Piedāvājam "Plymouth - Banjul Challenge 2006" dalībnieka Kaspara Līviņa dienasgrāmatu, kas tiks publicēta pa daļām.
Kad 2005. gada janvāra beigās ceļā no lidostas uz mājām man jautāja, vai es vēl brauktu uz Āfriku ar mašīnu, es atbildēju ar skaļu NĒ. Tomēr, gadam aizritot doma par atgriešanos Rietumāfrikas smiltājos pašam pie stūres likās arvien vilinošāka un vilinošāka.Piedevām mana nebeidzamā stāstīšana, bilžu un citu artefaktu vicināšana bija atstājusi arī savu iespaidu uz manu draudzeni Agitu, ka jau vasaras beigās bija skaidrs – braucam atkal!
Pieteicos Plimutas Bandžulas pasākumam gan jau krietni agrāk, patiesībā nezinot neko par iespējām un to, kā tas var beigties, tāpēc izlēmām atkal braukt šī pasākuma ietvaros. Auto izvēle nesagādāja grūtības, bet dažādu iemeslu dēļ iegāde tika atlikta un atlikta, un savu sapņu auto nopirku tikai novembra sākumā – mazāk kā divus mēnešus pirms izbraukšanas. Šoreiz tā bija 1991 gada GAZ 2411 – taksometra versija. Auto tika nogādāts Jaunpiebalgā pie sena drauga Jura, kas apņēmās auto savest kārtībā tālajam ceļam. Problēmu nebija daudz, bet... Dīvainākais bija ar karburāciju – neviens no Volgā atrodamajiem trim karburatoriem, Juraprāt, nebija gana labs, tāpēc viņš man ieteica gādāt citu. Kādā auto kapsētā atradu piemērotu Weber firmas karburatoru, ar ko beidzot Volga gāja bez raustīšanās. Apriepojums, kas auto nopērkot, bija visai trūcīgs, arī atrisinājās pats no sevis – atcerējos, ka man jau gadus trīs ir Suzuki džipa diski ar visām riepām, kas, lai gan būdamas krietni lielākas par Volgas riepām, varētu būt ļoti piemērotas sliktajiem Sahāras ceļiem. Piedevām vēl Volga uz šiem ratiem izskatījās vienkārši neatvairāmi labi!
Volga GAZ 2411
Starta datums tika nolikts uz 23. decembri. Tādējādi gan Ziemassvētki jāpavada ceļā, nevis ģimenes klēpī, bet, tā kā Agita ar Volgu braukusi nebija, sapratu, ka cauri Eiropai prātīgi ir plānot mērenu ātrumu, tas ir – braukt tikai pa dienu, un naktīs godīgi apmesties viesnīcā. Aptuveni izplānojot maršrutu, iznāca, ka 4300 kilometri līdz Spānijas dienvidiem varam pievārēt līdz 28. decembra vakaram.
No Latvijas vēl šajā braucienā devās trīs puiši – Uģis, Sandijs, un Māris, ar 1975. gada Ford Taunus, viņi iebrauca no mums atvadīties jau 17. decembrī, un nākošajā dienā devās ceļā. Vēl mums pastāvēja iespēja satikties ar lietuviešiem Jonas un Dailius, bet viņi kā īsti ģimenes cilvēki izbraukt paredzēja tikai 25. datumā, pēc Z-svētkiem.
Pēdējā nedēļa pirms izbraukšanas mums ar Agitu bija ļoti saspringta, darba daudz, un piedevām vēl tā izbraukšana... Tā īsti nebija laika visu apdomāt un savākt, un Volga tika piekrauta ar mantām tikai izbraukšanas rītā.
23.12.2005.
Izbraucām no Siguldas ap astoņiem, doma bija iebraukt pie manis darbā, atvadīties, un tā tālāk. Tā arī izdarījām, bet vēl jo projām nervi bija nez kāpēc uzvilkti kā stīgas. Ap 10. devāmies uz Jelgavu, kur Agitai vēl bija doktora diploms jāsaņem. Svinīgos apstākļos diplomi tika izdalīti. Sekoja foto sesija uz pils fona. Apkārtējie mierīgie iedzīvotāji neko nesaprata... Tikpat pārsteigts bija apdrošināšanas biroja darbinieks, kur Agita pirka ceļojuma apdrošināšanu, kamēr es lūrēju zem motora pārsega – bija parādījies lieks troksnis – daudzsološi. Vaina tomēr nebija mirstama, ‘tikai’ lēnām skrūvējās nost izpūtējs no kolektora, to turpmāk nācās it bieži pievilkt.
