Ar auto uz Turciju

edza1970 Reģ.: 02.11.2006

Vai kādam ir pieredze braucienā līdz Turcijai. Kādas maksas par ceļiem, kāda situācija uz tiem?

 
Uggga Reģ.: 04.01.2006
0 0 Atbildēt

Redzot kā viņi tur brauc, pats laikam neriskētu uz turieni doties ar mašīnu Viņu satiksmes noteikumus laikam baltajam cilvēkam nesaprast, kad kuram priekšroka? kuru luksaforu sarkano var neievērot un kad arī uz zaļā jālaiž tie, kuriem sarkanais? utt

Ja par ceļiem, cik ir būts (pa tūristu maršrutiem), ceļi labi, kalnos kā jau kalnos pašauri.

Viens paziņa kādus 3 gadus atpakaļ ar busu bij braucis (pat bez kondiškas ), dzīvs un vesels gan atgriezās

edzulis Reģ.: 17.11.2001
0 0 Atbildēt

Priekš kam? Tu tur prātā sajuksi...

Kamazs Reģ.: 11.01.2004
1 0 Atbildēt

Ok, ar auto uz Turciju? Es tur biju, pagājušogad.

Auto: Honda Prelude '94, 2.3 automāts

Izmaksas ar manu mašīnu (benzīns un daži maksas ceļi) ~540-600 Ls. Autiņš te, Latvijā, pa pilsētu rij ~10-11 l/100km, Polijā piefiksēju patēriņu ap 7,5 l/100km. Mans vāģis ir neprātīgi zems - nepietiek ar to, ka tā ir Prelūde, tā vēl ir sēdināta un es biju uzlicis 205/50 zemprofila riepas. Vairākās vietās uz ceļu nelīdzenumiem, bedrēm uzdauzīju apakšu, bet, par laimi, viss beidzās laimīgi. Ja tev ir kaut nedaudz augstāks aparāts, problēmas nebūs. Benzīns visur principā bija ok, bet mēs centāmies lieties smukākajos un (attiecīgi dārgākajos) tankos.

Principā izbraukt var, tikai jārēķinās, ka sanāks braukt cauri visai Austrumeiropai ar visām no tā izrietošajām sekām: ceļu kvalitāte (brīžīem katastrofāla), auto vadīšanas kultūra (reizēm suicidāla), kopējā atmosfēra (dažkārt bija sajūta, ka esam kaut kādā Āzijas ciematā). Mēs izbraucām tā: Latvijas, Lietuva, Polija, gribējām Ukrainu, bet tur nežēlīgas rindas uz robežas, braucām apkārt - Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju, Turciju un atpakaļ caur Grieķiju un tad atpakaļ uz Bulgāriju etc.. Ceļā pavadījām nedēļu, bet tas bija par maz - vislaik sanāca braukt. Iesaku rēķināties ar ilgāku laiku. Ceļi tur brīžiem katastrofāli, tāpēc reizēm dienā sanāca nobraukt smieklīgus attālumus, kamēr citreiz (kad tiek uz bāņa), pusdienā cauri visai Turcijai. Bija divas satikšanās ar policiju - Slovākijā mani noštrāfēja uz kādu 1000 vietējo naudiņu (gandrīz paģību, bet par laimi tas ir 20 ls) un rumānijā iebraucot robežsargs neticēja mūsu apdrošināšanas polisei, gribēja, lai pērkam zaļo karti. Abās reizēs es neko lieku nemaksāju.

Braucām pa diviem vai trim autobāņiem - viens Turcijā, šķērsām pāri visai valstij līdz Istanbulai, nebija pārāk dārgi, otrs Ungārijā, liels gabals ieekonomējās un ceļš ļoti labs, arī nebija pārāk dārgi. Iebraucot Bulgārijā jāpērk obligāti vignette.

Daži svarīgākie komentāri:

1) Polija ir nežēlīgi garlaicīga un gara

2) Bulgārija ir diezgan forša, attieksme no cilvēkiem laba, mazā kalnu ciematiņā sapirkāmies vietējos tomātus, gaļu un sieru, šausmīgi garšīgi un nežēlīgi lēti.

Mēs Eiropas robežu šķērsojām kaut kur kalnos, pēc tam, kad kādus 100 km bijām braukuši pa aizdomīgu, mazu, līkumotu celiņu un reiz mums priekšā bija iznākusi milzīga spalvaina, melna cūka (laikam mājas) un pēc tam ceļu aizšķērsojas liels aitu ganāmpulks. Turpceļā iebraukt bija īzī.

Izbraukt no Turcijas Eiropā - oi, oi. Mašīnu lika izkraut pilnīgi tukšu, tad iedzina angārā un uztaisīju rentgenu. Pēc tam vēl apšļakstīja ar kaut kādām ķīmikālijām. Aizraujoši, karoče, izklaide uz kādu stundu, pusotru.

