Lasītājs: Trešdien pirms plkst. 10:00 braucu no CSDD tehniskās apskates stacijas, kur jau man paspēja samaitāt garastāvokli, bet nu tāds jau laikam viņiem tas darbiņš – laist cauri grabažas un normālām mašīnām piekasīties pie absolūtiem sīkumiem, kurus tāpat jau bija sarunāts servisā sataisīt. Tikai laika trūkuma dēļ vēl nepaspēju to izdarīt.
Braucu es no turienes uz darbu gar Raiser autoservisu, pa Mūkusalas apli un augšā uz Salu tiltu, kur mierīgi iekārtojos ierastajā vidējā joslā. Kad jau drīz bija jābrauc lejā pa viaduktu uz Krasta ielu, nolēmu laicīgi pārkārtoties uz labo malējo joslu. Ieslēdzu pagrieziena rādītāju, pagaidīju kamēr garām pabrauca kādas trīs tur braucošās automašīnas, konstatēju, ka josla brīva un nesteidzīgi uzsāku pārkārtošanās manevru, kad pēkšņi man aiz muguras braucošā automašīna Audi 80 („burbulis” jeb „ziepju trauks” zeltītā krāsā) strauji pārkārtojās arī uz labo malējo joslu un metās man garām.Cik tur trūka, ka būtu ielicis man sānos. Es paspēju noreaģēt un parāvu stūri atpakaļ. Audi piebrauca man blakus no labās puses un pa pusatvērtu logu ar izteikti dusmīgu seju kaut ko uz mani, pēc visa spriežot, lamājās papildinot to ar dažādiem žestiem. Es noplātīju rokas, jo nejutos ne pie kā vainīgs un piebremzēju, lai cilvēks brauc kur viņam jābrauc un lai iekārtotos aiz viņa, taču tad tikai viss sākās...
Audi vadītājs arī piebremzēja, paliekot man blakus, un sāka veikt draudīgus manevrus, no sērijas, biedējot, ka iekantēs sānos. Es, cenšoties izvairīties no viņa manevriem, paskatījos uz viņu un pieliku pirkstu pie deniņiem ar domu – ko jucis esi vai?
Audi vadītājs nelikās mierā un kļuva vēl agresīvāks, turpināja bļaustīties, vicināties ar rokām un bīstami manevrēt. Es, godīgi sakot, jau biju ne pa jokam nobijies, jo iepriekšējā naktī slikti gulēju, kā arī veselība nebija ideāla un nervi noteikti bija visnotaļ vāji uz to brīdi. Es iespiedu pedāli grīdā, lai izrautos no šīs situācijas, jo pamanīju, ka pagrieziens uz viaduktu jau ir klāt un ka pāris mašīnas uz priekšu ir robs, kurā es varētu iekārtoties. Tas izdevās, taču Audi man joprojām „sēdēja astē”. Tā tas turpinājās visu ceļu lejā pa viaduktu. Es mazliet nomierinājos un, izbraucot uz Krasta ielas, iekārtojos vidējā joslā, taču tūlīt pat man atkal blakus bija Audi, kura vadītājs turpināja žestikulēt un kaut ko bļaustīties, kā arī neizpalika biedējošie manevri.
Tad mani nervi vairs neizturēja. Es pirms kāda pusgada iepazinos ar likumiem par ieroču nēsāšanu, jo dzīvoju rajonā, kurā pa vakariem ir diezgan bīstami, jo tur vazājas visādi narkomāni. Noskaidrojis visu par gāzes ieročiem, es sev tādu iegādājos – pašaizsardzībai. Tā kā nesāju to līdz un reiz jau tas man bija palīdzējis izkļūt no kādas ļoti nepatīkamas situācijas, es izvilku savu gāzes pistoli, lai brīdinātu Audi vadītāju, ka ja viņš neliksies mierā, tad es to pielietošu, cerot uz to, ka viņš nobīsies (atdzisīs) un viņam atleks smadzenēs, ko viņš dara. Galu galā - uzbrukums man ar mašīnu arī ir uzbrukums. Tā kā manu gāzes pistoli ārēji nevar atšķirt no parasta kaujas ieroča, Audi vadītājs acīmredzot nosprieda, ka tas ir kaujas ierocis, un uz mirkli atpalika, taču jau tūlīt pēc tam es sapratu, ka tas šoreiz nelīdzēja, jo Audi vadītājs kļuva vēl agresīvāks.
Pēc mirkļa Audi vadītājs demonstratīvi parādīja, ka ir izvilcis mobilo telefonu un kaut kur zvana. Spriežot pēc tā, ka viņš par mašīnas tiesu atpalika un pētīja manu automašīnas valsts numuru, viņš laikam zvanīja policijai.
