Latviešu neticamie piedzīvojumi «Vepskij ļes» 22

 
23.septembris 2003 12:36

Kādreiz, sensenos laikos, salīdzināmās pakāpes mācīja tā – bomis, bomāks, visbomākais. Pārceļot uz mūsu dienām un attiecinot uz bezceļa braucējiem, varētu teikt, ka vienkārši slimi cilvēki nedēļu nogalēs ar saviem auto gāžas iekšā purvā un gūst perversu baudu situācijā, kad auto ir beidzot iznīcināts, līdz asīm dubļos un evakuācija ilgs līdz rītam.

Tie, kas ir slimāki par citiem, šo pasākumu ievelk uz visu atvaļinājumu un vēl dodas uz svešās mēlēs runājošo zemēm, lai iespējamā palīdzība no malas pienāktu pēc iespējas vēlāk. Toties visbomākajiem arī ar to ir vēl par maz. Tie sameklē īpaši necivilizētas vietas un izcili vājprātīgas situācijas, kur nodoties savām netiklībām. Spriediet paši.

Spilgts piemērs ir pasākums ar kodētu nosaukumu “Vepskij ļes”. Katru gadu zināms skaits dīvaiņu izaicina likteni vietā, pirms kuras visi daudzmaz nozīmīgie ceļi beidzas pieklājīgā attālumā. Katru dienu nobraukt 10 - 20 kilometrus pa izmeklētu bezceļu nav joka lieta, bet šamējie mēģina nedēļas devu paveikt vienā piegājienā. Parasti pāris pašu labāko to spēj padsmit stundās, tie, kam paveicas - diennaktī vai divās, bet pārējie… Visam pasākumam trīs diennaktis kontrollaika, gribi - brauc, gribi - atpūties, hronometrs nepielūdzami skaita sekundes. Reāls izaicinājums. Izaicinājums kvadrātā.
 
les1.jpg
Dubļi kalna galā - šeit tā ir ierasta lieta.

Lai mūs sagatavotu gaidāmajām grūtībām, nedienas sākas jau Rīgā. Piekabes vilcējam Nissanam jāmaina degvielas sprauslas. Viens dīzeļcentrs tās piegādā ar nedēļas kavēšanos un mainīt piedāvā nedēļu pēc pasākuma. Citā kusls, mehāniķim līdzīgs priekšmets tās maina  divas dienas ar visai apšaubāmām sekmēm! Par diennakti kavējam paredzēto izbraukšanu! Mēģinu brīdināt organizatorus, bet, kad beidzot izdodas sazvanīt Pēterburgas 4x4 klubu, tur kāds man paziņo, ka visi jau devušies uz mežu un sakaru tur nav. Beidzot Nissans puslīdz darbojas, ar klabēšanu un grabēšanu var riskēt nobraukt ap 1600 km. Jācer, ka mūs pielaidīs startēt! Citādi būsim to gabalu nomaluši par velti!

Tā nu nieka 24 stundas pirms paredzētā starta izbraucu no Rīgas. Ap astoņiem vakarā Zebra ir uz piekabes un mēs ripinām uz austrumiem. Tuvojoties robežai, ir jau satumsis un mūs pavada milzonīga izmēra mēness – gluži kā salkanās glezniņās. Igaunija mūs sagaida ar neparastu rindu. Kopā ar vairākiem vieglajiem auto ir arī trīs tūristu autobusi. Gandrīz četras stundas gaidām, kamēr tiekam draudzīgajā kaimiņzemē. Ārā mūs izlaiž krietni ātrāk, un lielākais pārsteigums ir Krievijas robežsargu raitā darbība. Braucot uz Lādogu, šie lika gaidīt, kamēr katra transporta vienība iziet visas četras būdiņas formalitāšu kārtošanai. Tagad visas strādā vienlaicīgi un rezultāts ir tieši četrreiz ātrāks! Stundas laikā esam dižajā krievzemē!

Līdz startam palikušas 14 stundas un 600 km. Vajadzētu paspēt! Kamēr viens no mums stūrē, tikmēr otrs uz aizmugurējā sēdekļa guļ. Tiesības uz piekabi ir tikai man, tāpēc tās arī tiek rādītas miličiem, neatkarīgi no tā, kurš ir pie stūres. Pāris reizes pa miegam dzirdu, kā Vents skaidrojas ar varas pārstāvjiem. Viss iet gludi, kamēr Novgorodā mani aptur pie kārtējā posteņa. Jauns puisis ar kalašņikovu acīm redzami tīko to likt lietā. Varas sajūta, ko dod ierocis, viņu reāli paceļ virs vienkāršiem mirstīgajiem. Mana loma šajā uzvedumā ir tēlot labdabīgu pamuļķi. Tiek pārbaudīti visi iespējamie papīri auto īslaicīgai ievešanai, apdrošināšanai, uzbraukts par motora nomaiņu Zebrai! Finālā man liek maksāt par drošības jostu nelietošanu. Dodu 50 rubļus, bet puiši rāda divus pirkstus – tas nozīmē 200. Tā ir tīrā laupīšana, jo, mājās braucot, Pleskavā gāju uz 80km/h, un tas maksāja tikai simtu. Viss, protams, bez jebkādām kvītīm. Ja cilvēkam pieder postenis, iztika viņam šeit ir nodrošināta!
 
les2.jpg
Trešā rise ievilkta ar diferi - un tā kilometriem no vietas.