3) Turcija ir brīnišķīga valsts - tā šķita daudz civilizētāka par visām pārējām AEiropas valstīm, kurās bijām. Cilvēki pretimnākoši, draudzīgi...vienīgais, satiksme neprātīga. Man bija tā laime izbraukt pa Istanbulas centrālajām ielām gan agri no rīta, gan pīķa stundā. Nu, no rīta kā no rīta Rīgā - nav lielu problēmu, atradām arī privātu pārkingu sānieliņā, viss forši. Pusdienā iela pārvēršas par milzīgu augtomasu, kas kā receklis lēnām kustās. Cilvēki lien viens otram priekšā bez kompleksiem un vēl pīpina. Viņi visu laiku pīpina. Bet satiksme kustās ātrāk nekā Rīgā nez kādēļ, laikam tādēļ, ka visi viens otru laiž un nečakarējas. Un tad vēl viņiem ir tāda brīnišķīga lieta kā policisti, kas regulē satiksmi -- pie krustojumiem ir mazas būdiņas, no kurām sastrēgumos izskrien menti, kas ar mazām svilpītē un asām rokas kustībām fantastiski efektīvi koordinē plūsmu.

Karoče, iespaidi vispozitīvākie, lai gan mašīnu tur ļoti daudz un braukšana ir ekstrēma. Visur var aizbraukt arī dienas vidū.

Cits stāsts ir autobānis pie pilsētas - tur ir, nezinu, man šķiet 6 joslas vienā virzienā un pa dienu tās ir līdz lūpai pilnas ar mašīnām dažādos ātrumos, vidēju ~90-120 km/h. Tas ir tas pats sastrēgums, kas pilsētā, tikai daudz lielākā ātrumā. Ne vājiem nerviem.

Jā un tagad, iespējams, svarīgākais komentārs:

4) Rumānija.

Tā valsts ir viens totāls pizģetc. Tā ir milzīga, bet nomalēs - katastrofāli atpalikusi ES valsts. Sajūta kā braucot pa milzīgu Latgali/Daugavpili. Jo tuvāk Ukrainas robežai, jo sliktāk. Ceļi ir vienkārši DRAUSMĪGI. Tas ir tā, tu brauc it kā pa asfaltētu ceļu, tad piepeši ieraugi milzīgu apaļu caurumu pašā šosejas vidū, kas acīmredzami ved uz zemes centru, tu rauj malā, a tur ir neprātīgi augstas rises, kas skrāpē tavas mašīnas vēderu un nomale, kas vairāk atgādina Sigulas klintis. Es nezinu vai viņi tur labo ceļus, redzēju ielāpus, bet tur 100% ir jābūt gatavam uz vienkārši caurumu ceļa vidū.

Tad, reizēm, tur ir ceļi kas simtiem kilometrus veidoti no betona plāksnēm. Tu brauc pa viņiem un jūties kā vilciens - tuc, tuc, tuc, tuc, tuc..ātri pabraukt arī nevar.

Lieki piebilst, ka mēs izvēlējāmies lielākoties vai nu Eiropas nozīmes ceļus, vai vietējās nozīmes pašus lielākos. Mazi ceļi ir vēl šausmīgāki.

Tad vēl kāda šausmīga lieta: apdzīvotās vietas. Rumānijā ir ļoti daudz mazu ciematu, kuri ir ļoti šauri, bet neprātīgi gari un sastāv tie no vienas ielas (šosejas) un mājām abās pusēs. Šie ciemati var būt desmitiem kilometru gari un tie atrodas ļoti tuvu viens otram. Teorētiski, var jau skriet arī tur, taču es nedaudz raustījos no viņu mentiem, kamerām, tāpēc vidēji maucu uz 70+, attiecīgi, ļoti lēni un nogurdinoši.

Mēs braucām arī pa kalniem, pa kalnu ceļiem, brīžiem ļoti augstu. Tur notika vērienīgi ceļu remonti,kas reizēm nozīmēja apskrāpēt man mašīnas apakšu un gaidīt ilgi pie luksaforiem. Ceļi tur, par laimi pārāk šauri nebija, tikai stāvi, bez nodrošinājumiem un sirdi stindzinoši reizēm.

Pilns ar čigāniem. Un zirgiem. Uzmanieties no pajūgiem - viņi tur kā mašīnas mauc.

5) Bukareste

Šī pilsēta prasa īpašu komentāru. Mēs mēģinājām gan tai izbraukt cauri, gan apbraukt apkārt. Tā ir katastrofa, nevis autosatiksme tur. Centrā, baucot cauri, tiek ignorēti visi noteikumi, tajā skaitā veselā saprāta: visi brauc pa visurieni, reizēm no kreisās malējās joslas griežas pa labi un otrādi. Man palika bail par savu autiņu un redzot sastrēgumu, kas brieda tālumā, metu riņķī un braucu pa apvedceļu.

