Piedāvājam "Plymouth - Banjul Challenge 2006" dalībnieka Kaspara Līviņa dienasgrāmatu, kas tiek publicēta pa daļām. Šoreiz - trešā daļa.
Dienasgrāmatas pirmo daļu lasiet šeit »»
Dienasgrāmatas otro daļu lasiet šeit »»
03.01.2005.
Nesteidzīgais rīts kempingā, ar ceptu olu un speķi... Kamēr saule vēl nebija uzlekusi, drebinājāmies, un alkām siltu dzērienu, bet, kad beidzot ilgi gaidītais spīdeklis iznira no tuksnešainās pamales, tad ātri vien gaiss iesila līdz temperatūrai, kad jau jāvelk tikai T krekls.
Braucām uz Sidi Ifni pilsētiņu, pa gleznainu ceļu gar okeānu. Vietā, kur ceļš pietuvojās okeānam, pa mazu zvejnieku iebrauktu celiņu iebraucu tieši pludmalē. Kļūda – iepriekš nesaskaņots manevrs ar manu līdzbraucēju, un tas beidzās ar skaļāku, kā nepieciešams, vārdu pārmaiņu. Un nekas. Toties tapa skaidrs, ka volga smiltīs buksē...
Atlantijas okeāns Marokā
Sidi Ifni ir bijis kādreizējais Spānijas īpašums, nodots Marokai tikai 60. gados. Pilsētiņa vēl joprojām glabā kādreizējo īpatnējo skaistumu, lai gan daži nostūri izskatās, un arī ir visai pamesti.
No Sidi Ifni ceļš aizvijas Anti Atlasa kalnu grēdā, to šķērsojot. Atkal jāsaka, ka tik skaistus kalnus reti kad gadās redzēt. Īpaši bija ko pabrīnīties par vietējiem zemniekiem. Visur, kur ir kāda cerība uz ūdens pili, aug olīvu vai apelsīnu koki. Zeme zem augļu dārziem tiek nepārtraukti apstrādāta, un tur arī audzē labību, un citas kultūras. Apstrādāts ir katrs auglīgs pleķītis, un bez jebkādas tehnikas! Ļoti bieži varēja redzēt, kā ar ēzelīti un spīļarklu, kas tikai nedaudz lielāks par parastu kapli, tiek arta zeme. Un krietni akmeņaina zeme!
Agita piesakās braukt ar Volgu. Pirmo reizi! Puiši tam par godu uzgavilē! Agita turas godam, bet es redzu, ka viegli nav. Kad kādā piekalnē redzams, ka uz ceļa ir krietns sastrēgums, jo kalnā nevar uztrausties smagā mašīna, un mēs maināmies atpakaļ.
Tūlīt pēc kalnu grēdas beigšanās sākās līdzenumi, kas ir arī īstais Sahāras sākums. Zeme paliek arvien sausāka, un sausāka, un, sasniedzot Tan Tan pilsētu, jau ir pilnvērtīgs tuksnesis.
Tan Tan visi iedzīvotāji gatavi sagaidīt Parīzes – Dakāras rallija dalībniekus, kam jāierodas vēlāk šodien. Par godu tam izbraucam zem plakāta, kas novilkts pāri ceļam, un izbaudām iespēju ieliet degvielu nesen izslaucītā benzīna tankā. Arī ēdnīcā visam personālam ir izsniegti jauni uzvalki!
Simboliskie Sahāras vārti Tan Tan
Pēdējie 100 kilometri pirms Lajonne ir diezgan ekstrēmi – totāla tumsa, un vietējie lopi un cilvēki uz ceļiem. Viņi neviens nezina, kas ir atstarotājs. Daži arī brauc bez gaismām...
Jau ar labu tumsiņu tiekam Lajonnē – mūsu šodienas galamērķī. Sameklējam man jau zināmo viesnīcu Zemmour. Diemžēl mūsu vācu draugu Subaru priekšu rotā sešas taures, kam paredzēts jautri taurēt La Kukarača... Tas ļoti iepatīkas mazu puišeļu baram, un, kamēr mēs ejam izpētīt viesnīcu, visas taures tiek norautas. Šis fakts automātiski padara viesnīcu par ļoti sliktu Rolfa un Flo acīs. Viens no viņiem paliek ārā pie mašīnām visu laiku, kamēr uzrodas mašīnu sargātājs muhameds vai ali. Stāvokli nepadara vienkāršāku fakts, ka katrs muhameds vai ali, kas iet garām, apgalvo, ka tieši viņš ir sargs...
Beidzot tomēr uzrodas īstais, un varam doties pastaigā pa pilsētu. Nu nav gan te nekā īpaša, uz kurieni iet, bet tomēr staigājam. Kaut kāds vietējais man uzdāvina košļeni.
Atgriežamies viesnīcā. Un iedzeram šņabi.
04.01.2005.
No rīta bez brokastīm dodamies prom. Nevienam netīk uzturēties šeit, nolemjam ieturēties piknika veidā kaut kur ceļa malā. Tā arī darām, kad saule jau ir pakāpusies nedaudz augstāk.
