Katrā no mums par procesiem, kas notiek pasaulē ir izveidojies noteikts priekšstats un ar to mēs dzīvojam, veidojot savu attieksmi pret visām dzīves situācijām, kuras Lielais Liktenis mums piespēlē...
Tiktāl viss būtu normāli, taču ne vienmēr mūsu priekšstats un saprašana par to kā ir jāreaģē, objektīvi atbilst reālajai šībrīža situācijai. Varbūt skan pārāk sarežģīti, tāpēc turpmāk par vienkāršām lietām, kuras noteikti ir svarīgas katram autobraucējam. Šoferiem, kā jau cilvēkiem saprātīgajiem, dzīves skolā nekādi kontroleksāmeni nav paredzēti – viss notiek pa īstam un katra kļūda draud ar baisu izrēķināšanos, ir sevišķi, ja runājam par tādu paaugstinātas bīstamības objektu kā automobīlis ceļu satiksmē. Vispirms novērtēsim reālo situāciju. Brīdinu, ka atklāsme var likties drausmīga, bet tomēr to pateikšu. Neviens nezin reālo situāciju par zināšanu līmeni autobraucējiem mūsu valstī. Zināms ir tikai tas, ka tie, kuri sekmīgi nokārtojuši valsts eksāmenu ir ieguvuši autovadītāja apliecību, bet ... tas nav noticis visiem šoferiem vienlaicīgi! Saprotiet! Tas ir desmitiem gadu ilgs process. Jaunie autobraucēji izprot noteikumus, tas ir fakts, jo tik ātri jau tie neaizmirstās, bet citi, kuri saņēmuši tiesības divdesmit, trīsdesmit vai četrdesmit gadus atpakaļ vairumā gadījumu kā lozungu ir iemācījušies teicienu par kaut kādu iedomātu pieredzi, lai gan Mērfija likumos ir skaidri pateikts, ka “pieredze ir prasme rīkoties situācijās, kuras mūžā vairs nekad neatkārtosies”. Tātad, ne ceļu policija, ne kāda cita šoferiem respektabla institūcija nevar atbildēt uz jautājumu – cik zinoši par satiksmes noteikumiem ir to mašīnu vadītāji, kuri diendienā brauc pa ielām kopā ar mums. Ko darīt? Nebaidieties paredzēt situācijas, kuras var veidoties uz ielas un pieņemiet Vienīgo Pareizo Lēmumu. Teorētiski skan ļoti vienkārši, taču bez zināšanām un loģiska satiksmes noteikumu pielietojuma neiztikt. Lai nenotiktu kā tajā anekdotē, kur policists blondīnei, kura stāv un nebrauc jau trešo reizi pie luksofora zaļās gaismas vaicā – kādai gaismai vēl dāma dotu priekšroku? Nebaidieties mācīties arī tad, ja ikdienā ļoti bieži braucat ar auto, jums būs vēl lielākas iespējas pārbaudīt no jauna apgūtās un “atsvaidzinātās” zināšanas praksē. Varbūt jūs piederat pie tiem braucējiem, kuri tik dziļi ir ieslīguši savos iedomātajos mītos un stereotipos, ka patiesība nemaz nav vajadzīga? -Ēh, ko tur daudz domāt, min tikai! Ar nožēlu jāatzīst, ka ir sastopami arī šādi šoferi, parasti gan viņi avīzes nelasa, tāpēc mums atliek vien būt modriem un varbūt šis fakts iešausies prātā, kādam, kurš atgriežoties no līgošanas svētkiem, ieraudzījis policiju, tūlīt naski mirkšķina pārējiem pārslēdzot gaismas, sak, tur policija kontrolē satiksmi, griez apkārt, muksim kopā! Neviens nav apkopojis oficiālu statistiku par to cik avārijas varēja nenotikt, ja policija būtu pārkāpēju laikus apturējusi, taču zināmas pārdomas par šo tēmu rodas. Piemērām, ir daži indivīdi, kuri par šādu latviešu šoferu solidaritāti neizsakāmi priecājās - tie ir autozagļi. Noteikti, ne vienu vien reizi ir nācies dzirdēt, ka dažādos motokrosos, autorallijos un tamlīdzīgās sacensībās skatītājiem tiek nozagtas automašīnas. Varbūt zaglim tas ir izdevies pateicoties Tev, brašais mirkšķinātāj? Negribu vispārināt priekšstatus par latviešu mentalitāti, taču šāda iedomāta palīdzība izskatās visai