Kas bija vēl šausmīgāks. Tas pats, kas centrā, tikai vietas mazāk (!), šaura, bedraina, izbraukta divvirzienu šoseja, uz kuras nav luksaforu, tāpēc pie krustojumiem veidojas kilometriem garas smago rindas un pārbraucot šo krustojumu jāuzmanās no dulliem rumāņiem, kas nebremzējot mauc tev virsū (tā reāli notika, knapi paguvu izbraukt).

Pēc tam pats šausmīgākais, nonācām nežēlīgā sastrēgumā (joprojām uz apvedceļa), zem viadukta. Nezināmu iemeslu dēļ kaut kā nebija iespējams tikt uz lielā ceļa tā kā normāli cilvēki to dara - pa uzbrauktuvi. Tur stāvēja milzīga mašīnu rinda, bet plūsma brauca tai garām un brauca augšā pa citu uzbrauktuvi pretēji noteikumiem, izskatās, ka pa pretējā virziena nobrauktuvi. Šajā brīdī sastrēgums pārvērtās par tādu kā putru, kur visi autiņi kustās visos virzienos. Dabūju lekt laukā, lai pabrīdinātu priekšā esošo kravas auto, ka aiz viņa esmu es un tur nevar padot atpakaļ. Par laimi, ar ļoti riskantu manevru mums izdevās pa pretējā virziena joslām, šķērsām pāri sadalošajai joslai izbraukt uz lielceļa (2 joslas katrā virzienā). Principā tas bija murgs.

Rumāņi brauc kā idioti, tas jāņem vērā. Reiz T veida krustojumā, kad es devu ceļu tiem, kas brauc pa galveno, lai pats nogrieztos pa kreisi, vesela kolonna ar rumāņiem apstājās man labajā pusē un pofigā izbrauca visiem šķērsām.

Ir tikai viens bet - ir Rumānija un ir Transilvānija. Tā nav viena valsts, vismaz spriežot pēc satura. Ja jums sanāk, brauciet caur Transilvāniju, tā ir skaista, eiropeiska, tur ir vidēji normāli ceļi, sakarīgāki autovadītāji un dzīve vispār ir skaistāka šajā reģionā. Plus arhitektūra, pilis, vampīri, etc..

Bet tā vispār, bija interesanti. Iesaku.

saf Reģ.: 20.07.2006
1 0 Atbildēt

Kas par stāstu!

Jāsaka paldies!

krupiss Reģ.: 22.08.2006
0 0 Atbildēt

Kamazs`am labs piedzīvojums

Oscar Reģ.: 24.07.2002
0 0 Atbildēt

Nu beidzot bija ko palasīt! Paldies Kamazam ka padalījies piedzīvojumos.

edza1970 Reģ.: 02.11.2006
0 0 Atbildēt

Liels paldies par info!!! Pasākums cancelējās lāgā nesācies. veselais saprāts guva virsroku . Un autonomu piedāvājums biezajā segmentā ir pietiekoši labs, lai neveiktu atrakcijas no Latvijas

R99 Reģ.: 09.02.2005
0 0 Atbildēt

Varu tikai pievienoties Kamaza teiktajam par Bukaresti. Tikko atgriezos no turienes. Viņi tiešām brauc pilnīgi vājprātīgi, pie tam visu laiku taurē. Ejot pāri ielai pie zaļās gaismas ir ļoti jāuzmanās. Tādu staigāšanu pa gājēju pārejām kā pie mums ir vispār jāaizmirst. No rītiem un vakaros ir nežēlīgi korķi. Ja vien ir iespēja, tad nevajag braukt iekšā tajā pilsētā ar auto, labāk to atstāt kaut kur piepilsētā.

seaman Reģ.: 18.08.2005
0 0 Atbildēt

Kamazam cepur nost par stastījumu!

man ar šķiet , ka autonoma būtu labakais risinājums. maziais Fiestis pa 49 eiro dienā

joop Reģ.: 21.04.2006
0 0 Atbildēt

Respect to Kamazs - labs stāsts!!!

Gregers Reģ.: 26.02.2008
0 0 Atbildēt

Kamazs rakstīja: Ok, ar auto uz Turciju? Es tur biju, pagājušogad.