Braucam tālāk. Pēc kāda tiltiņa mani pēkšņi aptur policists. Ar radaru. Domās jau aplēšu, par kādu summu esmu iekritis, bet policis mani tikai pabrīdina, ka es nelabi darot, un novēl laimīgu ceļu. Uff... Pārējie mani sagaida gabaliņu tālāk ar jautru jautājumu – cik tad iedevi?? Un netic, ka neko...
Pēc pārsimt kilometriem, kad laiks viskarstākais pēkšņi atskan liels troksnis, mašīnu sanes, nenoturu to uz ceļa, un, pārlidojot pāri seklam grāvītim, nākas gabaliņu nobraukt pa kārtīgiem akmeņiem, iekams izdodas Volgu apstādināt. Jau uzreiz man bija skaidrs – sprāgusi riepa. Izrādījās, ka sprāgusi gana skaisti, gandrīz viss protektors notinies, disks arī beigts. Roķeles un kājeles vibrē kā pēc nabaga sišanas... Gan Flo gan leiši steidzas pie manis ar alu rokā, nervu zāles, kā teikt... Lieku rezerves riteni. Labi, ka tādi līdzi divi. Tagad gan tikai viens.
Riepa
Ceļš nu jau vijas pa pilnīgu tuksnesi. Kāpas, kāpas... Vietām var manīt kamieļus, vietām ceļš nedaudz aizputināts ar svaigām smiltīm... Vietās, kur aizvēsturiskos laikos okeānā ietecējušas upes, tagad ir palikušas tikai milzu gravas, kurām pāri iet mūsu ceļš. Katrā tādā vietā smagās automašīnas, kas pa līdzenu tuksnesi vēl brauc cik necik ātri, tiek augšā ar milzīgām grūtībām. Tas arī mums palēnina tempu, jo līkumainajā ceļa posmā garām tikt iar gandrīz neiespējami.
Agrā pēcpusdienā sasniedzam Daklas kempingu. Dakla atrodas uz pussalas, un līcī, kas ir starp šo pussalu un kontinentu, savu paradīzi ir atraduši, šķiet, simtiem vēja un pūķa dēļu cienītāju. Debesis ņirb no pūķu krāsainajiem sāniem!
Kempingā, kas atrodas pirms pilsētas, jau ir krietni daudz mūsējo. Atrodam kaut kādas vietas, jo labu šeit nav, un iekārtojamies. Vācieši grib uz pilsētu, arī leiši, bet es saku, ka man ir jāapskatās bremzes – bremzējot velk uz vienu pusi. Rolfs, to dzirdot, uzreiz piesakās palīdzēt, un uz pilsētu Flo līdzi aizbrauc Agita. Mēs skatamies bremzes. Par laimi, ir jauni bremžu loki, ko nomainīt, jo no viena puse uzlikas nez kur pazudusi. Lēnām ņemamies, tikmēr arī mūsējie ir atpakaļ. Spriežam, ko rītā darīt. Olivers ar Andreasu satikuši Daklā dzīvojošo vācieti Volfgangu – atceros viņu jau no pagājušā gada (viņš mani arī), un, kamēr vēl neesam neko ieminējušies, jau ar Volfganga palīdzību ir sarunājuši gidu. Stingri pasaku, ka mēs gidu neņemsim, mums to nevajag. Olivers izskatās apmulsis, nāk vēl runāties, bet Rolfs un Flo, nerunājot nemaz par lietuviešiem, ir stingri manā pusē.
Vēlāk vakarā paredzēta grupas sanāksme, kas izvēršas kārtējā farsā. Paredzēts karaoke. Tas arī sākas, bet dziesmas ir tikai angļu grūti tulkojamas dzērājdziesmas. Pie mums piesitas divi angļi, kas brauc ar Somijā reģistrētu WV Jetta. Nokūkojam līdz pusnaktij, un norunājam celties piecos, lai izbrauktu jau sešos. Visu nakti angļi ķērc savu karaoki. Mūsu teltij, kam mājās aizmirsta virsējā kārta, cauri pūš vējš.
05.01.2005.
Izbraucam, kā plānots. Tumšs, ka dur vai acī. Maroka visiem jau apnikusi, un ar trīcošām sirdīm (mums nav vīzas) veicam 400 km līdz robežai ar Mauritāniju.
Robeža pārvietota jaunuzceltās mājiņās tieši asfaltētā ceļa beigās. Uz robežas krietna rinda mašīnu, bet par brīnumu tiekam cauri mazāk kā stundā, bez ekscesiem un maksāšanas. Kārtība gan tāda jocīga.