Volga un Agita Jelgavā
Tā nu beidzot pēc trijiem izbraucām no Jelgavas, Šauļu virzienā. Viss ritēja labi, lietuviešu robežsargi, protams, interesējās, kaskurkad...
Braucam. Tikai – degvielas patēriņš tāds kā pamatīgs. Nobraukuši tikai 300 km un bāka tukša. Sākas mērena panika. Benzīntankā piepūšu riepas līdz teju maksimālajai atzīmei, lai vieglāk auto ripo, un ripinām tālāk. Rēķinam, ka patēriņš ir pie 18 litriem, šausmas! Mēģinu braukt ekonomiskāk. Doma šodien ir tikt līdz Augustovai Polijā, bet aiz Mariampoles sākas tāda migla, ka dur vai acī, neko neredz. Optika arī Volgai nav no labākajām. Lemjam, ka brauksim līdz pirmajam miestam, kas ir Kalvārija, un meklēsim hoteli, ir jau ap astoņiem vakarā. Izbraukājam to Kalvāriju krustām šķērsām, nekādas viesnīcas nav. Miests tumšs, pabriesmīgs, trakāks kā Latgalē, var būt, ka iespaidi mums tādi no miglas un tumsas. Viesnīcu iesaka meklēt Mariampolē, bet mēs taču tikko no turienes!
Dodamies tālāk, uz Poliju. Polijas robeža gandrīz tukša, atkal atbildam uz ziņkārīgiem jautājumiem, un braucam tālāk. Tikuši Polijā uzreiz sajūtam atšķirību no tumšās Lietuvas – ceļš ar labākiem horizontālajiem apzīmējumiem, ciematiņi gaišāki, vispār jautrāk. Un arī migla nez kur beidzas. Tā sasniedzam Suvalkus, un ātri vien atrodam viesnīcu. Vakariņu vietā – mandarīni, šokolāde, šampanietis, un čučēt. Vēl tikai nosūtam pārīti īsziņu, un aplēšam rītdienas plānus, bet to jau gultā.
24.12.2005.
Ceļamies agri – jau sešos, bet izrādās, ka ir tikai pieci, jo poļiem par stundu eiropeiskāks laiks. Apskatu Volgu. Izpūtēja skrūve jāpievelk. Izskrūvēju vienu sveci – kā tad, slapja. Tātad degvielas patēriņa problēma skaidra – Vēbers gāž motorā par daudz degvielas. Par laimi Juris ir devis līdzi arī labāko no oriģinālajiem karburatoriem, būtu jāliek tas, bet ir pārāk auksts, nolemju to veikt vēlāk, kad būs siltāks. Par laimi tā nav tā sarežģītākā operācija...
Tā kā izbraucam agri, satiksme ir maza, un līdz Varšavai tiekam samērā raiti. Ceļi vietām labi, vietām ļoti slikti, bet Volgai īsti piemēroti. Varšavai cauri nekad neesmu izbraucis bez maldīšanās, bet šoreiz izdodas īsto ceļu atrast visai ātri, lai gan ne bez domstarpībām. Tālāk turpinām ceļu uz Vroclavu, no tās Drēzdenes virzienā. Poļi aktīvi remontē veco, vēl Hitlera laikā būvēto autostrādi, un viņiem ir stipri dīvaina izpratne par apvedceļu organizēšanu. Sajaucu nobrauktuves, un dabūjam mest vismaz 30 km lielu līkumu. Šā vai tā, bet ap sešiem esam uz Vācijas robežas. Polim jautājumu nav, un viņš pasniedz mūsu pases vācietim. Tas pasēs pat neskatās, bet grib redzēt, kas mūsu smagi piekrautajā bagāžniekā. Braucam uz Rietumāfriku, Sahāru, saku, un viņš atrūc, ahā, nu ja, un novēl laimīgu ceļu.
Kā jau iepriekš paredzēts, stūrējam uz mazu Saksijas pilsētiņu Bauceni, kas ir pa ceļam, tur pat autostrādes malā. Ir taču ziemassvētku vakars, un vajag atrast pieklājīgu viesnīciņu! Iepriekš internetā apskatījām pāris iespējas, un iebraucot pilsētā pamanām norādi uz vienu no tām – Hotel Garten. Iebraucam, un jau aizslēgtās durvis mums laipni atver. Protams, istaba ir. Nē, diemžēl vakariņas nav, virtuve vairs nestrādā. Bet tepat netālu esot makdonalds... Ir gan jocīga tauta, nu kurš tad iet uz makdonaldu ziemassvētku vakarā! Toties kungs, kas sēd un dzer vīnu, apjautājas, no kurienes mēs esot, vai no Holandes? Nē, no Letlandes, saku. Ā, Ū, tas taču ir ļoti tālu, cik ilgi tad braucāt, utt. izbrīna pilni jautājumi. Neteicām, ka taisāmies braukt vēl nedaudz tālāk, lai jau ir sirdsmiers.