Auto: Honda Prelude '94, 2.3 automāts

Izmaksas ar manu mašīnu (benzīns un daži maksas ceļi) ~540-600 Ls. Autiņš te, Latvijā, pa pilsētu rij ~10-11 l/100km, Polijā piefiksēju patēriņu ap 7,5 l/100km. Mans vāģis ir neprātīgi zems - nepietiek ar to, ka tā ir Prelūde, tā vēl ir sēdināta un es biju uzlicis 205/50 zemprofila riepas. Vairākās vietās uz ceļu nelīdzenumiem, bedrēm uzdauzīju apakšu, bet, par laimi, viss beidzās laimīgi. Ja tev ir kaut nedaudz augstāks aparāts, problēmas nebūs. Benzīns visur principā bija ok, bet mēs centāmies lieties smukākajos un (attiecīgi dārgākajos) tankos.

Principā izbraukt var, tikai jārēķinās, ka sanāks braukt cauri visai Austrumeiropai ar visām no tā izrietošajām sekām: ceļu kvalitāte (brīžīem katastrofāla), auto vadīšanas kultūra (reizēm suicidāla), kopējā atmosfēra (dažkārt bija sajūta, ka esam kaut kādā Āzijas ciematā). Mēs izbraucām tā: Latvijas, Lietuva, Polija, gribējām Ukrainu, bet tur nežēlīgas rindas uz robežas, braucām apkārt - Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju, Turciju un atpakaļ caur Grieķiju un tad atpakaļ uz Bulgāriju etc.. Ceļā pavadījām nedēļu, bet tas bija par maz - vislaik sanāca braukt. Iesaku rēķināties ar ilgāku laiku. Ceļi tur brīžiem katastrofāli, tāpēc reizēm dienā sanāca nobraukt smieklīgus attālumus, kamēr citreiz (kad tiek uz bāņa), pusdienā cauri visai Turcijai. Bija divas satikšanās ar policiju - Slovākijā mani noštrāfēja uz kādu 1000 vietējo naudiņu (gandrīz paģību, bet par laimi tas ir 20 ls) un rumānijā iebraucot robežsargs neticēja mūsu apdrošināšanas polisei, gribēja, lai pērkam zaļo karti. Abās reizēs es neko lieku nemaksāju.

Braucām pa diviem vai trim autobāņiem - viens Turcijā, šķērsām pāri visai valstij līdz Istanbulai, nebija pārāk dārgi, otrs Ungārijā, liels gabals ieekonomējās un ceļš ļoti labs, arī nebija pārāk dārgi. Iebraucot Bulgārijā jāpērk obligāti vignette.

Daži svarīgākie komentāri:

1) Polija ir nežēlīgi garlaicīga un gara

2) Bulgārija ir diezgan forša, attieksme no cilvēkiem laba, mazā kalnu ciematiņā sapirkāmies vietējos tomātus, gaļu un sieru, šausmīgi garšīgi un nežēlīgi lēti.

Mēs Eiropas robežu šķērsojām kaut kur kalnos, pēc tam, kad kādus 100 km bijām braukuši pa aizdomīgu, mazu, līkumotu celiņu un reiz mums priekšā bija iznākusi milzīga spalvaina, melna cūka (laikam mājas) un pēc tam ceļu aizšķērsojas liels aitu ganāmpulks. Turpceļā iebraukt bija īzī.

Izbraukt no Turcijas Eiropā - oi, oi. Mašīnu lika izkraut pilnīgi tukšu, tad iedzina angārā un uztaisīju rentgenu. Pēc tam vēl apšļakstīja ar kaut kādām ķīmikālijām. Aizraujoši, karoče, izklaide uz kādu stundu, pusotru.

3) Turcija ir brīnišķīga valsts - tā šķita daudz civilizētāka par visām pārējām AEiropas valstīm, kurās bijām. Cilvēki pretimnākoši, draudzīgi...vienīgais, satiksme neprātīga. Man bija tā laime izbraukt pa Istanbulas centrālajām ielām gan agri no rīta, gan pīķa stundā. Nu, no rīta kā no rīta Rīgā - nav lielu problēmu, atradām arī privātu pārkingu sānieliņā, viss forši. Pusdienā iela pārvēršas par milzīgu augtomasu, kas kā receklis lēnām kustās. Cilvēki lien viens otram priekšā bez kompleksiem un vēl pīpina. Viņi visu laiku pīpina. Bet satiksme kustās ātrāk nekā Rīgā nez kādēļ, laikam tādēļ, ka visi viens otru laiž un nečakarējas. Un tad vēl viņiem ir tāda brīnišķīga lieta kā policisti, kas regulē satiksmi -- pie krustojumiem ir mazas būdiņas, no kurām sastrēgumos izskrien menti, kas ar mazām svilpītē un asām rokas kustībām fantastiski efektīvi koordinē plūsmu.

Karoče, iespaidi vispozitīvākie, lai gan mašīnu tur ļoti daudz un braukšana ir ekstrēma. Visur var aizbraukt arī dienas vidū.