dīvaini un arī milzīgais pieprasījums autokapsētās pēc gaismas pārslēdzēja mehānisma liek aizdomāties – vai tik daži no braucējiem nepārcenšas? Līdzīgi par izcilas pieklājības izpausmi mēs uzskatām smago kravas auto šoferu žestu, parādot labo pagriezienu, gadījumos, kad ceļš ir brīvs un var uzsākt apdzīšanu, taču mēs pie tā tik ļoti pierodam, ka pamatīgi riskējam un droši apdzenam arī tad, kad “fūre” tiešām ieslēdz pagriezienu, brīdinot, ka vienkārši nogriezīsies mazākā ceļā. Minēto žestu varētu pieņemt, ja kravas auto būtu aprīkoti ar vairākkrāsu daudzfunkcionāliem pagriezienu lukturiem, kur katram būtu sava, iepriekš norunāta nozīme. Šībrīža situācija to nepieļauj, tāpēc atliek vien būt gudriem un uzticēties pašam savām acīm. Par to, ka pieradumam ir liels un varens spēks liecina vēl kāds gadījums no autobraucēju ikdienas. Būsiet taču dzirdējuši, ka aunam būt ir kauns un negods, bet vēl briesmīgāk par to ir... kā to labāk nosaukt – “auna īpašā stadija”. Paskaidroju, brauc šāds šoferis pa ceļu ar vairākām joslām, bet kustās pa kreiso joslu, nevis labo, kā vajadzētu, taču gadījumos, kad no aizmugures kāds cits tuvojas ar lielāku ātrumu – viņš veikli pārmūk labajā malā un “palaiž garām”. Pēc tam, kad ātrākbraucošais ir pabraucis garām, atkal tiek veikts manevrs un “auns” žigli ir kreisajā joslā. Tā tas turpinās desmitiem vai simtiem reižu, līdz apsteigšanu veic, piemērām, valsts prezidenta mašīna ar aizmugurē cieši “pielipušu” eskorta vai apsardzes auto. Drebuļi uzmetās padomājot ar ko var beigties šāda atgriešanās mīļajā kreisajā joslā. Vēl kādu īpašu traktējumu daļa šoferu ir izdomājuši Noteikumos un pieklājības akcijās dzirdētam apgalvojumam, ka gājēji ir “jāpalaiž” un, ka “tas nevar sevi saukt par labu šoferi, kurš gājējam neļauj pa pāreju ielu šķērsot”. Visbriesmīgākais, ka šī frāze ataust smadzenēs vienu metru jeb 0,001 sekundi pirms pašas gājēju pārejas un smadzenes dod zibenīgu komandu - bremzes! Cēlonis tam varētu būt vasarīgi ģērbta meitene, kura izrāda gatavību šķērsot ielu, atmiņas par tuvējo policijas posteni jeb augsti stāvoša amatpersona kā pasažieris mašīnas salonā. Bet vai pārējie satiksmes dalībnieki ir gatavi šādam manevram? Vai intensīvas satiksmes apstākļos to vispār var nosaukt par pozitīvu piemēru? Atbildi atrodam tajos pašos ceļu satiksmes noteikumos, kuri iepriekš pieminēti. Izlasiet to vietu, kurā aprakstīts, ka autobraucējiem braucot ir jāvadās pēc ceļa zīmēm un galu galā, tieši ar tādu mērķi ir uzstādīta tālu pamanāma zīme, kura brīdina par gājēju pāreju. Faktiski, nav obligāti jāapstājas pie pārejas, gājējiem ir jāļauj netraucēti šķērsot ielu, bet pēkšņi “likt pa mēmajiem” nevajag un to par nedrīkst darīt, tas ir aizliegts. Variet man ticēt. Labāk lauziet šo stereotipu! Nelāgie ieradumi vadītājos ir daudz vairāk, nekā sākotnēji šķiet. Kādā visai bīstamā eksperimentā ar televīzijas piedalīšanos tika pierādīts, ka krustojumā, stāvot pie sarkanās gaismas, šoferi neskatās uz luksofora signāliem, bet uzsāk braukšanu vadoties no tā, ka priekšā stāvošais auto uzsācis kustību…arī tad, ja deg sarkānā gaisma. Prātam neaptverams kaitīgs ieradums! Kā dariet jūs? Turpinot par luksoforiem, jums šķiet, ka pie zaļās gaismas vienmēr drīkst braukt? Ne gluži. Krustojumā ir atļaut iebraukt vienīgi tad, ja manevru pabeiguši pārējie braucēji, kuri tajā iebrauca, kad viņiem to atļāva luksofora