Nolikušies viesnīcā, dodamies uz vecpilsētu, svētku vakariņās. Pie pirmā luksofora Volga noslāpst, un vairs negrib pielekt. Bāc... Turpat uz leju ir Aldi veikala laukums, ieripinām tajā. Ko nu? Apskatos zem motora pārsega. Benzīns ir. Dzirkstele arī. Atkal tas karburators jokus taisa? Tā arī ir, un nomaiņa tiek nolemta galīgi, bet tad, kad būs siltāks... Volga beidzot pielec, un sasniedzam centriņu. Baucene ir maza, smuka pilsētiņa, nu kā radīta pastkartēm, bet tikai – neviena cilvēka. Skaisti skan baznīcu zvani, laukumā vientuļi un drusku šķībi stāv Ziemassvētku egle, ko aplenc Bībeles tēli... Atrodam kafejnīcu, kur bez mums ir vēl divas apmeklētājas, kas draiski man uzsmaida, pirms pamanījušas, ka man jau ir pavadone. Ziemassvētku klusais vakars kluss ir burtiski, ne tikai pārnestā nozīmē.
25.12.2005.
No rīta apskatot mašīnu stāvvietā ienāk kāds vīrs, viņš grib redzēt, ko es tur daru, vai tik kaut ko neskrūvēju nost citiem limuzīniem. Pametis aci uz mani, kaut ko vēro stāvvietā, un skaļi pie sevis nosaka, ka Transit busiņa laikam te nav. To gan varēja redzēt jau pa lielu gabalu...
Šodien vajadzētu izbraukt cauri Vācijai, un sasniegt Franciju. Tas nozīmē ap 800 km pa autostrādēm, kas ir jūtami vieglāk kā vakar tas pats attālums pa Poliju. Tāpēc izbraucam pavēlu, pēc brokastīm. Drīz sākas kalnains un skaists apvidus, un pavisam galīgi pierādās, ka tā braukt nevar – mašīnai nav jaudas, lai tiktu garajos, slaidajos kāpumos. Spīd saulīte, un braucu apstāšanās vietā lai mainītu karburatoru. 25 minūtes, un darbiņš ir pabeigts. Divas reizes garām pabrauc ADAC mašīna, otrajā reizē apstājas, un vīrs lūkojas, vai nevajag palīdzēt. Nomierinu viņu ar izstieptu īkšķi, un iedarbinu Volgu. Tavu brīnumu – tukšgaitā gan dzinējs darbojas krietni nevienmērīgāk, bet jauda ir atgriezusies, un arī benzīna tērē krietni mazāk! Priecīgi turpinām ceļu.
Aiz kādas pauguru virknes uz ceļa ir nedaudz izkritis sniegs. Vācieši uzreiz samazina ātrumu, bet ilgi nav jāgaida – sastrēgums klāt. Par laimi tas nav garš, ceļš ir notīrīts, un varam braukt tālāk. Pēc kādiem desmit kilometriem atkal sastrēgums – šoreiz šoferīši tikai samazina ātrumu, lai paskatītos pretējā joslā notikušo avāriju – tur auto krietni samīcīts, un arī sastrēgums krietni lielāks.
Turpinām deldēt kilometrus. Kādā stāvvietā ielejam bākā benzīnu, kas vēl no Latvijas. Kāds pavecs vīrs, ievērojis, ka atveru motora pārsegu, uzreiz piesteidzas, lai palūkotos zem tā. Gute, alte Volga, viņš saka, un viņa pavecajā sejā skaidri atspoguļojas nostaļģija. Laikam jau DDR laikā būs bijis kādā augstā amatā, bet tagad viņš var iekāpt vecā opelī, un rūcināt tālāk.