Cits stāsts ir autobānis pie pilsētas - tur ir, nezinu, man šķiet 6 joslas vienā virzienā un pa dienu tās ir līdz lūpai pilnas ar mašīnām dažādos ātrumos, vidēju ~90-120 km/h. Tas ir tas pats sastrēgums, kas pilsētā, tikai daudz lielākā ātrumā. Ne vājiem nerviem.

Jā un tagad, iespējams, svarīgākais komentārs:

4) Rumānija.

Tā valsts ir viens totāls pizģetc. Tā ir milzīga, bet nomalēs - katastrofāli atpalikusi ES valsts. Sajūta kā braucot pa milzīgu Latgali/Daugavpili. Jo tuvāk Ukrainas robežai, jo sliktāk. Ceļi ir vienkārši DRAUSMĪGI. Tas ir tā, tu brauc it kā pa asfaltētu ceļu, tad piepeši ieraugi milzīgu apaļu caurumu pašā šosejas vidū, kas acīmredzami ved uz zemes centru, tu rauj malā, a tur ir neprātīgi augstas rises, kas skrāpē tavas mašīnas vēderu un nomale, kas vairāk atgādina Sigulas klintis. Es nezinu vai viņi tur labo ceļus, redzēju ielāpus, bet tur 100% ir jābūt gatavam uz vienkārši caurumu ceļa vidū.

Tad, reizēm, tur ir ceļi kas simtiem kilometrus veidoti no betona plāksnēm. Tu brauc pa viņiem un jūties kā vilciens - tuc, tuc, tuc, tuc, tuc..ātri pabraukt arī nevar.

Lieki piebilst, ka mēs izvēlējāmies lielākoties vai nu Eiropas nozīmes ceļus, vai vietējās nozīmes pašus lielākos. Mazi ceļi ir vēl šausmīgāki.

Tad vēl kāda šausmīga lieta: apdzīvotās vietas. Rumānijā ir ļoti daudz mazu ciematu, kuri ir ļoti šauri, bet neprātīgi gari un sastāv tie no vienas ielas (šosejas) un mājām abās pusēs. Šie ciemati var būt desmitiem kilometru gari un tie atrodas ļoti tuvu viens otram. Teorētiski, var jau skriet arī tur, taču es nedaudz raustījos no viņu mentiem, kamerām, tāpēc vidēji maucu uz 70+, attiecīgi, ļoti lēni un nogurdinoši.

Mēs braucām arī pa kalniem, pa kalnu ceļiem, brīžiem ļoti augstu. Tur notika vērienīgi ceļu remonti,kas reizēm nozīmēja apskrāpēt man mašīnas apakšu un gaidīt ilgi pie luksaforiem. Ceļi tur, par laimi pārāk šauri nebija, tikai stāvi, bez nodrošinājumiem un sirdi stindzinoši reizēm.

Pilns ar čigāniem. Un zirgiem. Uzmanieties no pajūgiem - viņi tur kā mašīnas mauc.

5) Bukareste

Šī pilsēta prasa īpašu komentāru. Mēs mēģinājām gan tai izbraukt cauri, gan apbraukt apkārt. Tā ir katastrofa, nevis autosatiksme tur. Centrā, baucot cauri, tiek ignorēti visi noteikumi, tajā skaitā veselā saprāta: visi brauc pa visurieni, reizēm no kreisās malējās joslas griežas pa labi un otrādi. Man palika bail par savu autiņu un redzot sastrēgumu, kas brieda tālumā, metu riņķī un braucu pa apvedceļu.

Kas bija vēl šausmīgāks. Tas pats, kas centrā, tikai vietas mazāk (!), šaura, bedraina, izbraukta divvirzienu šoseja, uz kuras nav luksaforu, tāpēc pie krustojumiem veidojas kilometriem garas smago rindas un pārbraucot šo krustojumu jāuzmanās no dulliem rumāņiem, kas nebremzējot mauc tev virsū (tā reāli notika, knapi paguvu izbraukt).

Pēc tam pats šausmīgākais, nonācām nežēlīgā sastrēgumā (joprojām uz apvedceļa), zem viadukta. Nezināmu iemeslu dēļ kaut kā nebija iespējams tikt uz lielā ceļa tā kā normāli cilvēki to dara - pa uzbrauktuvi. Tur stāvēja milzīga mašīnu rinda, bet plūsma brauca tai garām un brauca augšā pa citu uzbrauktuvi pretēji noteikumiem, izskatās, ka pa pretējā virziena nobrauktuvi. Šajā brīdī sastrēgums pārvērtās par tādu kā putru, kur visi autiņi kustās visos virzienos. Dabūju lekt laukā, lai pabrīdinātu priekšā esošo kravas auto, ka aiz viņa esmu es un tur nevar padot atpakaļ. Par laimi, ar ļoti riskantu manevru mums izdevās pa pretējā virziena joslām, šķērsām pāri sadalošajai joslai izbraukt uz lielceļa (2 joslas katrā virzienā). Principā tas bija murgs.