Pamazām tuvojamies galamērķim, bet laika paliek arvien mazāk. Nogriežoties no Murmanskas šosejas, Lukoil benzīntanks, kur veči Lādogā naktī gaidīja ātro palīdzību, jau liekas gandrīz kā mājas. Diemžēl ceļš, kas veda arī gar pēdējām divām Lādogas nometnēm, mūsu piekabei ir pārāk nelīdzens. No plānotajiem 80 km/h atkrītam uz knapi 60. Arī tad piekabi tā mētā, ka brīžiem kauc riepas. Ar visu vezumu ielidot grāvī – tas gan būtu vareni! Netālu no vietas, kur vēl nesen kamikadze ar žiguli mēģināja taranēt Arņa bobiku, ir maza kapsētiņa. Kopiņām apkārt sabūvētas ažūras metāla sētiņas, brīžiem baltas, brīžiem debeszilas. Te gan es negribētu gulēt! Vents mierina – apsolās mani jebkurā gadījumā aizvest mājās. Nu jā, mana vieta ir Vistiņlejas kapos, līdzās visiem vectēviem.

Ceļš vijas pa upītes ar īpaši skanīgu nosaukumu – Ojatj - ieleju. Tā līdzinās Abavas senlejai, tikai ir vairāk mežiem aizaugusi. Līdz ar to skaistu ainavu skatu punktu ir mazāk. Mūsu galamērķis ir Viņņica. To varētu saukt par Krievijas Mazozoliem. Vienā pusē upei iet vaļā “Vepskij ļes”, otrā - rudenī “Hļabi”. Tepat netālu notiek pāris Lādogas posmu, tad nu uzminiet - kam te ir vasarnīca? Protams, ka Jurijam Ovčiņņikovam. Paralēļu vairāk kā pietiekami.

Pēdējos 60 km asfalts beidzas un sākas grantēts ceļš, ko šeit sauc par “greideri’. Mūsu ātrums vēl nokrītas. Nu jau knapi 40. Pēc brīža Nissans viekārši netiek kalnā. Ierokas grants ceļa vidū un paliek mierā! Laižam Zebru nost no piekabes un atgūstam normālu ātrumu. Pāris minūtes pirms oficiālā reglamentā noteiktā starta laika beigām esam nometnē. Te tikpat kā neviena nav! Pāris līdzjutēju un mehāniķu neko nezina, un organizatoru te nav! Starts esot bijis ciemata centrā. Dodamies turp. Vietējie norāda virzienu, kurā visi devušies. Satiekam kādu UAZu, kurš piedāvā parādīt ceļu. Pēc kādiem 14 km vīri rāda virzienu, kur, taisni braucot nonāksim trasē. Cerībā, ka tur būs kādi skatītāji, kas varētu dalīties ar informāciju, dodamies uz priekšu. Mežā tiešām atrodam pazīstamus riepu nospiedumus. Ceļš pamazām pārvēršas bezceļā un ir skaidrs, ka skatītājiem te vairs nav ko darīt. Metam “ripā”. Rācija klusē, mobilajam zona bija pirms simts kilometriem. Pamazām krēslo. Klusiņām piezogas doma – re, cik jauki! Darījām, ko varējām – nekā daudz nevarējām. Tagad mierīgi uzcelsim telti, izgulēsimies un rīt dosimies mājās.
 
les3.jpg
Nelaimē neesam vieni.

Atgriezušies Viņņicā, ieraugām aizdomīgu džipmašīnu. Tāds kā aktīvais līdzjutējs. Viņš saka, ka organizatori varētu būt Ovčiņņikova vasarnīcā ap 30 km no šejienes. Dodamies turp. Izrādās, mēs jau te bijām, jautājām, kur ir nometne, jo māju ceļa gals bija izrotāts ar daudzām dzeltenajām lentītēm, kas ir pazīstamas no Lādogas laikiem. Steigā neienāca prātā pajautāt, kas viņi tādi un ko te dara. Tā nu uzmetām mazu līkumiņu uz kādiem 100 km! Pamazām sarodas visi vajadzīgie kadri, izejam tehnisko komisiju, piereģistrējamies, saņemam numurus un leģendu. Mums pat iedod startu ar 30 minūšu handikapu, lai mēs varētu aizlidot uz bāzi, pārģērbties un sakravāties. Protams, ka tas paņem par 25 minūtēm vairāk laika, bet mēs būtu priecīgi, pat ja mums ļautu braukt bez ieskaites! Tā, nu jau pa tumsu, lidojam atpakaļ uz mežu! Garastāvoklis vienkārši lielisks! Beidzot sāk veikties!

