Ir piektdienas vakars, jūsu padevīgais kalps un ziņu avots dodas uz Latvijā lielāko un nozīmīgāko trofi reidu, jeb latviskojot, dubļu braukšanas sacensībām. No rīta diezgan pamatīgi nolija lietus – varam cerēt, ka dubļu par maz neliksies.
Toties tagad jau brīžiem uzspīd saule, kas nemaz nav tik nepatīkami, zinot ka divas naktis būs jāguļ teltīs. Vīri un drosmīgākās sievas (ir mums pāris ģimenes ekipāžas) pulcējas nometnē netālu no Taurupes.
Pērnā gada rekords dalībnieku skaita ziņā (41) gan paliek nepārspēts, bet līdz tam pietrūkst tikai nedaudz. Manā agrā jaunībā uz skijoringu sabrauca pat vairāki simti ekipāžu, motoru mīlestība mums ir gēnos, tātad arī mūsu rindām ir visas iespējas augt. Tā nu draudzīgās sarunās sagaidām tumsas iestāšanos un līdz ar to arī nakts posma startu.
Šai naktij organizatori mums sarūpējuši vienu speciālo posmu “Nakts murgs” un pārbraucienus pēc leģendas turp un atpakaļ uz bāzi. Pirmā leģendiņa ir vienkāršs pārbrauciens pa ceļiem un lai nebūtu galīgi garlaicīgi apmēram 50m pa upīti. Vietiņa sirsnīgi atpazīstama no pērnā gada, tiesa tad bija gaišāks un ūdens drusku mazāk. Tomēr te neiztiek bez piedzīvojumiem. Mārtiņa jaunais stūrmanis ir uzņēmis kursu uz jūru un 50m vietā sadomājis pieveikt visus 500. Gods kam gods, no upes viņi tiek ārā saviem spēkiem, un ar laiku atdzīvina piesmelto motoru, bet nakts posms ar to pašu viņiem ir beidzies.
“Nakts murgs” vismaz mazajai klasei pilnīgi atbilst savam nosaukumam. No kalna gala paveras gleznains skats uz dubļaino izcirtumu – trase visā garumā marķēta ar iestigušiem auto - prožektori, motoru rēkoņa, no tumsas izlec netīri stāvi ar trosēm un lāpstām. Kamēr mēs sajūsmināmies par skaisto ainavu, Arnis mūs jau ir noķēris un spiežas virsū. Sākam braukt ātrāk nekā es spēju orientēties un rezultātā aizbraucam kādus simts metrus nostāk no pārējiem. Saķeram pareizo virzienu un dodamies uz priekšu pa mežizstrādes ceļu. Meža kaķu rises paliek ar katru metru arvien dziļākas un finālā mēs paliekam karājoties uz tiltiem. Mēģinam sameklēt kādu celmu pret ko vinčoties, bet liekas ka šajā izcirtumā nav pat to! Pārējie ar mokām ap metru dziļās rises šķērso perpendikulāri, mēs mēģinam neapgāžot auto tikt no tām ārā pa diognāli. Lieliem riteņiem ir lielas priekšrocības, bet kad tie ir aizķērušies aiz noblietētas rises malas, tiem ir arī zināmi trūkumi. Ar trešo piegājienu ir izdevies izrakt pietiekami platu pakāpienu, lai auto, ar rokām pieturot pret apgāšanos, varētu izrāpties no risēm. Pasīvā apmēram 20 minūtes laika un trīsmetrīgs vinčas troses gabals. Rezultātā esam savā klasē otrie un trešie absolūtajā vērtējumā, no kopumā pieciem auto, kas šajā posmā iekļāvās laika normā. Trīs bobiki, landrovers un toijota, tāda ir vietu secība. Varētu nosūtīt pateicības vēstuli uz Uļjanovsku.
Pārbrauciens uz nometni jau krietni vienkāršāks, vienīgi pašās beigās Ogres upes brasls samērā dziļš un straume jūtami nes mašīnu sānis. Es te noteikti negribētu braukt ar mazāku auto! Kopumā nakts posms ir krietni paretinājis dalībnieku rindas. Lielā klase ir zudējusi trešdaļu braucēju, mazā apmēram pusi. Līdz rītam turpinās evakuācijas darbi. Ar labu nakti!