Rumāņi brauc kā idioti, tas jāņem vērā. Reiz T veida krustojumā, kad es devu ceļu tiem, kas brauc pa galveno, lai pats nogrieztos pa kreisi, vesela kolonna ar rumāņiem apstājās man labajā pusē un pofigā izbrauca visiem šķērsām.

Ir tikai viens bet - ir Rumānija un ir Transilvānija. Tā nav viena valsts, vismaz spriežot pēc satura. Ja jums sanāk, brauciet caur Transilvāniju, tā ir skaista, eiropeiska, tur ir vidēji normāli ceļi, sakarīgāki autovadītāji un dzīve vispār ir skaistāka šajā reģionā. Plus arhitektūra, pilis, vampīri, etc..

Bet tā vispār, bija interesanti. Iesaku.

Super!

Paldies par rakstu!

Velomens Reģ.: 21.10.2007
0 0 Atbildēt

Izlasot rakstu,tieši sapratu,ka patiešām būs jārealizē plāns un jābrauc uz Gruziju (caur Turciju ) ar auto!

Piedzīvojumi tak

rudens68 Reģ.: 17.04.2006
0 0 Atbildēt

Pagajušo gad biju Sucevas apkartne tos vinu klosterus skatīties (tuvāk Ukrainai), kā ari braucu pa ukrainas pierobežu . Tie kalnu ceļi vietām bij nu tā ,bet ar LV piredzi bruņotam nekas ekstrēms. Bij vērojams būvniecibas bums(hoteļi ,slēpošanas bāzes kā ari ceļu būvniecība kurai vini ar manu neprofesionāņa aci ,pieiet pamatīgi .

Vispār āķis lūpā aizbrukt vēl .

Pagajušo gad braucu ar sharan un esot gan karpatos ,gan rumanu kalnos bieži bij vēlme pabraukt pa kādu augšup ejošu vietējo celinu ,kam mans autiņš likās par knapu ... un tagad nopirku ravu , gan pēc sharan motora bojāejas ,

ValdisM Reģ.: 09.11.2005
0 0 Atbildēt

Kamazs rakstīja: Ok, ar auto uz Turciju? Es tur biju, pagājušogad.

Auto: Honda Prelude '94, 2.3 automāts

Izmaksas ar manu mašīnu (benzīns un daži maksas ceļi) ~540-600 Ls. Autiņš te, Latvijā, pa pilsētu rij ~10-11 l/100km, Polijā piefiksēju patēriņu ap 7,5 l/100km. Mans vāģis ir neprātīgi zems - nepietiek ar to, ka tā ir Prelūde, tā vēl ir sēdināta un es biju uzlicis 205/50 zemprofila riepas. Vairākās vietās uz ceļu nelīdzenumiem, bedrēm uzdauzīju apakšu, bet, par laimi, viss beidzās laimīgi. Ja tev ir kaut nedaudz augstāks aparāts, problēmas nebūs. Benzīns visur principā bija ok, bet mēs centāmies lieties smukākajos un (attiecīgi dārgākajos) tankos.

Principā izbraukt var, tikai jārēķinās, ka sanāks braukt cauri visai Austrumeiropai ar visām no tā izrietošajām sekām: ceļu kvalitāte (brīžīem katastrofāla), auto vadīšanas kultūra (reizēm suicidāla), kopējā atmosfēra (dažkārt bija sajūta, ka esam kaut kādā Āzijas ciematā). Mēs izbraucām tā: Latvijas, Lietuva, Polija, gribējām Ukrainu, bet tur nežēlīgas rindas uz robežas, braucām apkārt - Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju, Turciju un atpakaļ caur Grieķiju un tad atpakaļ uz Bulgāriju etc.. Ceļā pavadījām nedēļu, bet tas bija par maz - vislaik sanāca braukt. Iesaku rēķināties ar ilgāku laiku. Ceļi tur brīžiem katastrofāli, tāpēc reizēm dienā sanāca nobraukt smieklīgus attālumus, kamēr citreiz (kad tiek uz bāņa), pusdienā cauri visai Turcijai. Bija divas satikšanās ar policiju - Slovākijā mani noštrāfēja uz kādu 1000 vietējo naudiņu (gandrīz paģību, bet par laimi tas ir 20 ls) un rumānijā iebraucot robežsargs neticēja mūsu apdrošināšanas polisei, gribēja, lai pērkam zaļo karti. Abās reizēs es neko lieku nemaksāju.

