozīciju Citroen uzņēmumā, kur viņš izstrādāja modeļu SM un CX dizainu. Pretēji 70-to gadu modes tendencēm izmantot asas malas un ģeometriskas formas automašīnu dizainā, Oprons deva priekšroku mīkstām un plūstošām līnijām, kādas tas bija ieviesis modeļi numur 18. Viens no jaunā dizaina raksturīgākajiem elementiem bija izliektais aizmugurējais logs, kas vienlaikus bija arī bagāžnieka vāks. Pēc oficiālās modeļa prezentācija sāka klīst runas, ka šis modelis līdzinās Porsche 924, ko izstrādāja Harms Lagajs (Harm Laagay). Tomēr pietiek apskatīties uz Citroen SM dizainu – Oprona darbs no 1970.gada –, lai pārliecinātos par Francijas dizainera darba autentiskumu.
 

Modeļa virsbūve – futūriskais dizains ar apaļotiem galiem – tika prezentēta 1976.gada nogalē slēgtā Renault valdes sanāksmē. Bernards Vernjers-Paliezs (Bernard Vernier-Paliez) bija ļoti entuziastisks – jaunās dizaina līnijas bija kā 80-to gadu stila prognoze. Runājot par tehnoloģiju, jaunā modeļa virsbūve bija gandrīz identiska modelim Renault 18. Visnozīmīgākās atšķirības vērojamas tieši modeļa aizmugurējās daļas dizainā.

Kad 1978.gadā savu debiju piedzīvoja Renault 18 modelis, tika uzsākti jaunās kupejas testa braucieni. Pirmo reizi daudzu gadu laikā tika nolemts aizstāt Renault modeļiem raksturīgo numerāciju ar vārdu, lai gan sākotnēji bija ideja kupeju modeļu nepāra numurus 15/17 turpināt, ieviešot modeli Renault 19. Tomēr, izvērtējot vairākus piedāvājumus, šis modelis tika nodēvēts spāņu vārdā Fuego, un tas nozīmē „uguns”. Jaunais modelis tika nozīmēts virknei dažādu testu Renault izpētes centrā Lardy, piemēram,– automašīna tika nomesta no kustīgas rampas, lai novērtētu reālo ietekmi sadursmes gadījumā ar citām automašīnām.

Lai uzlabotu automašīnas tehnoloģisko izpildījumu, Bilankortas inženieriem bija nepieciešami vairāki mēneši. Modeļu Renault 15/17 ražošanas pārtraukšana 1979.gada jūlijā bija kā signāls tam, ka to pēctecis ir gatavs startam. 1979.gada septembrī pirmās Fuego fotogrāfijas, tiesa gan – neoficiālās – nonāca presē.

1980.gada februārī gleznainajā Kosta del Sola piekrastē Spānijā jaunais Renault Fuego tika pirmo reizi prezentēts masu medijiem. Oficiālā jaunās kupejas pirmizrāde gan notika tikai martā starptautiskās Ženēvas auto izstādes ietvaros. Drīz pēc tam tika uzsākta modeļa masveida ražošana Bilankortas (Billancourt) rūpnīcā, kā arī Spānijas FASA Renault rūpnīcā Valladolid.

Standarta Fuego TL versija tika aprīkota ar 1,397 ccm, 64 zs dzinēju. Nedaudz dārgāki šī modeļa varianti (Francijā – GTL un GTS) tika aprīkoti ar 1,647 ccm (96 zs) dzinēju, kas jau bija pazīstams modelī 16 TX. Fuego ekskluzīvākie modeļi ar labāko aprīkojumu bija TX/GTX modeļi. Tie bija darbināmi ar 2.0 litru dzinēju Nr. 829 (109 zs), ar ko bija aprīkots arī 20 TS modelis. Atkarībā no modeļa Fuego maksimālais ātrums variēja no 158 līdz 190 km/h.

Suspensija, bremžu sistēma un vēl citi tehnoloģiskie risinājumi bija identiski modelim Renault 18. Ģimenes automašīnas tipa suspensija, kas tika pielāgota kupejai, nodrošināja spēcīgu izpildījumu. Standarta aprīkojums, izņemot pamata TL versiju, sevī ietvēra piecu ātrumu manuālo pārnesumkārbu. Atsevišķos tirgos bija pieejama arī trīs ātrumu automātiskā transmisija, kas bija zināma kā MJ.

{page}

Neskatoties uz sportiskajām līnijām, četrvietīgais Fuego saglabāja arī vairākas praktiski ērtas lietas. Tā, piemēram, lielais aizmugures logs lielu vienību iekraušanu bagāžniekā padarīja daudz ērtāku. Bagāžnieka lielums – 375 dm3 (saskaņā ar DIN standartiem – litri) neatšķīrās no ģimenes automašīnu klases standartiem, turklāt ar nolocītām aizmugurējo sēdvietu atzveltnēm tā tilpums sasniedza 814 dm3.

