Lādoga 2003. Mēs te bijām! (VI) 10

Sestā diena. Pludmales un kāpu gonkas. Diena baltās botiņās. Zeķītes par baltām gan varēja saukt tikai kaut kad Oļgino, bet stilu jāiztur.

Mūsu Marta savaldzinājusi visu organizatoru nometni. Nepārtraukti koķetē ar oficiālām personām. Nepietiek, ka jau robežas šķērsojot, viss sieviešu kārtas robežsargu personāls sajūsmā spiedza, tagad viņa nepārtraukti piedalās fotosesijās ar dažādu tautību džiperiem. Mēs jau nevienam nestāstam, ka pusotru gadu vecais bērnelis jau trešo(!) sezonu braukā mums līdzi uz trofi reidiem. Tāpat neticēs! Organizatori šīsdienas samērā specifiskās un trofi reidam drusku pasvešās disciplīnas vērtēs ar koeficentu 0,15. Respektīvi - uzvarētājs varēs saņemt tikai pa 15 punktiem. Bet arī par 30 punktiem veči ir gatavi cīnīties ne pa jokam. Pasākumi it kā līdzīgi, bet tomēr stipri atšķirīgi. Pa pludmales mitrajām smiltiņām tradicionāli ātrākas ir reida un TR2 mašīnas. Lielie klīrensi un mega riteņi te drīzāk traucē. Proto sporta monstri neviens nevarēja tikt augstāk par 33 vietu no 77 dalībniekiem. Kāpās ir pilnīgi otrādi. Te dominē tieši proto un TR3. Taču ir arī izņēmumi. Izskatās ka uz latviešiem fizikas likumi neattiecas. Te ir īstā reize 5x5 pārstāvjiem parādīt uz ko viņi ir spējīgi! Un Andris Kārkliņš ar Kokaļa Toijotu demonstrē fantastisku sniegumu. Pirmais pludmalē un trešais kāpās ar absolūti labāko laika summu! Jāpiezīmē, ka kāpās viņš brauca viens no pirmajiem, pa moču savandītu trasi, un viņa rezultātu pārspēja tikai beigās braucoši divi igauņi, kas brauca jau pa labi iebrauktu un nolīdzinātu risi. Katrs kas ir pamēģinājis irdenas smiltiņas sapratīs, ka tā ir reāla priekšrocība. Tāpat vienlīdz pārliecinoši abās disciplīnās bija Edgars Zaķis un Uldis Mežulis. Arnis Namajūns kāpās izcēlās ar sesto vietu absolūtā vērtējumā. It kā jau rezultātā kopvērtējuma punktu starpība būtiski nemainījās, bet gan reidā, gan TR3 kopvērtējuma uzvarētājiem bija tikai dažu punktu pārsvars pār tuvākajiem sekotājiem… Kaut arī kopā ir brauktas tikai sešas minūtes, diena mani ir izsmēlusi. Pārējie taisās uz tradicionālo pirti pie tēvoča Fjodora, es lienu teltī - rīt mūs gaida devītnieks. Spēki būs vajadzīgi. Turklāt ir tāda nepatīkama sajūta, ka briest kādas ziepes. Kaut nu tik pa nakti kāds džigits nepārbrauktu pār telti. Ir jau bijuši gadījumi… Vēl viena diena. Devītnieks. Saucas "piedzērušā mežcirtēja taka". Skaidrā prātā pa tādu tiešām nebrauksi. Startējam priekšpēdējie. Aiz mums tikai Varde. Drīz vien viņi mūs noķer. Pieklājīgi palaižam garām. Pasēdēsim drusku astē un paskatīsimies, kur tad ir tas viņu spēks. Bet šie met ripā. Nu jā, GPS rāda, ka mēs attālinamies no punkta uz kuru mēģinam nokļūt. Mēģinot uzbraukt nelielā mālu kalniņā, ieslīdam bedrē, un šie prom ir. Izvinčojamies un meklējam ceļu tālāk. Izrādās, ka 70 mašīnas var pārbraukt izcirtumu pa zaru ceļu, praktiski neatstājot pēdas. Bet nu jau mēs esam uz pareizā ceļa. Nez no kurienes uzrodas Mareks Getka (243) - kādās auzās viņš bija blandījies? Mēs atkal sākam steigties un atkal iežaujamies kaut kādā bedrē, un viņš atkal aizbrauc mums garām. Turklāt atkal salaužam priekšējo vinču. Mēģinam vinčoties uz priekšu ar mehāniskās vinčas elektrisko reversu. Lēnām bet neatlaidīgi tas izdodas! Un tas viss, kā parasti, pirms vēl kaut kas nopietns ir sācies! Tālāk dodamies ļoti rūpīgi izpētot katru cini, lai lieki nebūtu jāvinčojas. Reverss tomēr ir ļoti lēns un nav arī uzticības, ka ar to varētu vinčoties kilometriem no vietas. Atšķirībā no Mazozolu gonkām, šeit galvenā rise ir brīva. Tie kas var, pa to vienkārši brauc, kas nevar, kaut kur pa mežu un krūmiem meklē apkārtceļus. Pussabirušās mašīnas brauc pretī, un to ekipāžas uzdod interesantus jautājumus - vai jums gadījumā nav lieks kardāns? Mēs cenšamies