Mana bērnība pagāja gan pilsētā, gan mežā, sevišķi jau vasarā, tādēļ tā laika iespaidi varen spilgti un labi saglabājušies atmiņā. Meži bija lieli, vareni, neizzāģējami un nesamaitājami...
Bet pienāca 21. gadsimts. Kurzemes zaļā rota (tāpat kā citviet Latvijā) pārvērtās zviedru un somu ražotā celulozē. Plastikāta pudeles aizvieto zāli ceļmalās, bet atkritumu izgāztuves par pakalpojumiem prasa naudu, tādēļ sūdus ber mežos.
Tādēļ, redzot Tebras Trophy galerijas, man nemaz prātā nenāk domas pat latviešu kārtējiem sasniegumiem dabas uzvarēšanā, bet gan pēc "wild" izsalkušu rīdzinieku - pārsvarā tak rīdzinieku, vai ne? - paālēšanās pa mežu, kuru, cerams, nekad vairs neredzēsim. Vai arī, ja gadījumā tur nonāksim, sēņojot rudenī kopā ar bērniem, tad teiksim, fui, fui, kā te piecūkots, laikam eļļa, degviela lieta zemē. Tu, bērniņ, ceļa grambā iekriti? Laikam jau meža zāģētāji izbraukājuši...
Jā meža zāģētāji, protams, izbraukā gana, bet vai tas ir iemesls, lai varen lepotos, ka arī mēs ar savu spēkratu palīdzību varam ko papostīt?
Man arī neizpratni iedveš auto reklāmas un raidījumi Latvijas TV, kur džipmašīnas lepni pabraukājas pa kāpu joslu ar arņiem kundziņiem iekšā. Tas taču it kā aizliegts Latvijā...
Iespējams, ka es te viens tāds, kuram fakts, ka Latvija varētu būt zaļa un ziedoša arī mūsu bērniem un tūristiem, kuri savās zemēs būs redzējuši tikai vienu kociņu - plastmasas Ziemassvētku eglīti, liekas svarīgāks par adrenalīnu (kura jau nu tik maz, braucot pa Rīgas ielām), svarīgāks par motoru jaudu un pašapliecināšanos, kuram garāks, atvainojiet, caurejošāks apvidus vāģis.
Un tomēr - man ir kaifs aizbraukt līdz mežmalai un tālāk iet kājām.
audifans
P.S. Tāds nu reiz sentimentāls tipiņš es esmu...
Aizbrauc uz Latgali! Tur veel nav pied....s