Vispirms viens ar uzplečiem pārbauda pasu skaitu (iekšā neskatās), un vai mašīnas dokumenti kārtībā, un ielaiž robežas teritorijā. Tad jāiet pie loga, kur vislielākais pūlis, un jādabū divas veidlapiņas, kas nekārtīgi izgrieztas un saspiestas kopā pa divi, ar koppapīru starpā. Tās jāaizpilda, tad pases jāiesniedz tajā pašā lodziņā. Pēc kāda nenosakāma brīža mīdīšanās katram pasē attēlotās sejas īpašniekam jāierodas uz apskati pie atbildīgā priekšnieka, un jāatbild uz pāris svarīgiem jautājumiem, kā – profesija?, vai – uz kurieni?. Tad pasu formalitātes ir beigušās, un jādodas uz muitu.
Muitnieks pats atņem iepriekšējā robežā aizpildīto veidlapu, kaut ko kaut kādā kladē ieraksta, atvelkas palūrēt uz mašīnu (mersedess? Nē? Kā nē, taču liels!, Ā, GAZ!!, Jā, jā, mersedess!), un it kā viss, formalitātes beigušās, varam braukt. Bet nē, pie paša asfalta beigām stāv cits formā tērpts marokānis, un vēlreiz pārbauda, vai mums ir visi zīmogi pasēs, un visu cītīgi pieraksta kladē. Tagad varam braukt.
Maroka beidzas, bet Mauritānija vēl nesākas. Ceļa normālā izpratnē nav, ir tikai akmeņainā tuksnesī iebrauktas sliedes, pa kurām dodamies, cerībā ieraudzīt Mauritānijas robežu. Šis bezceļš ir tikai dažus kilometrus garš, bet pietiekoši, lai saprastu Volgas priekšrocības – bedres neeksistē, it īpaši ar šiem lielajiem riteņiem. Vairākas reizes nākas apstāties, un ceļa biedrus gaidīt. Īpaši lēnu pārvietojas pasāts.
Vecais Spāņu ceļš
Šķērsojam tā sauktā Spāņu ceļa paliekas – ceļš, ko spāņi uzbūvējuši kaut kad sen, un kura lielākā daļa sen pazudusi zem smiltīm.
Drīz pēc tam sasniedzam pirmo Mauritānijas priekšposteni. Un esam patīkami pārsteigti. Gan ne dēļ infrastruktūras, vai modernām celtnēm, jo Mauritānijas robežsargi ir spiesti pavadīt savu dienestu būdiņās, kādās Latvijā nez vai vairs tur vistas, bet attieksmes dēļ, kas, salīdzinot ar pagājušo gadu ir kļuvusi daudz labvēlīgāka. Vēlāk uzzinām, ka jaunā valdība palielinājusi iekšlietu struktūrās maksātās algas divas līdz trīs reizes, un pat cenšoties apkarot korupciju... Tas gan ir ne visai izdevies, jo par visu uz robežas ir jāmaksā cieta takse. 10 EUR par pasu zīmogošanu
10 EUR muitai, un 20 visai oficiāli eiro par vīzu, katram. Vīza tika ielīmēta pasē, ne aci nepamirkšķinot, bez jebkādām citām formalitātēm, ja neskaita naudu. 30 minūtes, un varam braukt.
Tūlīt aiz robežas satiekam mūsu draugus Oliveru, Andreasu, Vulfu, un Maksi. Viņu sarunātais gids nav ieradies, un nu viņi nezina, ko darīt. Mums viņi neseko, un mēs dodamies uz Nuadibu, pirmo pilsētu mūsu ceļā, kas atrodas Mauritānijā. No robežpunkta uz pilsētu esošais ceļš ir pilnībā pabeigts, un jau pēc stundas esam klāt. Naktsmāju meklēšana izpaliek, jo es jau skaidri zinu, uz kurieni ir vērts doties – braucam uz Ali kempingu. Braukšana gan ir jautra, satiksme ir tik briesmīga, ka nelabi paliek. Vairākas reizes kāds gandrīz uzskrien virsū, bez jebkāda brīdinājuma uzsākot braukt, vai veicot kādus nesaprotamus manevrus. Pagrieziena rādītājus neviens nelieto, iztiek ar pīpināšanu un žestiem.
Ir agra priekšpusdiena, un dodamies pastaigā pa pilsētu. Mjā, visādi cilvēki dzīvo, visādi... Īpaši tiek apjūsmoti transporta līdzekļi, ēzeļu ratiņi, tirgus. Ja Marakešā, un vispār Marokā mums likās, ka tirgi ir briesmīgi, tad Mauritānijā tie ir vēl nekārtīgāki, šaurāki, saspiestāki, un arī lētāki. Nopērkam šādus tādus suvenīrus, arī turbānu, ko pat iemācos uzsiet.
Jāsaka gan, ka pa gadu arī šeit ir redzams progress. Ja pirms gada pilsētā bija viena interneta kafejnīca, un tā pati tik bezcerīgi lēna, tad tagad redzējām trīs, un tā viena, kurā iegājām, bija tīri vai laba, pat pieslēguma ātrums. Kaut kādus vietējos ēstūžus nomēģināt gan pēc visa redzētā neesam gatavi, un dodamies uz kempingu gatavot paši.
Turpinājums
Ar interesi uz nākamo daļu :)