Pa ceļam mēģinu saprast, kas rakstīts biezajā papīru žūksnī, ko man iegrūda rokās. Šogad paredzēts distances kopgarums 220 km, no tiem 160 bezceļā, 60 pārbraucieni pa koplietošanas ceļiem. Pat šajā nekurienes vidū nav nieka 160 km bezceļa vienā gabalā! Reidam uz šo pasākumu atvēlētas 72 stundas, mums 60. Katrās 24 stundās ir 4 stundas obligātās atpūtas, kad nedrīkst nodarboties ar auto remontu un apkopi. Vari ēst, dzert vai gulēt. Tas jādara tiesnešu uzraudzībā laika kontroles vietā. Nu ko, mēs jau 24 stundas esam uz riteņiem, fiksi jānobrauc pirmais posms un ātri, ātri jāpaguļ.

Faktiski startējam vienpadsmitos, lai gan dalībnieka kartītē rakstīts ka pusvienpadsmitos. Pirmie 14 km pa ceļiem, tad kādi 16 - pa bezceļu. Organizatoriem izlicies, ka varētu būt kāda 8. grūtības pakāpe. Trase patiesībā ir vecs traktoru ceļš pa mālainiem pauguriem. Kur vien ir kādreiz iebrauktas rises, tās lietus piepilda ar ūdeni un katrs nākamais braucējs parok drusku dziļākas… Mēs esam kādi 55, kas šodien mēģina te pārvietoties, vietām šķidrie māli ir sakulti putrā visā ceļa platumā. Trase drusku atgādina Līčupes SS5, īpaši Tr2 paredzēto daļu. Citiem te bija dienas posms, mums ir nakts. Krūmi zemi nolīkuši pār ceļu, prožektori atstarojas lapās, redzamība bieži vien tuvu nullei. Ejam diezgan prātīgi, negribas, vienkāršas neapdomības dēļ, iekulties nepatikšanās. Droši vien drusku lielākā ātrumā būtu retāk jāvinčojas, bet riskēt nekārojas.

Drīz vien saprotam, kāpēc traktori šo ceļu pametuši. Sasniedzam vietu – reiz bija tilts. No tā pāri palikuši vairāki garenvirziena baļķi, šķībi greizi izmētāti dažādos līmeņos. Abās pusēs ūdens izskatās pietiekami dziļš, skaistas ūdensrozes nevedina meklēt braslu. Kāds nepārprotami ir ticis pāri pa šo vietu, šļūcot uz tiltiem. Lādogā mums tik labi izdevās tikt galā ar šādiem šķēršļiem, vai nu šoreiz nepaveiksies. Pakrāmējam malkas pagales uzkāpšanai uz baļķiem un mēģinām braukt. Apmēram 2/3 no tilta garuma izdodas nostūrēt, bet pakaļējie riteņi noslīd un norauj lejā arī priekšējos. Vinčojamies, bet satrūkst trose. Kas tad nu? Mēģinam pacelt priekšgalu ar haidžeku, bet viens ritenis ir pamatīgi iesprūdis starp baļķiem. Ar haidžeku paspiežam baļķus vaļā un drusku pavinčojamies atpakaļ. Apakšā parādās viltīgais baļķēns, kas ieķīlēja riteni starp diviem citiem. Paceļam vēlreiz auto un pabāžam zem riteņa vēl vienu bomi. Nu izdodas izvinčoties. Vēlāk citi stāstīja, ka ne ta organizatori brīdinājuši, ne ta leģendā bijis rakstīts, lai te nebrauc. Lielākā daļa braukusi labu gabalu apkārt pa diezgan dziļu braslu. Es personīgi labāk palieku naktī iesprūdis tilta paliekās, nekā noslīcinu auto dziļi braslā. Bet tas jau, protams, ir gaumes jautājums.
 
les4.jpg
Sādžas vienīgā māja. Nav jau nekāds brīnums, ja tādi ceļi.

Tālāk sāk parādīties kritušie. Tas izskatās tā. Risēs stāv noracies auto. Pārējie tam ir lauzušies apkārt pa krūmiem, bet blakus teltī guļ un labākus laikus gaida ekipāža. Vienu auto apdzenam pat gaitā! Riepas tam ir velns zina no kā. Vēl platākas par mūsējām, bet bez izteikta protektora. Piedzītas pilnas ar māliem tās diezgan bezpalīdzīgi spolē. Pēdējie vairs neesam!