Rīts pienāk ar neciešami spilgtu gaismu un ir riebīgi auksts. Teltī ilgāk izturēt nav iespējams, jālien ārā un jāmēģina sasildīties. Ir laiks sabīdīt stratēģiju. Mūsu uzdevums pirms gonkas bija vienkāršs – prātīgi un lēnām aizbraukt līdz finišam neko būtisku nesalaužot, jo pēc divām nedēļām Lādoga un sagatavošanās darbi jau tā nopietni iekavēti. Tāpēc ar nakts rezultātiem esmu ļoti apmierināts. Esam stabili pirmajā trijniekā un nebūs jāstartē pirmajiem. Lai Arnis skrien pa priekšu, parāda mums dziļākās vietas un sameklē visus pārsteigumus. Mēs viņam mīsim uz pēdām, bojāsim viņam nervus un mācīsimies no viņa kļūdām. Ideāli!
Diena sākas ar mazu priekšnesumu Ērgļu iedzīvotājiem. Divi aplīši pa Ogres brasliem uz laiku. Tradicionāli ātrs ir mazās klases līderis Andris Kuzņecovs. Liekas ka viņa toijota ir nevis no dzelzs, bet no kāda daudz izturīgāka materiāla. Taču šoreiz absolūti ātrākais ir Edvīns Vanzovičs ar Nissan Patrol. Izskatās ka viņš ir noskaities uz ieilgušo neveiksmju sēriju un liek auto lidot vārda vistiešākajā nozīmē. Pienāk mana kārta. Skatītāji un hronometrs briesmīgi spiež uz gāzes pedāli. Pats nemanu, kā esmu pārslēdzies jau uz otro pazemināto. Attopies! Izšķaidīt kādu difereciāli varēs arī citu reizi! Gonka turpināsies vēl divas dienas! Sāku braukt tādā kā sēdstreika režīmā. Rezultātā nav nemaz sliktākais dienas laiks, kāds ir pamanījies braukt vēl lēnāk! Toties esmu ticis cauri ar veselu ādu. Arnis man ir vinnējis vēl 16 punktus, toties zaudējis vienu pārsistu riepu un līdz ar to ap ceturto daļu no auto pārgājamības. Uzskatu, ka nav nemaz tik slikts darījums.
Tālāk maza leģendiņa aizved mūs uz vietu, kur jābrauc vadoties pēc kartē iezīmētas līnijas. Normāls bezceļš, dubļi, rises, viss kā pienākas, paldies organizatoriem! Pa ceļam apdzenam Arni, liekas viņš kaut ko remontē. Nonākam vietā kur lielās un mazās klases ceļi šķiras, tagad ir daudz vieglāk apmaldīties, jo trase nav izbraukāta, toties nav problēmu ar iestigušu mazās klases aparātu apbraukšanu. Veiksmīgi nonākam kārtējā laika kontrolē, kur tiesnesis sūta mūs iepazīties ar tālākā ceļa jaukumiem kājām. Jā te ir atkal lielās meža tehnikas rises, kur viņi paši ir stiguši iekšā un tāpēc bruģējuši ceļu ar šāļiem un visu, kas vien pagadījies pa rokai. Turklāt viss tā gaumīgi applūdis ar ūdeni un pāris gadus neskarts puvis. Izskatās diezgan iespaidīgi, tomēr liekas, ka viltīgi braucot arī šo dabas skaistumu ir iespējams pieveikt. Dīvainā kārtā neviens negrib izmantot to privilēģiju braukt pirmajam. Visi nezkāpēc rāda uz mums, jo lūk Zebrai esot tie lielākie riteņi. Nu ko, paraksim viņiem tās bedres dziļākas! Braucam pa iepriekš izskaitļoto maršrutu un mums izdodas! Pat nevajag vinčoties! Pa dienu tomēr viss ir labāk redzams! Vēl nedaudz palīkumojam pa izcirtumiem un kārtējā laika kontrole. Faktiski esam jau iebraukuši kopvērtējuma punktos. Labi!
Tālāk maza desmit minūšu leģendiņa aizved mūs līdz trešajam speciālajam posmam. Saucas “Rises cirsmā” un ir arī. Lēnītiņām jāžonglē pa augšu, lai tikai atkal neiežautos iekšā. Te nu atkal mums ir pirmā braucēja priekšrocības, jo rises neviens nav nomuļļājis un noslidinājis. Veicīgi un bez kļūdām izdodas visu izdarīt, gluži kā zilonim staigājot uz pirkstgaliem. Arī pārējie nobrauc bez īpašām problēmām. Nav skaidrs kāpēc te nelaida iekšā mazo klasi, jo tie kas bija pārdzīvojuši “Nakts murgu” arī te tiktu galā.
