Pirms dažām nedēļām publicētās Gunāra B. pārdomas par ātruma regulēšanas paņēmieniem („Lētāk un efektīvāk”) ir šī perioda lasītākais „iAuto” raksts. Nu pastā vēl viena lasītāja vēstule ar konkrētu priekšlikumu par to, kā ātruma kontroles sistēmu veidot lētāk un efektīvāk.
„Tikko biju komandējumā Itālijā un varu padalīties ar saviem novērojumiem. Avāriju statistikas ziņā, itāļi nav nekādi teicamnieki (uz Skandināvijas fona), sevišķi slikti izskatās cietušo un bojāgājušo statistika. Manuprāt, tas saistīts ar lielo divriteņu transportlīdzekļu skaitu. Bet jebkurā gadijumā, viņu statistikas rādītāji ir četras - piecas reizes labāki par mūsējiem.
Pats esmu diezgan pabraukājies gan pa Ziemeļitāliju, gan Romu, gan Palermo/Neapoli, gan ar auto gan ar moci. Nu man ir izveidojies viedoklis. Vienā vārdā – brauc viņi ļoti meistarīgi, bet dažkārt tomēr ātrums ir lielāks par meistarību. Man patīk Itālijas satiksmes plūsmas dinamiskums, vieglums, katra satiksmes dalībnieka prasmes un savstarpējā mijiedarbība. Ar itāļiem pārrunājot šo, viņi smejas – slikti braucēji vienkārši ielido aizās un nemaisās pa ceļu. Laikam sava daļa taisnības šajā ir. Ceļi ir prasīgi pret braucēju un kļūdas nepiedod. Ceļu profils vietām ļoti savdabīgs, adrenalīnu pumpējošs pat pie legālajiem 90 km/h. Pašam spilgtā atmiņā ir pēdējā pavasara motoceļojuma Apenīnu posms, kurā nācās 3 stundas braukt 180 km. Vietā kur atļauts 90 un satiksmes nav tikpat kā nekādas. Segums ideāls, tikai līkums pēc līkuma… "Otrā roba" karalis …. Bet zīmju izvietojums vienmēr pareizs un precīzs. Arī bezjēdzīgus ātruma ierobežojumus neesmu manījis. Šeit es runāju par vietējās nozīmes ceļiem. Autostrādes gan visur Eiropā ir vienādas – garlaicīgas taisnas stīgas, betons un metāls...
Bet paskatoties un salīdzinot mūsu pašu aktualitāti – ātruma kontroli, man atklājās interesantas lietas. Nav taisnība ne Kozlovskim, ne Ķuzim, ka Vitronika produkti ir kaut kāds tehniskās domas augstākais lidojums. Vislabākā ātruma kontrole ir BEZ RADARA ... Itālijā uz autostrādēm ļoti plaši ieviesta un braucēju atzīta, kā drošību uzlabojoša un stresu noņemoša, ir laika kontroles sistēma. Princips pavisam vienkāršs – ceļa sākumā VISAS mašīnas nofotografē, piefiksē laiku. Posma beigās atkal VISUS nofotografē, piefiksē laiku, sarēķina cik ilgi attiecīgais posms ir veikts. Ja piemēram, ir veikts 45 km garš posms, vietā kur atļauts 90 km/h, un tas ir nobraukts zem 30 minūtēm - “gonščiks” saņem kvīti – proporcionālu “ietaupītajam” laikam. No maniem paziņām neviens gan nav ticis sodīts, bet sodi ir bargi un jau no pirmās minūtes. Un arī jāpiekrīt – lai uz ceļa kurā ir kaut kāda satiksme, noturētu VIDĒJO ātrumu pie legālā limita, ir “jāgāž” diezgan strauji...
Sistēmas burvība ir tajā, ka ir sagatavotas daudzas fotoaparātu “ligzdas” un jebkura no tām var būt gan posma sākums, gan beigas. Protams – lielāko tiesu tā ir vienkārši tukša “ligzda”. Braucējs var jau mēģināt bērnišķīgi riskēt, un posma ietvaros “atvilkt”, tad izkāpt “zaļajā pieturā” un cerēt kopsummā iekļausies laika limitā, attiecīgi - paliks nesodīts. Bet kopumā, kā paši itāļi atzīst – sistēma ir objektīva un disciplinējoša. Tā māca laika plānošanu un nesoda par straujāku apdzīšanu. Protams, atsevišķos melnajos punktos un remonta vietās Itālijā ir saglabāti klasiskie radari – skaidri un paredzami marķēti tie sasniedz savu uzdevumu – samazināt ātrumu konkrētajā vietā. Un cik sapratu no attieksmes, tāpat līdz 10 - 15 km virs normas neviens apgrūtināts netiek. Negribu mētāties ar diletantiskiem apgalvojumiem, bet tomēr - padomājam tehniski. Cik es sapratu no Vitronika sāgas – Dati grupa jau ir uztaisījuši OCR programmatūru, kura pazīst un “lasa” mūsu auto numurus. Atvērt fotoaparāta slēdzi, tad, kad uz ceļa ir “objekts” arī nav nekāda “raķešu zinātne”. Uzveidot piemērotu, vandāļu un laika apstākļu drošu ietvaru var jebkurās ex-kolhoza mehāniskajās darbnīcās... Dārgākais būtu sabūvēt ietvaru vietas... Bet arī tas nav kritisks jautājums, jo fotoaparāts ir kompakts, to var pielikt pie viaduktiem, ceļa norādēm. Ko es ar šo gribēju teikt – sistēma ir līdz ļoti vienkārša, to mūsu inženieri [droši vien] var izveidot tepat Latvijā, nemaksājot nekādus miljonus ārzemniekiem. Un tā risina galvenos drošības jautājumus – “nomierina” plūsmu, soda masīvu, brutālu, ilgstošu ātru braukšanu. Mūsu varneši ir tik ļoti ieciklējušies uz fotoradariem, kā tādu panaceju visām lielceļu kaitēm, bet es aicinu paskatīties tālāk, kāds tad ir virsuzdevums ? Būtu interesanti dzirdēt mūsu speciālistu un "speciālistu" komentārus.”
Verners M.
kas ir lēti un efektīvi braucējam, nav lēti un efektīvi slaucējam, bet uzstāda radarus slaucējs, ne braucējs