Lasītāju pieredze par saviem auto

Kad šitas auto parādījās, uzreiz sapratu - baigi patīk! Vajag! Gāja laiks, bija citas vajadzības un "Chrysler 300c" arī nemaz nepietrūka, taču...... kā nu gadījās, kā ne, nokļuvu es Nigērijā un pirmais dienesta auto bija šī stāsta varonis.

Vizuāli man šī mašīna ļoti patīk joprojām - tāda liela, spēcīga, mazliet uzpūsta un pārliecinoša. Auto bija bezpersoniskā sudraba krāsā, kas man neizraisa ne sliktas, ne labas emocijas. Turklāt dāvinātam zirgam zobos neskatās....

Pirmā pieredze veidojās kā pasažierim, turklāt aizmugurē sēdošam, jo tā nu tas ir pieņemts, ka bosi sēž aizmugurē, kamēr šoferis stūrē. Viss ļoti labi un ērti.

Esmu ap 196 cm garumā un aizmugurējā beņķī reti kurā mašīnā jūtos tik labi. Protams, priekšā man sēdēja īsāki vīri un ja nu gadījās kāds "garais", tad ērtības mazliet saruka, bet kopumā - nekādu sūdzību. Auto darbojās klusi, audio sistēma darbojās skaļi.

Kad pienāca laiks pašam pārņemt kuģa vadību iezīmējās pāris mīnusiņi, kuri noteikti ietekmētu manu vēlmi par saviem līdzekļiem šādu auto iegādāties īpašumā.

Konkrētajam modelim zem kapota atrodas 2.7 litru dzinējs. Nezinu vai noguris (it kā nevajadzētu, jo rūca labi), bet, manuprāt, tam lielajam tankam biku par knapu. Strauji paātrināties ar autiņu nevarēja - tas gan ir relatīvs jēdziens, bet es to izjutu un gana bieži pasātrinājuma trūkums man traucēja baudīt braucienu.

Varbūt pat vēl lielāka problēma šim amerikāņu brīnumam ir pagriezina rādiuss. Tas ir nepiedodami liels un "U" veida pagriezienos nereti nākas braukāt turp un atpakaļ, kamēr ierasksties savā joslā..... Pie Nigērijas satiksmes īpatnībām tas ir ļoti pat apgrūtinoši un arī bīstami.

Kolēģis, kurš arī braukāja ar šo auto sūdzējās par šaurajiem sānu logiem, kas traucējot novērtēt situāciju uz ceļa, kaut gan es neko tādu īpašu neizjutu. Pieļauju, ka tas ir saistīts ar individuālu ieradumu un pieredzes īpatnibām.

Auto vidējais degvielas patēriņš bija 15 litri uz 100km, kas, manuprāt, tādam aparātam ir normāli.

Savukārt, pavisam nenormāli un nepiedodami ir nostrādāts interjers. Durvju apšuvums, plastmasas ap rādžiņu utt nāk vaļā. Auto nav vecs, bet tādi it kā mazi sīkumi dikti jau nu kaitina.

Auto ekspluatācijas laikā mums izdevās noorganizēt arī nelielu kraštestu. Kolēga sēdēja pie stūres un trakajā Nigērijas satiksmē, kur praktiski nav ceļa norāžu un zīmju (to ka šis ir vienvirziena ceļš cilvēki vienkārši zina, bet kā viņi to uzzināja grūti pateikt, jo zīmes nav... ), uz mirkli apjuka un apstājās ceļa vidū. Ilgi nebija jāgaida un šo iespēju izmantoja aizmugurē braucošā Toyota Carina.

Skaņa bija baisa, paldies drošības jostām es paliku savā beņķī un attiecīgi priekšējie stikli visi vesali. Kāpjam ārā. Vizuāli mūsu autiņam ir pakaļā mazliet nokasīta krāsa, buferī izsists neliels caurums un nedaudz locījuma pazīmes riteņu arkā.

Toyota izskatījās daudz iespaidīgāk. Priekšējā daļa bija kā tāda metāllūžņu kaudze no kuras tecēja visi iespējamie šķidrumi. Tāds liels bleķu murskulis. čalis ar pieri sadauzīja priekšējo stiklu un ar krītīm salauza stūri, taču pozitīvi ka spēja izdzīvot.

Tā vai citādi, bet šķīrāmies bez naida.

Vēlāk atklājās, ka mazliet pakaļa ir padzīta uz priekšu un attaisīt bagāžnieku prasa visnotaļ lielas piepūles, kuras vajag divkāršot lai to vēlāk dabūtu ciet.

Kopējais vērtējums - ja man kāds tādu auto dod braukāties, tad es to ņemu un nesūdzos. ja man pašam tāds auto jāpērk, tad tam ir jābūt ļoti lētam...