Iebraucam Bavārijā. Uzreiz ne, bet pēc pāris pilsētiņām var pamanīt, ka uz ceļa automašīnas palikušas jaunākas un dārgākas, kā Austrumvācijā. Satiksme arī paliek lielāka, daudz ar slēpju kastēm uz jumta. Lielākā daļa šo atpūtnieku gan aizbrauc Minhenes un Austrijas Alpu virzienā, bet ir arī tādi, kas brauc pa mūsu izvēlēto ceļu – pa to var nokļūt Šveicē, un arī Francijas Alpos.
Mums sarunāts pie Karlsrūes satikties ar diviem vāciešiem, Flo un Rolfu, kas arī brauc uz Gambiju. Doma pat bija tālāk braukt kopā, bet... Aizvakar viņiem saplīsusi mašīna. Telefoniski piedāvāju viņiem, ka varu aizvest viņus līdz Gambijai. Satiekamies, un – izrādās, ka viņi vakar – Ziemassvētku vakarā, sameklējuši un nopirkuši tieši tādu pat mašīnu, kā iepriekšējo – Subaru. Tagad viņi aktīvi sagatavo mašīnu ceļam, ir diezgan stresaini, bet abi ir vienis prātis – mēs šodien nekur tālāk nebraucam, ejam ēst vakariņas uz ķīniešu restorānu, pēc tam pie Flo dzeram šņabi. Punkts. Un Flo mums dod savu guļamistabu. No tāda piedāvājuma grūti atteikties. Pavadām lielisku vakaru divu ļoti foršu puišu sabiedrībā. Vēlāk divatā lieliskā ūdensgultā...
26.01.2005.
No rīta atstājam Florianu. Viņiem jāsagaida rītdiena, lai sadabūtu visus papīrus mašīnai, un tad – cerams – viņi varēs doties ceļā. Tas nozīmē, ka viņi dabūs braukt nonstopā, lai sasniegtu Sotograndē nozīmēto grupas sapulci 28. janvāra vakarā.
Rolfs un viņa Subaru
Agitai ir cerības sasniegt Andoru, kur rīt varētu paslēpot, un tad parīt vēl vakarpusē paslēpot. Uz kartes tas izskatās OK, bet – kilometri ir par gariem. Diemžēl nekas nesanāks... Francijā maksas autostrādes, kas beigās sāk tracināt – rindās pie maksāšanas dažviet ir jāgaida kādas 5 minūtes. Ja šitā 10 reizes dienā, tad, skat – stunda pagalam. Piedevām vēl satiksme ir krietni lielāka kā Vācijā.
Lēnām paliek siltāks. Kādā brīdī mēģināju atvērt pilnībā Volgai radiatora žalūzijas, bet laikam aizvēru, nevis atvēru. Bija kāpums, un Volga nākošajā momentā drusku pārkarsa. Uzreiz žalūziju kloķi pārbīdīju otrā galējā stāvoklī, bet motorā ūdens jau vārījās. Iebraucām stāvvietā apskatīties un apmeklēt tualetes. Pēc kādām 10 minūtēm nolēmu, ka varu atvērt radiatora korķi, lai pārbaudītu, vai nevajag pieliet ūdeni. Bšššššššs--- korķis pa gaisu, karsts ūdens pa gaisu, roka slapja, norauju cimdu zemē, un uzreiz gāžu virsū aukstu ūdeni. Johai, pieļāvu kļūdu – atrāvu vaļā karstu motoru! Stāvvietā visi skatās – garaiņi tādi, ka kaut kas degtu! Drusku nomierinos, pieleju aukstu ūdeni motoram, drusku eļļas, un braucam tālāk.
Izrādās, ka neesam paņēmuši līdzi nekādas zāles, nu, aptieciņas nav vispār! Uz rokas Agita man smērē margarīnu, it kā labāk paliek, bet pēc brītiņa atkal sāk smelgt. Smērēšana tiek atkārtota, bet vislabāk palīdz unikālā Volgas ventilācijas sistēma – pa diviem caurumiem ir iespējams laist āra gaisu, kamēr pa pārējiem nāk gaiss caur apsildes sistēmu. Tā nu sēžu, ar vienu roku stūrēdams, un applaucēto roku atslējis pret ventilācijas lūku. Dusmojos uz sevi, bet cik ilgi? Ceru tikai, ka nebūs pārāk nopietni ķēris...
Lēnām deldējam kilometrus. Braucam līdz deviņiem, tad kādā nobrauktuvē griežam nost, un pie nākošā apļa pamanām F1 lēto viesnīcu. Griežam iekšā. F1 ir vismurgainākā viesnīcu ķēde, kāda iespējama, bet cena arī ir viszemākā, un gulta tur ir. Duša un tualete gan ir gaitenī, un viss izskatās kā... nu nezinu, plastic fantastic. Nezinīti uz Mēness bērnībā esat lasījuši? Nu apmēram tādā viesnīcā Nezinītis bija apmeties!