Braucām pa diviem vai trim autobāņiem - viens Turcijā, šķērsām pāri visai valstij līdz Istanbulai, nebija pārāk dārgi, otrs Ungārijā, liels gabals ieekonomējās un ceļš ļoti labs, arī nebija pārāk dārgi. Iebraucot Bulgārijā jāpērk obligāti vignette.

Daži svarīgākie komentāri:

1) Polija ir nežēlīgi garlaicīga un gara

2) Bulgārija ir diezgan forša, attieksme no cilvēkiem laba, mazā kalnu ciematiņā sapirkāmies vietējos tomātus, gaļu un sieru, šausmīgi garšīgi un nežēlīgi lēti.

Mēs Eiropas robežu šķērsojām kaut kur kalnos, pēc tam, kad kādus 100 km bijām braukuši pa aizdomīgu, mazu, līkumotu celiņu un reiz mums priekšā bija iznākusi milzīga spalvaina, melna cūka (laikam mājas) un pēc tam ceļu aizšķērsojas liels aitu ganāmpulks. Turpceļā iebraukt bija īzī.

Izbraukt no Turcijas Eiropā - oi, oi. Mašīnu lika izkraut pilnīgi tukšu, tad iedzina angārā un uztaisīju rentgenu. Pēc tam vēl apšļakstīja ar kaut kādām ķīmikālijām. Aizraujoši, karoče, izklaide uz kādu stundu, pusotru.

3) Turcija ir brīnišķīga valsts - tā šķita daudz civilizētāka par visām pārējām AEiropas valstīm, kurās bijām. Cilvēki pretimnākoši, draudzīgi...vienīgais, satiksme neprātīga. Man bija tā laime izbraukt pa Istanbulas centrālajām ielām gan agri no rīta, gan pīķa stundā. Nu, no rīta kā no rīta Rīgā - nav lielu problēmu, atradām arī privātu pārkingu sānieliņā, viss forši. Pusdienā iela pārvēršas par milzīgu augtomasu, kas kā receklis lēnām kustās. Cilvēki lien viens otram priekšā bez kompleksiem un vēl pīpina. Viņi visu laiku pīpina. Bet satiksme kustās ātrāk nekā Rīgā nez kādēļ, laikam tādēļ, ka visi viens otru laiž un nečakarējas. Un tad vēl viņiem ir tāda brīnišķīga lieta kā policisti, kas regulē satiksmi -- pie krustojumiem ir mazas būdiņas, no kurām sastrēgumos izskrien menti, kas ar mazām svilpītē un asām rokas kustībām fantastiski efektīvi koordinē plūsmu.

Karoče, iespaidi vispozitīvākie, lai gan mašīnu tur ļoti daudz un braukšana ir ekstrēma. Visur var aizbraukt arī dienas vidū.

Cits stāsts ir autobānis pie pilsētas - tur ir, nezinu, man šķiet 6 joslas vienā virzienā un pa dienu tās ir līdz lūpai pilnas ar mašīnām dažādos ātrumos, vidēju ~90-120 km/h. Tas ir tas pats sastrēgums, kas pilsētā, tikai daudz lielākā ātrumā. Ne vājiem nerviem.

Jā un tagad, iespējams, svarīgākais komentārs:

4) Rumānija.

Tā valsts ir viens totāls pizģetc. Tā ir milzīga, bet nomalēs - katastrofāli atpalikusi ES valsts. Sajūta kā braucot pa milzīgu Latgali/Daugavpili. Jo tuvāk Ukrainas robežai, jo sliktāk. Ceļi ir vienkārši DRAUSMĪGI. Tas ir tā, tu brauc it kā pa asfaltētu ceļu, tad piepeši ieraugi milzīgu apaļu caurumu pašā šosejas vidū, kas acīmredzami ved uz zemes centru, tu rauj malā, a tur ir neprātīgi augstas rises, kas skrāpē tavas mašīnas vēderu un nomale, kas vairāk atgādina Sigulas klintis. Es nezinu vai viņi tur labo ceļus, redzēju ielāpus, bet tur 100% ir jābūt gatavam uz vienkārši caurumu ceļa vidū.

Tad, reizēm, tur ir ceļi kas simtiem kilometrus veidoti no betona plāksnēm. Tu brauc pa viņiem un jūties kā vilciens - tuc, tuc, tuc, tuc, tuc..ātri pabraukt arī nevar.

Lieki piebilst, ka mēs izvēlējāmies lielākoties vai nu Eiropas nozīmes ceļus, vai vietējās nozīmes pašus lielākos. Mazi ceļi ir vēl šausmīgāki.