Seko neliels pārbrauciens pa pērnā gada kauju slavas vietām. Uzvēdī patīkamas atmiņas un nedaudz naftalīna. Šodienas pēdējā laika kontrole. Diemžēl orientēšanās zona mums šodien slēgta. Ir agra pēcpusdiena, bet organizatori laikam baidījās, ka pasākums var ievilkties un viņiem atkal visu nakti būs jāķeksē kritušie ārā no purva. Dodamies pusdienās. Kad miegaini un apmierināti ierodamies nometnē un jau sākam nolūkot vietiņu vieglai diendusai, pienāk SOS signāls no meža. Šoreiz nepaveicies ir tiesnešu auto. Nu ko, jābrauc tēlot mazos pielīdējiņus. Pusdienās iedzertais alus ir darījis savu – ātrums ir krietni pieaudzis un spriešanas spējas samazinājušās. Taisnākais ceļš protams ved pa pārplūdušajām risēm mežā, bet mēs taču tur pat nevinčojāmies! Gāžam tik iekšā! Pēc tam, kad tur ir pārgājusi pāri visa lielā klase, šis tas ir mainījies. Divreiz mūsu metrīgie riteņi pilnīgi pazūd grāvjos un buferis atmetas pret krastu. Abas reizes rodas ilgas pēc vinčas auto aizmugurē. Tomēr uzsienot trosi labi augstu kokā izdodas izvinčoties. Bet tad notiek pats nepatīkamākais – noslāpst motors. Diezgan ātri tiek noteikta diagnoze – benzīna sūknis ir nodevīgi apklusis. Kad augšminētais verķis tiek izvilkts no bākas, no tā birst smiltis un dzelzs skaidas, un izspiest kādas nebūt dzīvības zīmes no tā neizdodas. Nez kur tas neapzinīgais elements benzīna vietā ir sarijies dubļus!? Sadalamies divās grupās, viena dodas benzīna sūkni meklēt uz austrumiem Ērgļos, otra uz rietumiem Inčukalnā. Austrumos kā jau austrumos, toties rietumos ir veicies labāk un ap desmitiem vakarā esam atpakaļ mežā ar citu sūkni. Nedaudz izdomas un roku veiklības un Zebra jau dodas uz Ērgļiem papildināt degvielas krājumus rītdienas sacensībām. Ja tā padomā, fantastiska cūcene, jo ar tām dzelzs skaidām vēderā sūknis būtu atzviedzies vai nu rīt īsā leģendas posmā, atstājot mūs zem svītras apbalvošanas sarakstā, vai, vēl sliktāk, Lādogas pirmajās dienās. Drusku nervozi dodamies pie miera.
Svētdienas rīts atnāk ar jauku saulīti un vakardienas rezultātiem. Lielajā klasē nekas nav mainījies. Pirmais Arnis Namajūns/Harijs Sils, otrie brāļi Vīduši, trešie Māris Zvirbulis/Bruno Lielkāja. No Arņa atpaliekam par 12 punktiem, Māri apsteidzam par 4. Realitātē tā ir viena lieka vinčošanās tiesa – respektīvi sekundes simtdaļas jebkurā citā sporta veidā, jeb viena maza kļūdiņa. Pārējie kopš nakts murgiem atpaliek par kādiem 100 puntiem. Tas jau kaut kas ir. Toties mazajā klasē gan ir būtiskas izmaiņas. Andrim galīgi nav veicies orientēšanās zonā un par līderiem ir kļuvuši Gints Jātnieks /Alvis Pētersons. Spriežot pēc rezultātiem Edvīns kontrolpunktus noslēpis tā nepajokam. Pa nullēm vispār neviens nav ticis cauri, un tikai trīs ekipāžas ir atradušas visus kontrolpunktus. Un šādu gabaliņu bez kauliem organizatori ir noskauduši lielajai klasei!