Uzsildām uz prīmusa vakardienas ķīniešu restorāna līdzi doto cāļa un rīsu pārpalikumu, mmm, garšīgi! Labi, ka Flo iedomājās paņemt, un mums spiestin iespiest līdzi!
27.01.2008.
No rīta atkal startējam agri. Vēl tumšs, kad iebraucam Spānijā, un, kad aust gaisma, jau esam kaut kur Pireneju nomalē. Autostrādes, autostrādes, autostrādes. Sāk tā kā drusku apnikt. Nolemjam iebraukt kādā pilsētā, drusku pastaigāties, kaut ko apēst. Agita vēlas Barselonu vai Valenciju, bet es, iemetis aci kartē, novērtēju tās par lielu esam, un izvēle krīt uz mazu pilsētiņu Torremolinos starp abām lielajām.
Pirms pašas pilsētiņas pamanām stāvvietu ar kaut kādām norādēm. Apstājamies, un saprotam, ka kaut kur tepat ielejā ir kaut kāds sens tilts, kas jāapskata. Dodamies apskatīt. Jā, ir tilts, bet tik šauriņš, ka pat ar zirgu pa tādu nevarētu pārjāt, tikai ar kājām. Izskatās sens, ļoti sens, bet nekur nav paskaidrojumu, cik tieši sens, un kam par godu būvēts. Fotosesija, un dodamies tālāk.
Tilts? Akvedukts?
Pilsētiņa, protams, skaista. Tur ir seni cietokšņi, romiešu drupas, pludmale, katedrāle, palmas, gājēju ielas, jauni, neglīti viesnīcu korpusi, kas aizsedz skatu uz jūru, apelsīnu koki, un satiksmes problēmas. Pēc 30 minūšu riņķošanas atrodam maksas stāvvietu, un dodamies pastaigā. Izskatās, ka vasarā tūristi šo vietiņu gāž riņķī. Nez, kur viņi liek savas mašīnas? Tūristu informācijas centrs, futūristiski būvēts, ir tukšs, tajā ir tikai norāde uz citu, kas atrodas pilsētas centrā. Apejot varenus mūrus, tiekam vecpilsētas ielu labirintos. Līkumojam, tīksminoties par sakopto vidi, un spirgto, tīro jūras gaisu. Izejam uz kādas lielākas gājēju ielas, un ieraušamies uzkodu bārā, kur pasniedz tapas – spāņu uzkodas. Paņemam pa alum un vīnam. Lēti nav...
Pēc pastaigas un degvielas papildināšanas atgriežamies uz mīļās autostrādes. Degvielas patēriņš pēc karburatora maiņas ir nokrities uz 12 litriem – nav slikti. Arī degvielas cena Spānijā ir drusku mazāka kā Francijā.
Izvēlamies pēc kartes ceļu, kur neliels gabals nebūs autostrādes, cerībā, ka tur būs mazāka satiksme. Manevrs izdodas, satiksme tiešām mazāka, tikai saprotam, kāpēc tur nav autostrādes – šaura kalnu ieleja, kuru bloķē pilsētiņa. Pa pilsētiņas ieliņām arī iet cauri galvenais ceļš, izskatās, ka apbraucamo ceļu nav kur izbūvēt. Ap 100 km pa šo ceļu, bet atkal žēl, ka saule jau norietējusi, un neko nevar redzēt.
Šķērsojuši kalnu grēdu, atkal tiekam uz Vidusjūras šosejas. Iegriežamies kādā pilsētiņā, ar domu atrast kārtīgu lielveikalu, un drusku iepirkties, atrodam tikai Supernetto tipa veikalu. Nopērku vislētāko alu, 0.19 eiro, un kaut kādu rumam līdzīgu šķidrumu. Protams, no Latvijas līdzi nav neviena pudelīte alus vai šņabja, tikai viens balzams, un pāris šampanieši. Iepērkam vēl visādas ēdmaņas.
Meklējam viesnīcu. Autostrādes malā esošā mums uzdzen tikai šausmas, braucam tālāk. Pēc kādiem 100 km nākošā pilsētiņa, pie tās ieraugam Ibis viesnīcu. Paliekam tajā. Man milzīgs nogurums.
turpinājums
uj ...... ku daudz.
sazipot nevar???????