Vēl viens brasls blakus sapuvušam tiltam. Dziļums - tā uz robežas, lai vēl riskētu tur bāzties iekšā. Izbraucot nākas kārtīgi pavinčoties. Nu jau kritušo paliek arvien vairāk. No sākuma skaitu, tad sajūk. Varētu būt tā ap desmit. Trešais brasls atkal izrakts nepatīkami dziļš. Bet šoreiz upīte ir pavisam sīka un pļavā praktiski pazūd. Tur tā sadalās atsevišķās lamatu bedrēs. Rūpīgi izstaigājam kājām un sameklējam teorētiski izbraucamu trajektoriju. Stāvu ar bateriju kā bāka un mēģinu rādīt ceļu. Tiekam gandrīz līdz pretējam krastam un ierokamies. Izvinčojamies, un turpat jau klāt ir ceļš ar igauņu Vranglertraktora riepu nospiedumiem. Viena neuzmanīga kustība, un iegāžamies pēdējā lamatu bedrē. Vinčojoties saraujam trosi pa otram lāgam! Vai tik tā nav no tās pašas partijas, kur Mārtiņa pirktā veļas aukla? Šajās jaukajās nodarbēs ir pagājušas sešas stundas. Sāk jau palikt gaišs, kad sasniedzam pirmo LK.

Tiesneši piefiksē laiku, un mēs paziņojam, ka ņemsim obligāto atpūtu. 2002. gada Lādogas paziņas no Tveras piedāvā pasēdēt un normāli iedzert šnabi, bet mums ir tikai viena doma – fiksi teltī. Pārmijam pāris teikumu un konstatējam, ka krievi pirmo reizi Arni sauc nevis par rudo zebru, bet par Tīģeri! Laikam oranžie krekliņi savu PR funkciju ir veikuši. Kamēr vēl nebiju nolicis galvu uz spilvena, man likās, ka varētu traucēt paskaļā tērgāšana pie ugunskura vai motoru rēkoņa… Pēc trīs ar pus stundām, pavadītām tīksmi horizontālā stāvoklī, zvana modinātājs. Ir tīrais mazohisms piespiest sevi ielīst vakardienas slapjajās drēbēs. Drebuļos nevis kratos, bet gan burtiski raustos konvulsijās. Vēl jāievada GPS vismaz posma sākuma un beigu koordinātes un ceļā!
 
les5.jpg
Mana sejas izteiksme ir daiļrunīga.

Otrais posms ir sešpadsmit kilometri ar sesto grūtības pakāpi. Mierīgi braucam un pirmajos desmit kilometros vinčojamie tikai vienu reizi. Izbraucam kāda ezera krastos. Te daba ir patiesi skaista! Taisni žēl, ka spoža saule spīd tieši pretim un tāpēc nav vērts pat mēģināt to nofotogrāfēt. Bet tad, rāpjoties kādā ezermalas pļavas terasē, atskan nepatīkams krakšķis un pakaļējais tilts pārtrauc darboties. Ideāla antireklāma Vecmīlgrāvja amatniekiem. Šie vēl lielījās, ka viņu taisīto pusasi nevarēs salauzt, bet izjuks iekšējās. Kad ellē mūs cepinās uz lēnas uguns, es tiešām nepažēlošu kādu sauju no savām oglītēm, ko piemest šiem!

Tagad mums nopietni jāvinčojas katros lielākos dubļos. Turklāt naktī saraustītās troses atliekas ir stipri īsas. Visu laiku jākabina galā pagarinājumi un bieži jāpārāķējas no koka uz koku. Arī trase paliek arvien līdzīgāka vakardienas astotniekam. Pārvietošanās ātrums nokrītas līdz kilometram stundā. Bet atlikuši vēl seši! Pa ceļam satiekam vēl vairākus puspiedziņas auto, kā arī citus neveiksminiekus. Draudzīgā bariņā nesteidzīgi dodamies uz priekšu. Nākamais ceļa vidū atstātais lūznis liekas tāds kā redzēts. Nu ja - tepat pie ugunskura sēž Mareks Getka. Savā interesantajā puskrievu, puspoļu valodā stāsta, ka esot uzspridzinājis radiatoru.  Uzdāvinām viņam burciņu ar šim gadījumam noderīgu ķīmiju un velkamies tālāk. Uzspridzinām vienu ūdens cauruli un drusku pavārām motoru. Tas jau nu ātrumu nekādi nepalielina. Ja kādam liekas, ka māli ir pārāk sausi, tad uznāk lietus un virskārta paliek pavisam gluma. Kamēr dzesējam motoru, es paejos nepilno kilometru līdz finišam. Redzētais uzdzen apetīti. Ir pilnīgi skaidrs, ka ar tukšu vēderu šādas vietas nav izbraucamas. Kā beigu akords ir palicis neliels purviņš līdzīgi kā Lādogas pirmajā dienā ar iegremdētu baļķu ceļu un neiztrūkstošajām lamatu bedrēm tajā. Par laimi krietni mazāks.