Sapratu, ka ieroci biju izvilcis veltīgi, taču par cik vajāšana un „līmēšanās man pie sāniem turpinājās”, un es vairs nezināju ko vēl iesākt, es nolēmu zvanīt 112, kur mani tūlīt pat savienoja ar Ceļu Policiju. Es policistam, cik nu lakoniski iespējams, izstāstīju situāciju, nosaucu Audi valsts numuru un teicu, ka man uz ceļa draud un „kantē nost”. Policists nelikās īpaši ieinteresēts tajā, ko stāstu, taču kad pieminēju ieroci un ko es ar to darīju, tad policists burtiski atmodās, jo tūlīt pat tiku nolamāts par to, ka atļāvos vispār ieroci aiztikt, ka to nedrīkst un ka es nedomājot ar galvu, ka viņam arī varēja būt ierocis tikai ne gāzes un, ka visi pēc tam vaino tikai Ceļu Policiju un vispār, ka es, no sērijas - esmu muļķis un idiots, ka es vispār viņiem zvanu (nu ne gluži tādā tekstā, bet doma analoģiska). Kad paskaidroju policistam, ka zinu likumus, jo nesen tos rūpīgi izstudēju pirms ieroča iegādes, tad viņš man uzbļāva, ka es neko nezinot un nesaprotot.
Tad jautāju policistam – ko tad man vēl darīt, ja viņš mani neliek mierā un man ir elementāri bail? Uz to policists atbildēja, ka apstāties malā un nogaidīt. Nelīdzēja arī paskaidrojumi par to, ka man ir bloķēta jebkāda iespēja tik malā, jo no labās puses man ir „pielīmējies” blakus iepriekšminētais Audi un apkārt ir papilnam mašīnu. Policists man tikai vēl paskaidroja, ka mūsu saruna tiekot ierakstīta un lai es rēķinos ar to, ka es nedrīkstēju aiztikt ieroci, neskatoties uz to, ka es vēlreiz viņam atgādināju, ka tas ir gāzes ierocis, tikai satraukumā neiedomājos vēl piemetināt, ka tas nav pat pielādēts, jo tā ir teiks likumā!
Ko policists atcirta nobeigumā es pat nepiefiksēju, taču beigās viņš vienkārši nolika klausuli. Viss notika tik strauji, ka pat īsti neattapos, ka jau bija pagrieziens uz Slāvu tiltu. Audi man atkal „iesēdās astē” un, cik pamanīju spogulī, tā vadītājs kaut ko intensīvi turpināja runāt pa telefonu. Tā tas turpinājās līdz kamēr nonācām uz apļa, kur Audi iekārtojās no manis kreisajā pusē un par cik tam bija melni tonēti logi, tad es vairs nemanīju, kas tur notiek, taču nolēmu pie pirmās izdevības strauji nogriezties no apļa, lai liegtu viņam iespēju man vēl sekot. Man tas izdevās un vairāk es to neredzēju.
Lai nu kā, bet varat paši likumā izlasīt pie ieroču nēsāšanas noteikumiem, kādos apstākļos un kur es to drīkstu nēsāt un kad es to drīkstu pielietot, un es neko netiku izdarījis pretrunā ar likumu, ko man uzstājīgi pārmeta policists.
Dod Dievs, ka tas plānprātiņš tik tiešām zvanīja tikai policijai nevis kaut kādiem saviem „izsitējiem” kuri varbūt mani tagad medīs pa visu Rīgu, lai iedotu bietē vai vienkārši izdauzītu manai mašīnai logus vai ko tmldz. Galu galā man kādreiz arī sieva brauc ar šo mašīnu un ja nu šis cilvēks atkal izdomā pabiedēt...
Es vienkārši nesaprotu, ko lai iesāk ar šādiem cilvēkiem, kam liekas, ka viss ir atļauts un viņi ir baigie „Kingi” un kuri otra mēģinājumu aizstāvēties pārvērš par uzbrukumu un tūlīt to metas ziņot nez kam. Loģiski, ka ja viņš piesaka gadījumu policijā, mani var izsaukt uz policiju un apvainot tajā, ka es viņam, mierīgi garām braucošam cilvēkam, neparko pēkšņi draudu ar ieroci. Tik pat labi viņš var arī pateikt, ka uz viņu es šāvu, vienīgi viņš jau nezin, ka man, paldies Dievam, nav ložu ar ko šaut. Jebkurā gadījumā es neko pretlikumīgu netiku darījis, ja neskaita runāšanu pa mobilo braucot pa ielu.
Gadījumā, ja viņš zvanīja saviem „mafiozi” (jo pats pēc tāda izskatījās, gadi ap 35, praktiski bez matiem un 2x2 pēc izmēriem), tad ir vēl ļaunāk, jo tad jau sāk palikt bīstami pārvietoties pa ielu vai arī atstāt mašīnu uz ielas kaut vai uz 5 minūtēm, jo nevar jau zināt vai Tu neatnāksi atpakaļ pie šrota.
Zinu un saprotu, ka varbūt rīkojos mazliet pārsteidzīgi visā visumā, jo kā mēdz sacīt – ar muļķiem pa labam, bet sakiet, ko darīt šādā situācijā, ja neredz vairs izeju, ja ir elementāri bail un ja pat mūsu valsts sargi – policija - Tevi pasūta trīs mājas tālāk un bez maz piedraud, ka sarunu ieraksta un to izmantos pret Tevi tiesā, ja nu kas?
Vai tā policijai ir jāatsaucas uz cilvēka lūgumu pēc palīdzības vai vismaz pēc padoma?
iAuto lasītājs
(iAuto redakcijas rīcībā ir šī lasītāja koordinātes)
:))))Nu ko lai saka:))), man liekas ,ka bez šitiem kadriem dzīve paliktu ļoti neinteresanta:))))