Viens no Maserati stenda dārgumiem šīgada Frankfurtes autosalonā bija gaiši sarkans Formula-1 klases automobilis Maserati Tipo 250F ar šasijas numuru 2529.
Tas bija tas pats auto, ar kuru Huans Manuels Fanhio uzvarēja Vācijas Grand Prix izcīņā 1957. gada 4. augustā un kļuva par F-1 pasaules čempionu, atvedot Maserati komandai uzvaru arī ražotāju ieskaitē. Par godu šim notikumam tieši 50 gadus vēlāk klasisko automobiļu festivālā Oldtimer Grand Prix piedalījās divpadsmit Maserati 250F formulas, arī tieši tā pati Fanhio mašīna.Trīs apļi pie leģendas stūres
Oldtimer Grand Prix ir retro automašīnu festivāls un sacīkstes vienlaikus, kas šogad norisinājās jau 38. reizi, turklāt, kas zīmīgi, tajā pašā Nirburgringas trasē Vācijā, kur pirms 50 gadiem Huans Manuels Fanhio guva savu vēsturisko uzvaru. Vairāk nekā 60 000 skatītāju klātbūtnē leģendārais Fanhio automobilis ar tā pašreizējo īpašnieku Lukasu Hīniju pie stūres veica trīs goda apļus jaunajā Nirburgringas trasē. Pašās sacīkstēs auto gan nepiedalījās tā ārkārtīgi lielās vērtības dēļ. Šveices kolekcionāra Lukasa Hīnija aprūpēts, tas ticis teicami atjaunots un atguvis gan vēsturiski korekto 1. numuru, gan Officine Maserati reģistrācijas numura zīmi MO-28. Pēc tam šis pats zīmīgais automobilis kā relikvija tika izstādīts Maserati stendā Frankfurtes autosalonā.
Retro mašīnu sacīkstēs ar panākumiem piedalījās citi, ne mazāk slaveni Maserati 250F, iegūstot pirmās vietas. Braucienā uzvarēja Makss Verners (šasijas numurs 2534), apsteidzot Franku Štipleru, kas brauca ar kādreizējo rūpnīcas komandas pilota Žana Berā auto (šasijas numurs 2521). Vēl no slavenākajiem Tipo 250F var minēt Reja Salvadori zaļo sacīkšu auto 2507, mašīnu numur 2525, ar kuru Stīrlings Moss uzvarēja Moncā 1956. gadā, automobili ar numuru 2522, kas atveda Mosam uzvaru Monako trasē tajā pašā 1956. gadā, kā arī automobili 2532 ar 12 cilindru motoru. Katrs no Maserati 250F pašreizējiem īpašniekiem no pasākuma organizatoriem saņēma īpašu piemiņas figūriņu no kristāla.
Čempiona paraugstunda
Uzvara 1957. gada Nirburgringas Grand Prix tiek uzskatīta ne tikai par Huana Manuela Fanhio lieliskāko triumfu, bet arī par vienu no izcilākajām uzvarām 1. formulā vispār. Distances pirmo pusi vadībā atradās Pīters Kolinss un Maiks Hotorns no Ferrari, bet veterāns Fanhio atpalika vairāk nekā par minūti. Taču tad dižais argentīnietis uzsāka tādu pakaļdzīšanos un ātrāko apļu sēriju, ka 20 000 skatītāju ik reizi aizturēja elpu, kad garām savā spektakulārajā braukšanas manierē ar visiem četriem riteņiem sānslīdē patraucās gaiši sarkanais Maserati. 22 nākamo apļu laikā Fanhio laboja rekordu desmit reizes, gandrīz ikvienu līkumu veicot kā pēdējo. Ferrari pilotu lielais pārsvars kusa kā sniegs, līdz divus apļus pirms finiša Fanhio jau bija pirmais!
Šis panākums Huanam Manuelam Fanhio, kas tieši uz 1957. gada sezonu bija atgriezies Maserati komandā, togad bija ceturtais F-1 sacīkstēs un ļāva Argentīnas pilotam piekto reizi kļūt par pasaules čempionu. Lai arī iepriekšējos gados tika izcīnīti panākumi ar Mercedes Benz un Ferrari automašīnām, tieši 1957. gada sezonas dēļ publikas acīs Fanhio vārds saistās tieši ar Maserati.
Sarkanā daiļava
Tipo 250F ir slavenākā Maserati sacīkšu automašīna, turklāt tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām un skaistākajām starp tām F-1 mašīnām, kam motors atrodas priekšā. 50. gadu otrajā pusē Maserati 250F elegantie apveidi tika diezgan daudz atdarināti un kopēti.
Šasijas konstrukcijā nebija nekā revolucionāra: parasts vieglu cauruļu rāmis ar ļoti pārdomāta izskata alumīnija paneļu virsbūvi, neatkarīgā piekare priekšā un De Dion tipa ass aizmugurē. Taču dzinēja konstrukcija bija pati pilnība. Motoru Maserati inženieri konstruēja pēc jaunajiem tehniskajiem noteikumiem, kas stājās spēkā 1954. gadā, izmantojot pieredzi, ko guva iepriekš ar A6 motoru F-2 klases mašīnām. Sešcilindru 2,5 litru atmosfēriskais dzinējs ar divām augšējām sadales vārpstām, diviem vārstiem uz cilindru un trim divkameru Weber karburatoriem tika iegūts, palielinot A6 cilindra diametru un virzuļa gājienu un pamatīgi pārstrādājot visu konstrukciju.
1954. gadā Maserati 250F jauda bija tikai 240 ZS (176 kW), taču uz 1957. gada sezonu tā pieauga līdz 270 ZS (200 kW) pie 8000 apgr./min, kas ļāva sasniegt maksimālo ātrumu 290 km/h. Šāds auto jau varēja cīnīties ar Vanwall un Ferrari, ko Stīrlings Moss un Huans Manuels Fanhio arī lieliski darīja, ierakstot Maserati vārdu pasaules autosporta virsotņu vēsturē. Pieckārtējais F-1 pasaules čempions Fanhio divus no saviem tituliem – 1954. un 1957. gadā – izcīnīja, braucot ar Maserati 250F. Vairākas nozīmīgas Grand Prix uzvaras nonāca arī Mosa īpašumā, no kurām fani visvairāk jūsmoja par triumfu Itālijā 1957. gadā. Šī gada pirmajā posmā Argentīnas Grand Prix komandas mašīnas pat ieguva visas trīs godalgotās vietas.
Vēlāk Maserati sāka darbu pie jauna V12 cilindru dzinēja, ko iemontēja jau ierastajā šasijā, iegūstot modeli 250F T2. Tas debitēja 1957. gadā un bija ārkārtīgi ātrs, taču vēl nespēja izturēt visu F-1 sacīkšu distanci. Konkurenti baidījās, ka 1958. gadā, kad jaunais auto būs pabeigts, ar Maserati cīnīties nebūs iespējams. Taču dažādu iemeslu dēļ 1958. gadā Maserati rūpnīcas komanda oficiāli pameta 1. formulu, bet Tipo 250F vēl piedalījās sacīkstēs privātkomandu sastāvā. Līdz ar to 1957. gada mašīna ar šasijas numuru 2529 arī palika vistitulētākā un slavenākā, turklāt veiksmīgā kārtā tā saglabāta līdz mūsdienām.