Kā jau kupejas stila automašīnās priekšpusē bija lidmašīnas tipa sēdvietas, savukārt labākās versija tika aprīkotas ar apgriezienu noteicējiem. Augstākās klases Fuego variants – GTX – iekļuvis vēsturē kā pirmā masveidā ražotā automašīna ar tālvadības pulti. Noteikti jāpiemin arī tas, ka Renault 16 TX bija aprīkots ar elektrisko centrālo slēdzeni, kas ļāva ar vienu atslēgu atvērt visas durvis vienlaikus jau 70-tajos gados. Tomēr Fuego tika aprīkots ar lietotājam daudz draudzīgāku risinājumu – PLIP sistēmu, ko patentējis Filips Lipšuts (Philippe Lipschutz) un kas ieviesta ražošanā, pateicoties Renault sadarbībai ar elektronikas uzņēmumu Thomson. Vēl jo vairāk vislabāk aprīkotais Fuego modelis bija pieejams ar elektriskiem logiem, auduma salona apdari, stūres pastiprinātāju un zaļi ietonētiem stikliem. Papildus efektu piešķīra arī futūristiskie Gotti alumīnija riteņi.

1982.gadā automašīnu virsbūves uzņēmums Heuliez prezentēja Fuego kabrioleta versiju, tomēr tā masu ražošana tā arī nekad netika uzsākta. Šajā laikā Fuego debitēja ASV un Kanādā. Automašīnu montāža tika uzsākta arī Santa Izabellā (Argentīna).

<250> 1983.gadā Francijā pārdošanā nonāca pirmie uzlabotie Fuego, kuri tika dēvēti par Phase Deux (otrā fāze). Tika izmainīta modeļa virsbūves priekšējā daļa – gaismas, bamperi –, savukārt salons tika aprīkots ar jaunu mērinstrumentu paneli un stūri. Fuego Turbo ar 1,565 ccm (132 zs) dzinēju, kas aprīkots ar Garrett turbo lādētāju, arī tajā laikā piedzīvoja savu debiju. Automašīnas maksimālais ātrums sasniedza 200 km/h, savukārt ātrumu līdz 100 km/h no stāvošas pozīcijas bija iespējams sasniegt 9.8 s. Šāds izpildījums pieprasīja arī daudz efektīvāko bremzēšanas sistēmu. Visi riteņi tika aprīkoti ar bremžu diskiem, priekšpusē - ar ventilējamajiem.

Turbo versija tika aprīkota ar Vācijas BBS alumīnija riteņiem 185/65 HR 14. Salonā sportisko atmosfēru lieliski papildināja ar ādu apdarinātā stūre un īpaši sēdekļi ar krāsas elementiem. ASV tirgū Fuego Turbo tika piedāvāts ar izplūdes gāzu sistēmas katalizatoru, kas samazināja dzinēja jaudu līdz 112 zs. ASV bija pieejamas arī versijas, kas aprīkotas ar 2.2 102 zs dzinēju ar Bosch L-Jetronic iešprices sistēmu. Lai piemērotos amerikāņu gaumei, lielākā daļa automašīnu aprīkotas ar trīs ātrumu automātisko transmisiju. 2.2 litru modelis bija pieejams arī Šveicē.

Fuego turbo dīzeļa dzinējs J8S 2,068 ccm, 88 zs ekskluzīvi bija pieejams Eiropā. Šī modeļa maksimālais ātrums bija 177 km/h, savukārt vidējais degvielas patēriņš bija 8 litri uz 100 kilometriem. Neskaitot Franciju, tas kļuva ļoti populārs Beļģijā un Itālijā. Vienlaikus ar Renault 25 modeļa atklāšanu (1984.gads) tika paplašināts Fuego papildus pieejamā aprīkojuma klāsts – inovatīva audio kontrole, kas iebūvēta stūres mehānismā, elektriskie spoguļi un ceļojumu kompjūters.

Ražošana Francijā tika pārtraukta 1985.gada jūlijā, un vēl dažus mēnešus automašīna bija pieejama pārdošanā. 1987.gada vasarā modeļa ražošana tika pārtraukta arī Spānijas rūpnīcā. Renault Argentīna S.A. Fuego modeļus GTX/GTA un GTA Max turpināja ražot līdz 1992.gadam. Kopējais saražoti vienību skaits sasniedza 226 583, un tas ir ļoti labs rādītājs nišas automobilim.1997.gada nogalē Renault prezentēja Megane Coupe – automašīna, kuru var dēvēt par Fuego pēcteci.