Uzēdam kādu konservu un dodamies tālāk. Pēkšņi sajūtu asu bezceļa braukšanas baudu. Ir diezgan grūti, bet mēs pārvietojamies un turklāt samērā pārliecinoši – ko vēl cilvēks var vēlēties pilnai laimei? Purviņā izdodas tikt tik tālu, lai varētu ar trosu pagarinājumiem tikt līdz kokam. Uzvelkamies kalnā, un tam otrā pusē jau LK! Šis mazais posmiņš ir prasījis astoņas stundas. Ir jau pieci pēcpusdienā un diezgan bēdīgs skats uz dzīvi. Nākamais posms ir pats grūtākais – ar 10. grūtības pakāpi, un organizatori no tā negarantē evakuāciju! Kartē izskatās, ka būs jāšķērso līdzīgs purviņš kā Neodoļimoje Lādogā. Puspiedziņā gāzties iekšā tādā bedrē nebūtu veselīgi. Pieņemam sāpīgu lēmumu izstāties. Veselais saprāts? No kurienes tāds te būtu uzradies? Drīzāk pašsaglabāšanās instinkts.
 
les6.jpg
Finiša taisne.

Sacensības mums ir beigušās, bet vēl jātiek līdz bāzei. No LK ved prom tikai viens ceļš – desmitnieka trase. Tās sākums gan līdzinās vakardienas astotniekam. Tās pašas mežinieku rises ar dubļiem līdz ausīm. Pēc finiša tik daudz vinčojušies neesam vēl nekad. Izkuļamies uz sakarīgāka ceļa, un man piemetas tradicionālais pēcfiniša vadātājs. Velkam pēc GPS uz bāzi, bet visi virzieni izgaist izcirtumos. Pēc pāris stundu vizināšanās pa cirsmām saprotam, ka kaut kur dubļos pēc LK esam nošāvuši greizi un izkūlušies uz pavisam cita ceļa. Mežinieki te veidojuši vēdekļveidīgus ceļu tīklus, kur normāli “greideri” pāriet ar smiltīm apbērtos baļķu krāvumos, kas savukārt izbeidzas cirsmās. Mēs vienkārši esam citā vēdeklī, 40 km no bāzes, bet, lai tur nokļūtu, jābrauc vai nu atpakaļ dubļos, vai 110 km pa apkārtceļiem! Sāk jau krēslot, un izredzes nokļūt atpakaļ dubļos neliekas vilinošas. Brauksim apkārt.

Lai laime būtu pilnīga, Zebra sāk šķaudīt un vārīt motoru. Esam jau uz civila grants ceļa, pēc pārdesmit kilometriem būs pat benzīntanks, bet izskatās, ka būs jāparemontējas. Nomainam kompi un benzīnsūkni – bez rezultātiem. Lai tiktu klāt bākai, esam izkrāvuši pusi iedzīves uz ceļa. Tas piesaista garāmbraucošas reida komandas uzmanību. Toijota ar 35” ripuļiem apstājas un piedāvājas palīdzēt. Uz jautājumu, vai šie dodas uz bāzi, veči atbild apstiprinoši. Nu ko, braukšu šiem līdzi uz bāzi pēc Nissana, un krāmēsim Zebru uz piekabes. Kamēr mēs ar Ventu vienojamies, kā viens otru atradīsim gadījumā, ja izdosies Zebru atdzīvināt, toijotas veči sāk tā kā nervozēt. Paķeru somiņu ar dokumentiem un ātri raušos iekšā, kamēr šie vēl nav pārdomājuši. Man vieta atrodas aiz vadītāja. Logi aizmesti ar dubļiem, tāpēc, lai kaut ko redzētu spogulī, šamais tos tur vaļā. Pa vaļējo logu man tieši sejā līst lietus, bet tas mani netraucē. Atlaižos uz mantu maisiem un atslēdzos. Pamostos ar nelāgu sajūtu, ka nu ir ziepes. Ir tumšs un toijota brauc nevis pa ceļu, bet pa pielijušu pļavu, ka šļakst vien. Klāt ir pusdzisis ugunskurs – LK! Izrādās, šie nevis dodas uz bāzi, bet turpina gonku!