zaļais signāls. Tātad , bez luksofora, vēl ir jānovērtē arī situācija krustojumā. Daudz piemēru varētu minēt par braucējiem, kuri apguvuši citu valstu braukšanas ieradumus. Piemērām, nogriežoties pa labi, nobremzēt un apskatīties atpakaļ vai pa labo malu garām nebrauc kāds velosipēdists. Valstīs ar intensīvu velosipēdistu satiksmi tas ir pašsaprotami, taču mūsu kolēģi šoferi to var negaidīt, tāpēc “ārzemniekiem” vispirms rūpīgi vajag apskatīties spoguļos, lai neradītu kaitējumu kādam citam . Līdzīgi nepareizu priekšstatu veido jēdzieni, kuru nosaukumu veido vārdi, kuri ne vienmēr atbilst patiesajam pielietojumam. Piemērām, “avārijas signalizācija” – ne jau tikai reālās avārijās to lieto, vai ne tā? “Ziemas riepas” – ziniet taču, ka tās ir vajadzīgas jūsu drošībai jau rudenī, kad temperatūra ir plus pieci grādi pēc Celsija, bet naktīs iespējamas atkalas. Kurš tad saulainu rudens dienu sauks par ziemu, taču padomājot, tās pašas ‘ziemenes” jau vien uzmontējam. Visnepareizāk, šķiet visi mēs lietojam tādu drošības ierīci kā “aizmugurējais miglas lukturis”. Lielu naudu ātri sapelnījušie to lieto, lai šķietami izceltu sava auto aizmuguri pārējo vidū. Tas ir absurds, par kuru sīkāk kavēties nebūtu nozīmes, jo loģiski padomājot – aizmugurē braucošā acis taču reaģē uz kontrastu, kas rodas starp gabarītlukturiem un pēkšņi nospiestām bremžu lukturu gaismām. Spilgtais “miglinieks” šajā sistēmā rada bīstamu korekciju apdraudot pašu tā lietotāju. Turpretim, ir braucēji, kuri desmitiem gadu diendienā lietojot auto ne reizi tā arī šo brīdinošo gaismu nav ieslēguši, tādējādi dažreiz radot ne mazāk bīstamas situācijas. Turpinot, vēlreiz jāatgādina, ka “miglas lukturis” nav domāts lietošanai tikai miglā. Tas vēl daudzreiz noderīgāks var būt stipra lietus apstākļos un uz apsniguša ziemas ceļa, kad tumsa iestājas ātri un sniega vērpetes ir “aizķepējušas” auto aizmuguri tā, ka pašam vadītājam pēc brauciena ir pusstundu jāmeklē zem sniega kārtas auto aizmugures gaismas un bagāžnieka slēdzene. Padomājiet kādu informāciju šāds ieputināts braucējs var dot citiem satiksmes dalībniekiem. Glābiņš ir tikai spilgtais miglas lukturis, kurš izkausē sniegu un vismaz minimāli ļauj nojaust par naksnīgo braucēju. Tieši vārds “padomājiet” ir galvenais arī runājot par daudzām citām tēmām par autobraucēju drošību. Padomājiet, un Jūs sapratīsiet, ka mīti, kuriem mēs ticam un stereotipi, kuriem nedomājot uzticamies patiesībā apdraud visus pārējos braucējus, no kuru izpratnes uz rīcības esam atkarīgi! Atsauciet atmiņā citus, līdzīgus piemērus no savas dzīves par nepareizībām uz ielas, loģiski padomājiet, mainieties, kļūstot par labiem vadītājiem, un brauciet droši! Laimīgu ceļu! Anrijs Balčus, speciāli “Autoinfo”- Sludinājumi
- Ziņas
- Vīriem
- Tehnoloģijas
- Sports
- Video&TV
- Forums
- Lasītāju pieredze
- Akcijas
- Jautā ekspertam
Par mirkšķināšanu pilnīgi garām. Ja pareizi saprotu, tad raksts ir par satiksmes drošību nevis noziedzinieku ķeršanu. Signalizēju un turpināšu to darīt, ja redzēšu ka CP ir devies peļnā ar radara palīdzību, jo vairumā gadījumu tas tiek darīts tur, kur ātruma pārsniegšana draudus satiksmei praktiski nerada. Tāpat brīdināšu, ja kāds būs aizmirsis ieslēgt gaismas un dosies pretīm potenciāli -10Ls. Cita lieta, ja redzams, ka tā masveida alkohola pārbaude, tad gan nebrīdinu, jo "aizlietajām sejām" ielas ir jāatbrīvo.