Ir veiksme dzīvot sabiedrībā, kurā nauda pietiek visam, kas nepieciešams, tomēr, ja tik ļoti nav paveicies, jānosaka prioritātes, tātad jāizvēlas svarīgākais. It kā labi zināma patiesība, ar kuru saskaras lielākā iedzīvotāju daļa, tomēr, kad runa vairs nav par personisko sadzīvi, tad prioritāšu noteikšana bieži vairs nav tik racionāla un loģiska.
Iekšpagalmu remonts, kuru šobrīd tik aktīvi piesaka Rīgas domes vadība, protams, nebūtu slikta lieta, tomēr autovadītājiem, kuri ikdienā šķērso, piemēram, Ulmaņa gatves pārvadu, Salu tiltu, Brasas tiltu vai kratās pa sabrūkošajiem un bedrainajiem Rīgas ceļiem, var rasties šaubas vai iekšpagalmu sakārtošana ir svarīgākā prioritāte.
Brūkošais Ulmaņa gatves pārvads ir reāls drauds satiksmes dalībnieku veselībai un dzīvībai, kā arī krasi bremzē pilsētas ekonomisko situāciju, jo tiek ierobežota mobilitāte, tātad arī ekonomiskie sakari starp partneriem gan Rīgā, gan ārpus tās. Tas galarezultātā atsaucas uz pilsētas ieņēmumiem un pēc tam uz sociālajiem maksājumiem. Brasas tilts rada iespaidu, ka Rīgā atgriezies dinozauru laikmets, un tie visi draudzīgi grauž šī tilta malējās konstrukcijas, tik robainas tās kļūst. Kas notiktu, ja vienā no neskaitāmajām Salu tilta deformētajām šuvēm un bedrēm ieskrietu benzīna vedējs, kurā ietriektos maršruta autobuss ar pasažieriem? Zinot, ka nākamajā gadā ceļu remontam pilsētas budžetā paredzēti vien nieka 10 tūkstoši LVL, bet iekšpagalmiem 4 miljoni LVL, nav pārliecības par pareizu prioritāšu izvēli.
Neapstrīdot nepieciešamību sakārtot pagalmus, rodas bažas, ka, šādi plānojot, nākotnē ārpus tiem ceļu nebūs, un autovadītāji būs spiesti braukāt iekšpagalmu ietvaros. Pie kam jāatceras, ka liela daļa iekšpagalmu ir privātā zeme, bet sakopšana plānota par visu pilsētas nodokļu maksātāju līdzekļiem. Šāda pilsētas attīstības politika apdraud iedzīvotāju mobilitāti, iespēju droši pārvietoties no vienas pilsētas teritorijas uz otru, var novest pie bīstamiem satiksmes negadījumiem gan autovadītājiem, gan sabiedriskā transporta pasažieriem, kā arī reāli bremzē pilsētas ekonomisko attīstību. Brūkošs tilts vai ceļu pārvads ir daudz bīstamāks par nesalabotu iekšpagalma ceļu, un kamēr tādi infrastruktūras objekti Rīgā ir, un to stāvoklis arvien pasliktinās, savukārt ceļiem paredzētais finansējums pilsētas budžetā ir nesamērīgi mazs, tikmēr tik plaša iekšpagalmu sakārtošanas programma ir priekšlaicīga.
Šajā kontekstā nav saprotama jēga socioloģiskajai aptaujai par pagalmu sakārtošanas tēmu. Saprotams, ka uz jautājumu, vai vēlaties, lai jūsu iekšpagalmu sakārtotu, absolūtais vairākums atbildēja pozitīvi. Domājams, ja jautājumus par nepieciešamību salabot ceļus uzdotu autovadītājiem pie kādas bīstamas bedres, atbalstītāju būtu visi 100%., bet tādēļ jau ir pilsētas vadība un tās noteiktās prioritātes, lai līdzekļus izmantotu kādā loģiskā nepieciešamību secībā nevis balstoties uz tādu sabiedriskās domas aptauju jautājumiem, kuru atbildes jau iepriekš ir zināmas.
Juris Zvirbulis,
Autokluba LAMB prezidents,
Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis
Jopereste, ko tas Zvirbulis ir REĀLU izdarījis, taustāmu bez šitās mūžīgas gaudošanas, ka viss ir nepareizi???