Ideāli. Nakts vidū esmu kaut kur, velns zina, kur. Nauda un dokumenti ir pie manis, Vents ar Zebru, bet bez benzīna - uz ceļa. Sakaru nav nevienam. Pēc gulēšanas aukstums lien pa slapjajām drēbēm un ķeras tieši pie miesas. Mēģinu sildīties pie mazās liesmiņas, kas kvēlo starp divām malkas pagalēm. Tiesnesis taisnojas, ka pēkšņi uznācis lietus gāziens visu uguns kurināšanu pārvērtis par neko. Brīdi ļaujos patīkamam izmisumam. Laikam izskatos pietiekami bēdīgs, jo līdzjūtīgi cilvēki man piedāvā aukstas pankūkas un aukstu, aukstu šņabi. Paldies, es jau tāpat salstu.

Par laimi, te bijusi tāda kā bufete, un šamie sola pēc kādas stundas doties uz bāzi. Izbraukuma virtuve tiek sakrāmēta busā, un pa virsu visām kastēm un kastroļiem atrodas vietiņa man. Zem kājām mētājas nolūzušais izpūtējs, tāpēc kravas telpa ir visai dūmaina. Mēģinu elpot caur jakas padusi. Līdz bāzei nieka 80 km. Pa ceļam vadītājs ik pa brīdim sasaucas ar mani, lai pārbaudītu, vai es vēl neesmu nosmacis. Nekas, mūsējos ar sīkām dūmgāzēm nepaņemsi! Ap diviem naktī beidzot esmu pie Nissana!
 
les7.jpg
Šoreiz nesanāca, bet pasākums tik un tā labais!

Fiksi pārģērbjos sausās drēbēs un dodos pretī brālim. Siltumā un sausumā pielavās jauns ienaidnieks – miegs. Nekādi nespēju noturēt acis vaļā. Ceļš vijas kalnā, lejā līkumu līkumiem. Ielidot grāvī - mirkļa darbs. Nolemju stundiņu pagulēt. Apstājos ceļa malā un atslēdzos. Pēc kādas stundas tiešām pamostos ar apziņu, ka jābrauc tālāk. Kādu gabaliņu pabraucu un saprotu, ka nevaru nostūrēt pa ceļu. Pēdējos apziņas mirkļos nopriecājos, ka motors darbojas un gaismas paliek ieslēgtas – man ceļa vidū vismaz pa tumsu neviens neuzbrauks virsū.

Salecos ne pa jokam! Kāds ir atvēris durvis. Izrādās tas ir Vents. Viņš smejas – kas ir, nevari pabraukt? Izrādās, Zebrai bija atskrūvējusies aizdedze! Tā bija izregulējusies par agru un tāpēc vārīja motoru. Pēc manas aizbraukšanas Vents to bija nolicis vietā, aizbraucis līdz norunātajām krustcelēm un mēģinājis gulēt. Bet Zebra mums vasaras režīmā, ar noskrūvētiem logiem! Nosalis caurvējā zili melns un braucis mani meklēt. Tā nu pret rītu esam atkal satikušies! No lieliem priekiem pat miegs pārgāja! Sāk jau aust gaisma, tāpēc nolemjam braukt uz mājām. Līst aukstā teltī nemaz negribas!

Tomēr piedzīvojumi joprojām negrib beigties! Pēc maza gabaliņa Zebrai beidzas benzīns. Nu ko, tādiem gadījumiem lieti noder elektriskā vinča! Izlaižam trosi zem tiltiem un uzvinčojamies uz piekabes. Līdz asfaltam palicis pavisam nedaudz, bet pēc kārtējās Ojatj pietekas šķērsošanas ceļš dodas stāvus kalnā. Nissans ierokas noblietētā grantī un apstājas. Dodu atpakaļ un ar lielu ieskrējienu tieku līdz puskalnam. Tālāk paliek vēl stāvāks! Atkal laižam Zebru nost no piekabes, ņemu kannu un laižu uz tanku pēc benzīna. Nieka stundas laikā esmu atpakaļ, atdzīvinām Zebru un laimīgi tiekam līdz asfaltam. Septiņos no rīta beidzot sākam normālu mājupceļu!

Ap astoņiem esam vietējā metropolē Aļehovšķinā. Te ir pat iestāde ar nosaukumu “stolovaja”. Pēkšņi atceros, ka pēdējās 48 stundās esam katrs apēduši tikai četrus pīrādziņus, pāris šokolādes un vienu konservu. Dīvainā kārtā normāli ceļmalas krodziņi ir tikai uz Pleskavas – Pēterburgas trases, citur tikai šādi iestādījumi. Tā kā tuvākajos 400 km nekā labāka nebūs, “prijom pišķi” notiks tepat! Vārds ēšana tomēr asociējas ar tādu kā labsajūtu, šeit vietā ir apzīmējums “pārtikas pieņemšana”. Nenosakāma zupa, arodbiedrības kotlete ar kartupeļu biezeni, katliņā vārīta kafija un biezpienmaize. Sen aizmirsti lokani alumīnija galda piederumi. Pēc divpadsmit stundām jau Igaunijas grāvmalē no tā visa bija likumsakarīgs rezultāts, bet neēst arī neliekas prātīgi. Atkal uz maiņām guļam, uz maiņām stūrējam. Dīvainas sajūtas pārņem, kad braucot pa it kā zināmu šoseju, sākas šurpceļā nogulēts posms. Liekas, ka nu ir pilnīgas auzas.
 
les8.jpg
Tas nav nekāds nēģeris - tā es parasti izskatos,
 ja mani diennakti vārta pa dubļiem.