izmantot savas bigfūta priekšrocības un iet pa risēm, vai blakus tām. Mežā izgrozīties starp kokiem ir grūti un vēl lēnāk. Pirmo no konkurentiem saķeram jauno paziņu Mareku (243). Viņš ir iestidzis purvainā stigā. Papētam situāciju un braucam. Ierokamies. Pavinčojamies atpakaļ, mēģinam pa citu vietu. Drusku nesanāk. Vēl drusku pavinčojamies atpakaļ, uzkāpjam uz koku saknēm, ieskrienamies un aizbraucam! Urā! Purvainās stigas negrib beigties. Braucam, iestiegam, vinčojamies, atkal braucam, laužamies pa apkārtceļiem un atkal braucam. Saķeram visai dīvainu automobīli. Ja sliek kopā 1/3 toijotas ar 1/3 rovera un 1/3 vranglera, sanāk GAZ 67 prototips (249)! Izrādās šim muzeja eksponātām tehniskajā pasē rakstīts - motors b/n, šasija b/n. Ļoti ērti iziet TA. Apsteidzam šo tehnikas brīnumu. Viņš izvēlas labāku trajektoriju un apdzen mūs. Mēs atkal viņu! Viņš atkal mūs! Re, viņš kaut ko remontē! Aiz lieliem priekiem iežaujamies diezgan dziļās risēs un vēl piedevām iestrēgstam starp kokiem. Ar lielām pūlēm izkuļamies no kļūmīgā stāvokļa, bet vēl joprojām esam viņam priekšā. Braucam tālāk. Pārvinčojamies pāri mazam grāvītim un nonākam bebru appludinātā pļavā. Pa vidu tek upīte, pāri tai baļķu tiltiņš. Pāri tiltiņam uz vēdera šļūc viens konkurents no protosporta, no aizmugures tuvojas vēl viens. Tiltiņa vidū kāds ceļa meklētājs iežaujas līdz jostas vietai ūdenī. Gribētos atrast ko labāku. Iekāpju upītē un uzreiz pie krasta iegrimstu līdz jostas vietai, turklāt turpinu lēnā garā slīdēt dziļāk. Laikam te nebrauksim. Toties dzeltenais rovers (242) tā nedomā. Drosmīgi bāž snuķi vietā no kurienes es tikko izlīdu. Braucot gandrīz vertikāli uz leju viss motora pārsegs palien zem ūdens - laikam tomēr dīzelis, jo auto pamazām iztaisnojas un taisās rāpties pretējā krastā. Tikmēr Venta raksturīgā nevēlēšanās slapināt kājas ir mums palīdzējusi - viņš ir atradis tiltiņam blakus pāris zemūdens baļķus. Izskatās, ka te tomēr varēs pārbraukt. Rūpīgi stūrēju viņu pa baļķiem. Bogers ar 0,2 atmosfēru spiedienu ir īstās riepas, lai brauktu pa šādām vietām. Riepa izliecas uz pretējo pusi un maigi pieskaņojas baļķa rādiusam. Lēnā garā, bet pārliecinoši esam pāri. Krieviem atliek vien noplātīt rokas. Esam kā spārnos. Abi šie puiši startēja pirms mums, tas nozīmē, ka apsteidzam viņus jau par daudzām minūtēm! Turpinam ļoti lēnām un ļoti zemu lidot pretī jaunām uzvarām! Panākam Arni. Viņam šodien melnā diena - ģenerators noģībis un akumulators jau sauss. Turklāt viņš iestrēdzis tādā vietā starp kokiem, ka liekas vinča te nelīdzēs - dodiet uzreiz ceļamkrānu! Izvelkam viņu dienas gaismā, bet pa to laiku mūs atkal apdzen Bistrovs ar savu UAZ prototipu (247). Mēs šodien neesam ar mieru griezt ceļu kādam no krieviem. Traucamies pakaļ. Līdz finišam atlicis pavisam nedaudz, ceļš paliek arvien sakarīgāks un tas kā reizi ir par labu mūsu konkurentam. Tomēr finišā esam par četrām minūtēm pārāki. Super! Tas nekas, ka igauņi ir bijuši divreiz ātrāki, šogad viņi atkal un joprojām ir ārpus konkurences. Toties šodien mēs esam uzveikuši visus pārējos! Sešas stundas smagā bezceļā ir paskrējušas kā viens mirklis. Līdz jostas vietai pa dūņām - uz to mēs bijām gatavojušies un te arī mēs sevi parādījām! Ja par mums viss bija skaidrs jau finišā, tad Arnim savus šīsdienas rezultātus vajadzēja gaidīt divas dienas! Lieta tā, ka pēterburgiešu līderis TR3 klasē (215) nebija iekļāvies laika normā. Lai saglabātu savējam izredzes uz uzvaru, organizatori pēc finiša palielināja laika normu par sešām stundām! Par šo cūcību iesniegtos protestus apmierināja tikai pēc tam, kad viņu faforīts nefinišēja arī pēdējā SP… Reidā mūsējie kā parasti labi un stabīli. Otrā, trešā un ceturtā vieta. Kopvērtējumā pirms pēdējās dienas pirmās trīs vietas Latvijai! (Nobeigums sekos...)