Šai dienai atlikušas divas mazas leģendiņas pa 15 un 20 minūtēm un viens speciālais posms. Mazā klase startē pa priekšu, tāpēc leģendā nomaldīties nav iespējams – trase ir ļoti konkrēti izbraukāta, bet nervi ir uzvilkti līdz pēdējam. Ja nu kaut kas atkal salūzt, tad neko atgūt vairs nevar paspēt un ir visas cerības palikt pavisam zem svītras. Braucam tās vienu pēc otras un ar daudziem jauniem sirmiem matiem laimīgi nonākam pie specposma starta. Izskatās ka šodien daudziem ir pielipis mūsu uztraukums par Zebras veselību. Laiku pa laikam kāds par to apjautājas. Mēģinam ļaužus nomierināt, sakot, ka neko būtisku vēl salauzuši neesam, bet laikam nesanāk gana pārliecinoši. Visi dodas prom neticīgi galvas šūpojot un pie sevis kaut ko purpinot. Pie starta neliela drūzma, tāpēc ir laiks trasi iziet kājām. Ejam un skatāmies kā cīnās un vinčojas mazā klase, tālāk mūsu ceļi šķiras un lielajai klasei jābrauc pa “svaigu” meža stigu. Secinam ka lielākās priekšrocības būs tieši mums, kas startēsim otrie – Arnis būs sadragājis visas kritalas un atradis visas dziļākās vietas, bet trase nebūs vēl tā izmalta, kā pēc tam, kad pāri būs gājuši visi pārējie. Nākot atpakaļ pa mazās klases trasi izskatās, ka patiesībā šoreiz viņiem tā ir pat grūtāka nekā mums, bet ne tas ir galvenais. Kamēr esam klaiņojuši pa mežu esam nokavējuši savu starta secību. Trasē ir devusies pat Krūmiņu ģimene, kas vienīgie varonīgi izmanto spoles – respektīvi ir reāli lēni grūtos posmos, un mums visticamāk būs jāmeklē kā pa mežu viņus apbraukt. Lai laime būtu pilnīga, tieši pirms mums pa trasi aizbrauc traktors evakuēt iestrēgušos. Lielāku jezgu šaurā meža ceļā grūti iedomāties. Jūtamies kā ar aukstu ūdeni aplieti. Starts! Braucam un bažīgi lūkojamies kurā brīdī būs jālec ārā no auto un jāskrien pa mežu meklēt apbraukšanas ceļus. Pilnīga fantastika! Mežā nevienas dzīvas dvēseles, nemaz nerunājot par pamestiem auto vrakiem! Izbraucam uz augstsprieguma stigas un Vents nezkāpēc sadomā braukt blakus pa izcirtumu. Bet tas ir pilns ar sprīdi gariem krūmu celmiem, kas tā vien tīko, kā aizsūtīt mūsu riepas uz laimīgākiem medību laukiem! Ātri atpakaļ uz stigas! Izlecam uz stigas un priekšā ieraugam iestigušu pusi no lielās klases! Ātri atpakaļ izcirtumā! Krūmu celmi vairs neskaitās bīstami. Aizvelkam visiem garām un izgriežam atpakaļ uz stigas. Nu tikai mudīgi uz finišu! Arnis līksmo – mēs esam piecas minūtes par vēlu, lai viņu apsteigtu. Arī mums ir prieks - auto vesels, otrā vieta šajā gonkā nostiprina mūsu līderpozīcijas kopvērtējumā, viss ir viekārši fantastiski! Zīmīga detaļa - pirmās divas vietas šajā gonkā izmantoja riepas Super Swamper Bogger, otrās divas Super Swamper TSL. Zinātnieki teiktu, ka paraugs ir pārāk mazs, lai izdarītu secinājumus, bet sakritība tomēr ir visai zīmīga. Jeņķi varbūt nejēdz ievēlēt sakarīgu prezidentu, bet auto riepās viņiem kaut kā veicas. Savukārt mazajā klasē Andris Kuzņecovs/Didzis Blūms ir visu sakārtojuši pēc sava prāta. Nu nepatīk varbūt cilvēkiem orientēties, bet toties pa dubļiem viņi vienkārši lido! Toijota ir viens apbrīnas vērts aparāts! Tā nu gada notikums trofi reidos Latvijā ir veiksmīgi (mums) noslēdzies, varam gatavoties jauniem varoņdarbiem.
Indulis Vīdušs (Zebra)
P.S. Kā es mīlu cilvēkus, kas spēj paciest manu runas nesaturēšanu!
Cool apraksts!