Todien Kurzemes rallija skolas mācību stundā iztikām bez saķeries apļiem un vektoriem. Runājām par sīkumiem, kuri pie stūres mēdz maksāt baigi dārgi. Reizēm pat atņem visdārgāko.
Gvido, nokodies!
Ceturtdienas rīta agrumā tukšā un klusā Bolderājas šosejā pētu pavisam svaigas avārijas pēdas un atceros 30 gadus vecu pieauguša, gudra, inteliģenta cilvēka, turklāt it kā teicama autovadītāja (uzvaras tālaika amatieru rallijos) pašironijas pilno stāstu par to, kā uz vāka tika apgāzts pavisam jauns žigulis.
- Steidzamies uz Tallinu. Pabrokastot neesam paspējuši, bet sieva visas nepieciešamās sastāvdaļas maisiņā sabāzusi un nu, aizmugures sēdeklī iekārtojusies, gatavo mielastu. Šoseja aiz Baltezera tukša un taisna kā aerodroma skrejceļš. Dzirdu – Gvido, nokodies! Pagriežos, iekožos sķiņķmaizē tā krietni, līdz ausīm, griežu galvu atpakaļ – priekšā grāvis. Rauju stūri, nošņirkst grants, un tālāk ziemeļu virzienā pēc krietna blīkšķa, dzirksteles šķiezdami, aizšļūcam vēkšpēdus...
Te ir līdzīgs sižets. Arī pilnīgs “solo variants”. Ne ļaunu ārēju spēku, ne sliktu laika apstākļu, ne pārgalvīgas ātruma pārsniegšanas. Vienkārši mazliet miedziņš nāk un gribas kafiju. Termoss ir blakus sēdekļa atzveltnes kabatā. Rumpis pa labi pagriežas kopā ar kreiso roku, kura vientuļa palikusi stūres rata augšpusē, un auto mazliet novirzās uz alejas liepu pusi. Tikai mazliet, faktiski briesmu vēl nav nekādu. Bet ir izbīlis. Maigas, pakāpeniskas virziena korekcijas vietā, rāviens. Turklāt reizē ar gāzes atlaišanu vai pat bremzēšanu, kuras – kā viena tā otra – atslogo auto pakaļējos riteņus un padara to pārlieku pagriežamu. Nu jau ir īstas briesmas, jo kreisais grāvis nāk pretim vēja ātrumā. Precīzu korekciju neiespējamu padara tas, ka kreisā roka joprojām stūrē viena (labajā taču kārotais termoss!!!), stūre tiek vēlreiz – uz otru pusi - “pārgriezta”, un kaucoša slīde nes sāniski grāvī. Jumts. Labi, ka kokam garām, un siksnas bija aizsprādzētas. Termoss lanckās, bet cilvēks vesels. No “fokusa” gan maz kas lāpāms palicis pāri.
Rūgtais dūms
Šis kafiju nedabūja. Dainis gan uzpīpēja. Tiesa ne tā, kā bija gribējis – mīkstā sēdeklī, mūzikai skanot. Sēdēja saulītē uz purva ciņa, un dūms bija pēc velna rūgts.
Saulaina pusdiena. Sauss asfalts. Līkumiņš tāds, ko viegli var “ņemt” pat ar 200. Bet gandrīz vai jaunais vācu limuzīns ripo tikai uz pusi lēnāk. Tūkstoškārt droši.
Cigarešu paciņa tukša. “Bardačokā”vajadzētu būt jaunai. Bet tās draņķa kastes iekārtotas nepareizā pusē un stūrētājam nolāpīti grūti sasniedzamas. Kad inventarizācija sekmīgi beidzas un skats tiek pagriezts uz Rīgas pusi, auto atrodas svešā teritorijā. Gan ne krimināli – tā vēsi apsverot, vietas pietiek arī pretimnākošajam, kurš turklāt vēl ir tālu. Bet cilvēki savā nospiedošajā vairākumā nu reiz ir tādi dīvaini radījumi, ka, no miegaini mierīga ritma izsisti, viņi reaģē aplami. Asi, nervozi, histēriski. Gluži kā tur tam ar to termosu, arī šeit seko pārāk ass stūres rata rāviens. Dzinējs te jaudīgāks un, gāzi atmetot, bremzē vēl stiprāk. Ziemas riepas vēl maijā nav nomainītas, un mīkstā gumija šādu manevru nespēj izturēt. Slīde, grāvis, purva pančka. Labi, ka tā. Slapji un netīri, bet mīksti. Tas, šķiet, izglāba, jo piesiksnojies jau to krāmu kasti nekādi nevar aizsniegt...
Morāle
Nedzer un nepīpē pie stūres. Tā būs vislabāk. Ja tomēr taisies dzert, tad pudelīti laikus noliec parocīgā vietā. Un parūpējies, lai tā būtu ar “braucamo” korķi – tādu, kas neļauj dzirai nejauši izlīt. Arī bikšu priekšu slaucīdams dažs labs ir grāvī iebraucis. Ja gatavojies pīpēt...
Labi. Bērnišķīgi padomi. Kārtībai drošā automobilī vienkārši jābūt. Bet lielākajā daļā braucamo tās vienalga nav. Riskējiet, dāmas un kungi! Tā nav virtuve, kurā bardaks draud tikai ar iegriešanu pirkstā vai pankūku piededzināšanu.
Bet, galvenais: beidziet taču reiz raustīties mazākajām briesmām, pat ne briesmām – briesmu ēnai, parādoties. Koki nemaz nav tik tuvu, un šosejas parasti ir platākas, nekā izbīlī izskatās. Un auto nav pagriežams ar izmisuma spēku, bet gan ar vēsu prātu. Citādi tas gāžas.
Tādas problēmas, kad auto velk uz to pusi uz kuru lūri man bija tikai tikko pēc tiesību iegūšanas. No tādiem ieradumiem ātri atradinās un iemācās rokas atsaistīt.
Ja arī vēlāk ir tāda problēma(pie tam pieradums turēt stūri ar vienu roku pa vidu), tad godīgi sakot tādiem tiesības vispār nevajadzētu dot. Tāpat kā nevajadzētu dot tiesības tiem, kas kritiskās situācijās atlaiž stūri un aizsedz acis ar rokām vai arī ir tendence aizmigt pie stūres. Vispār apbrīnojami, ka kārtojot tiesības nav jākārto tests kā rīkoties ekstremālās situācijās, ā protams, jo fotoradarus taču vieglāk uzlikt nekā novērst galveno avāriju cēloni - vadītāju tizlumu. Braukšana ar auto taču esot cilvēktiesības nevis privilēģija.