Tad vēl kāda šausmīga lieta: apdzīvotās vietas. Rumānijā ir ļoti daudz mazu ciematu, kuri ir ļoti šauri, bet neprātīgi gari un sastāv tie no vienas ielas (šosejas) un mājām abās pusēs. Šie ciemati var būt desmitiem kilometru gari un tie atrodas ļoti tuvu viens otram. Teorētiski, var jau skriet arī tur, taču es nedaudz raustījos no viņu mentiem, kamerām, tāpēc vidēji maucu uz 70+, attiecīgi, ļoti lēni un nogurdinoši.

Mēs braucām arī pa kalniem, pa kalnu ceļiem, brīžiem ļoti augstu. Tur notika vērienīgi ceļu remonti,kas reizēm nozīmēja apskrāpēt man mašīnas apakšu un gaidīt ilgi pie luksaforiem. Ceļi tur, par laimi pārāk šauri nebija, tikai stāvi, bez nodrošinājumiem un sirdi stindzinoši reizēm.

Pilns ar čigāniem. Un zirgiem. Uzmanieties no pajūgiem - viņi tur kā mašīnas mauc.

5) Bukareste

Šī pilsēta prasa īpašu komentāru. Mēs mēģinājām gan tai izbraukt cauri, gan apbraukt apkārt. Tā ir katastrofa, nevis autosatiksme tur. Centrā, baucot cauri, tiek ignorēti visi noteikumi, tajā skaitā veselā saprāta: visi brauc pa visurieni, reizēm no kreisās malējās joslas griežas pa labi un otrādi. Man palika bail par savu autiņu un redzot sastrēgumu, kas brieda tālumā, metu riņķī un braucu pa apvedceļu.

Kas bija vēl šausmīgāks. Tas pats, kas centrā, tikai vietas mazāk (!), šaura, bedraina, izbraukta divvirzienu šoseja, uz kuras nav luksaforu, tāpēc pie krustojumiem veidojas kilometriem garas smago rindas un pārbraucot šo krustojumu jāuzmanās no dulliem rumāņiem, kas nebremzējot mauc tev virsū (tā reāli notika, knapi paguvu izbraukt).

Pēc tam pats šausmīgākais, nonācām nežēlīgā sastrēgumā (joprojām uz apvedceļa), zem viadukta. Nezināmu iemeslu dēļ kaut kā nebija iespējams tikt uz lielā ceļa tā kā normāli cilvēki to dara - pa uzbrauktuvi. Tur stāvēja milzīga mašīnu rinda, bet plūsma brauca tai garām un brauca augšā pa citu uzbrauktuvi pretēji noteikumiem, izskatās, ka pa pretējā virziena nobrauktuvi. Šajā brīdī sastrēgums pārvērtās par tādu kā putru, kur visi autiņi kustās visos virzienos. Dabūju lekt laukā, lai pabrīdinātu priekšā esošo kravas auto, ka aiz viņa esmu es un tur nevar padot atpakaļ. Par laimi, ar ļoti riskantu manevru mums izdevās pa pretējā virziena joslām, šķērsām pāri sadalošajai joslai izbraukt uz lielceļa (2 joslas katrā virzienā). Principā tas bija murgs.

Rumāņi brauc kā idioti, tas jāņem vērā. Reiz T veida krustojumā, kad es devu ceļu tiem, kas brauc pa galveno, lai pats nogrieztos pa kreisi, vesela kolonna ar rumāņiem apstājās man labajā pusē un pofigā izbrauca visiem šķērsām.

Ir tikai viens bet - ir Rumānija un ir Transilvānija. Tā nav viena valsts, vismaz spriežot pēc satura. Ja jums sanāk, brauciet caur Transilvāniju, tā ir skaista, eiropeiska, tur ir vidēji normāli ceļi, sakarīgāki autovadītāji un dzīve vispār ir skaistāka šajā reģionā. Plus arhitektūra, pilis, vampīri, etc..

Bet tā vispār, bija interesanti. Iesaku.

Labs stāsts.

Tik redzams ka cilvēks nav bijis ne Latgalē, ne Daugavpilī.

Nu nav tur tik traki, patiesībā Rīgas pievārte ir vairāk "aizlaista" un nekopta nekā vidēji statistiski Latgale.

Protams aizlaistas vietas var atrast it visur, taču piem. izbraucot pa visām Latvijas galvenajām šosejām (Liepājas, V-pils, Valmieras, Pleskavas,Bauskas,D-pils,Rēzeknes) nekāda dižā atsķīrība starp Lartvijas novadu attīstību vai atpalikumu ir maz novērojama.

Kindzulis Reģ.: 20.10.2002
0 0 Atbildēt

Kamazam cepums

niekalbis Reģ.: 04.11.2002
0 0 Atbildēt

Kindzulis rakstīja: Kamazam cepums

nea, Kamazam CEPUMS

Lasītākie raksti

Jaunie raksti