Uz katras robežas atstājot pa pusotrai stundai savas neatgūstamās dzīves laika, ap pusnakti esam atpakaļ Latvijā. Mēness pa šo laiku ir sarāvies trīsreiz mazāks, bet Vidzemes šoseja tā pati vecā. Ap četriem no rīta braucam garām Lorupes karjeram, bet triāls te ies vaļā tikai pēc astoņām stundām, tās tomēr gribas pavadīt gultā. Ap sešiem no rīta pēc dievīgas dušas ar lielu baudu pārvelku segu pār galvu. Mājas, mīļās mājas.

Secinājumi. Man nebūs miera, kamēr kādu vasaru šo pasākumu nenobraukšu līdz galam. Tā ka arī nākošgad noteikti piedalīšos šajā izaicinājumu izaicinājumā. Patiesībā te ir daudzi plusi salīdzinājumā ar Lādogu. Nav vajadzīgs organizēt lielu komandu uz veselu atvaļinājumu. Tiešām pietiek ar trim brīvdienām. Turklāt mierīgi visu var paveikt divatā. Protams, vēlams izbraukt dienu agrāk nekā šoreiz sanāca mums. Krievijā mēs divatā spējām iztērēt tikai 6000 rubļus jeb nedaudz vairāk kā 100Ls. Praktiski jau citur naudu nebija kur tērēt kā benzīntankos. Purvā ir vajadzīgas ļoti daudzas kredītkartes, lai ar tām bruģētu ceļu! Cita pielietojuma naudai tur nav, ja nu vienīgi iekuram. Gonka tāda, ka par maz tiešām nelikās! Klasisks trofi reids, kur tu brauc ar to, kas tev ir līdzi. Jebkāda palīdzība no malas ir aizliegta un arī praktiski neiespējama. Tai pašā laikā trase nav neizbraucama. Pamatā grūtības pakāpes posmiem bija 6. - 7. Vienkārši viņiem ir ļoti gari traktoru ceļi, kur katrs var izmērīt savu bezceļa spēju robežu. Vienīgais kreņķis - ja šo pasākumu kādam izdodas veikt pārāk ātri! Jo tad īsti nav skaidrs, kādos bezceļos tādam monstram būtu jāmeklē sevis cienīgi šķēršļi! Tāpēc uz drīzu redzēšanos “Vepskij ļes 2004”!

Indulis Vīdušs

 
Visi komentāri
 
98102. viesis 23.septembris 2003 12:55
1 0 Atbildēt

Heh, maneejais vecpaps ar gulj Vistinjlejas kapos, ta jau no viena kraja senchi naakushi :O

98103. viesis 23.septembris 2003 13:04
0 0 Atbildēt

kaa es paarsmeejos par rudo zebru :):):)

98106. viesis 23.septembris 2003 13:11
0 0 Atbildēt

cik tad aizbrauca līdz galam?

98109. viesis 23.septembris 2003 13:27
0 0 Atbildēt

Krievijā ateikties no aukstas pankūkas un aukstu, aukstu šņabja - tā ir kļūda, es par jums biju labākās domās! JOX

98114. viesis 23.septembris 2003 13:49
0 0 Atbildēt

Crazy :]

98119. viesis 23.septembris 2003 13:58
0 0 Atbildēt

Riktiigi labs raksts:)Vairaak tadus!!!

98121. viesis 23.septembris 2003 14:05
0 0 Atbildēt

Pleskavas apgabala opshepitu pat vieteejie nerekomendee... ir tikai dahzas atsevishkjas vietas kur driikst iet eest... un taa jau daudzus gadus... :)

98129. viesis 23.septembris 2003 14:13
0 0 Atbildēt

nu maniaki! kur tada ieksha !!!

98132. viesis 23.septembris 2003 14:28
0 0 Atbildēt

Voov!

Labs raksts, lasīju ar interesi!

Pašam gan negribētos tādos mežos "braukt"

98136. viesis 23.septembris 2003 14:33
0 0 Atbildēt

Raksts ļoti labs, bet atšķirībā no citiem komentētājiem es gan gribētu pamēģināt!!!

98137. viesis 23.septembris 2003 14:34
0 0 Atbildēt

Super raksts! Visu cienju autoram gan par interesanto atstaastu, gan piedaliishanos! Lasiiju tieshaam neatraudamies, varbuut ir veerts padomaat par graamatu? :)

98138. viesis 23.septembris 2003 14:40
0 0 Atbildēt

Loti labs raksts, protams ari pats piedzivojums ir lieliska. Piekritu ieprieksejam viesim. Tev vajadzetu domat par gramatu. Autoram riktiga ieksa+literaras dotibas!!!

98145. viesis 23.septembris 2003 15:02
0 0 Atbildēt

Pēc šādiem rakstiem gribās pašām tādus purvus brists

98148. viesis 23.septembris 2003 15:16
0 0 Atbildēt

Mjā... Neesmu pārliecināts, vai TO :) gribētu, bet lasīju par TO ar interesi...

98153. viesis 23.septembris 2003 15:28
0 0 Atbildēt

Pats jocīgākais, ka deviņi no piecdesmit pieciem veica visus astoņus posmus. Tiešām starp mums ir arī reāli monstri!

98303. viesis 24.septembris 2003 12:57
0 0 Atbildēt

Jā, patiešām interesanti aplūkot šo lietu no pašu brauceeju redzes viedokļa, vēl jo vairāk tāpēc, ka pagājušās vasaras folkloras ekspedīcijā uz vepsu ciemiem nācās noklausīties otras puses -- vietējo -- nu jau folklorizējušos stāstus par trakajiem auto braucējiem, kuri nakts vidū neiedomājami pārbiedējuši kāda maza vepsu ciema iedzīvotājus ar spožajām auto gaismām un taurēšanu. Pirmā doma vietējiem -- sācies karš, atbraukuši tanki. Daža laba tantīte neatcerās redzējusi tik daudz mašīnu vienkop, kur nu vēl mazajā ciemā.

S.

98337. viesis 24.septembris 2003 17:13
0 0 Atbildēt

ļoti labs raksts.Domāju iesākšu lasīt un nevarēju nepabeigt.

98340. viesis 24.septembris 2003 17:42
0 0 Atbildēt

ediks

Foršs raksts!

Es arī plānoju pēc mēneša iepirkt bobi un patusēt pa mežu.

98348. viesis 24.septembris 2003 18:45
0 0 Atbildēt

Par autora braukšanas prasmi neņemos spriest, bet apraksts aizraujošs.

99231. viesis 1.oktobris 2003 10:49
0 0 Atbildēt

Lai dzivo Vidushs un vinja muuza!!! skaties vien, tada veida ne viens vien ar bezcelju viirusu inficesies!

99381. viesis 1.oktobris 2003 22:16
0 0 Atbildēt

Tādiem ,kā Viņš ,tādi vīrusi ir pie kājas,lai visiem būtu tāda iekša!

99690. viesis 3.oktobris 2003 14:54
0 0 Atbildēt

Kolosals raksts, ka jau vienmer, Indul. Noteikti ieskau pardomat par gramatu !!!

Tavs komentārs
 
 

Pievienot bildi Pievienot video
 
 
Stingri aizliegts iAuto.lv publicētos materiālus izmantot, kopēt vai reproducēt citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai kā citādi rīkoties ar iAuto.lv publicētajiem materiāliem bez rakstiskas EON SIA atļaujas saņemšanas.

Izceltie raksti

Genesis parāda grezna elektriskās piedziņas krosovera konceptu (+ FOTO)

Ņujorkas autoizstādē izliktajam Neolun ir koncepta statuss, ar lielu potenciālu pārtapt par sērijveida modeli GV90. Lasīt vairāk

 

Dīzelis beidzot lētāks par benzīnu: Dīzelis 1.637 un 95 benzīns 1.657 EUR -26.03.2024 (+ VIDEO) 16

iAutolv uzpilda degvielu, secina, ka dīzeļdegviela lētāka par benzīnu un aicina aizdomāties par to, vai varam atļauties zaļo politiku šādā formātā un maksāt par degvielu vairāk kā, piemēram, Spānijā. Lasīt vairāk

 

Saskaņotais paziņojums – kā to pareizi aizpildīt 11

Ceļu satiksmes negadījums var notikt ar ikvienu, neatkarīgi no autovadītāja vērības vai braukšanas pieredzes. Pārsvarā notiek nelieli satiksmes negadījumi, un ļoti bieži auto braucējiem nākas pildīt saskaņoto paziņojumu. Lasīt vairāk

 

ASV kravas kuģis daļēji sagrauj 2,5 km garo tiltu Baltimoras pilsētā (+ PAPILDINĀTS 11:45 VIDEO) 25

ASV, Baltimorā kuģim ietriecoties tilta konstrukcijās daļēji sagrauts tilts pār Potapskas upi. Tiek ziņots, ka tajā brīdī pār tiltu braukušas automašīnas un pārvietojušies gājēji, tādēļ iespējami upuri. Lasīt vairāk

 
 

Lasītākie raksti

Jaunie raksti