Man pieredze ar Inchcape Jaguar servisu bija tik “premium”, ka par to tiešām varētu sarakstīt veselu grāmatu — diemžēl ne komēdiju, bet drīzāk traģikomēdiju vairākos sējumos. Mums bija divi jauni Jaguar, abi pirkti salonā, un katrs servisa apmeklējums bija kā loterija — tikai bez iespējas vinnēt.

Lielākais cirks bija ar kondicionieri. Garantijas laikā braukāju uz servisu neskaitāmas reizes, jo meistari acīmredzot vairāk nodarbojās ar minēšanas spēli, nevis diagnostiku. Pats labākais — uz servisu jāpierakstās gandrīz mēnesi iepriekš. Ārā +30 grādi, premium klases auto, bet tu gaidi savu “lielo dienu”, lai varbūt beidzot salonā būtu auksts gaiss.

Pienāk ilgi gaidītā diena, aizdzenam auto uz servisu, savācam, braucam mājās… un kondicionieris joprojām pūš siltu gaisu. Zvanām uz servisu, un tur pilnīgā mierā pasaka: “Vai tad meistars nepateica? Mēs sistēmā iepildījām krāsvielu, nevis freonu.” Izcili. Premium līmeņa risinājums — samaksā, izgaidi mēnesi un beigās saņem siltu gaisu ar bonusā iekrāsotu sistēmu.

Tad vēl tika pasūtītas kaut kādas caurulītes, kuru gaidīšanas laikā praktiski pagāja visa vasara. Rezultātā ar “premium” Jaguar braucām kā ar 1992. gada žiguli — ar atvērtiem logiem un cerību, ka ārā nebūs pārāk karsts.

Godīgi sakot, pēc šādas pieredzes rodas sajūta, ka autorizētais serviss eksistē tikai tāpēc, lai tu vēl vairāk novērtētu neatkarīgos meistarus.

Atcerējos vēl vienu “neaizmirstamu” piedzīvojumu ar Jaguar servisu. Mūsu pirmajam Jaguar F-Pace bija tikai daži mēneši, kad pamanījām plaisu panorāmas stikla jumtā. Tā kā auto jauns un garantija spēkā, pilnīgā naivumā domājām — nu aizbrauksim uz servisu, samainīs un brauksim tālāk. Cik gan sarežģīti var būt nomainīt stiklu premium klases auto?

Servisā saprotoši pamāja ar galvu un pateica klasisko frāzi: “Pasūtīsim detaļu, tikai būs mazliet jāpagaida.” Jaguar pasaulē “mazliet” nozīmē vairākus mēnešus, jo tur laikam detaļas piegādā ar buru kuģi no Anglijas.

Beidzot pienāk ilgi gaidītā prieka diena — jumta lūka atnākusi! Pierakstāmies, priecīgi braucam uz servisu ar cerību, ka mūsu premium auto beidzot būs bez plaisas. Aizbraucam, un tur ar ļoti bēdīgām sejām paziņo: “Žēl, ka tā sanāca… stikls atnāca saplīsis.” Nu labi, kam negadās. Acīmredzot Jaguar detaļām arī ir depresija.

Gaidām atkal vairākus mēnešus. Pienāk otrā lielā iespēja. Šoreiz stikls vesels, viss izskatās cerīgi. Bet tad notiek vēl labāk — stiklu saplēš paši servisā . Goda vārds, tajā brīdī jau sāka likties, ka viņi vienkārši pārbauda mūsu psiholoģisko izturību.

Trešā reize bija vēl ilgāka, jo sākās atvaļinājumu sezona. Acīmredzot vienīgais, kas Jaguar servisā notiek ātrāk par remontu, ir došanās atvaļinājumā.

Beigās jau zvanot pateicu tieši: “Mēs nopirkām jaunu, dārgu auto. Ja nevarat salabot, ņemiet atpakaļ un dodiet citu.”

Ar trešo reizi viņiem tomēr izdevās. Ja nemaldos, viss process aizņēma apmēram 9 mēnešus. Principā varēja pa to laiku piedzimt bērns, bet mums piedzima tikai pieredze un nervu tiki.

Par gaidīšanu, nerviem un regulāro lamāšanos mums iedeva 500 EUR kompensāciju Jaguar aksesuāros. Tā nu mums mājās tagad ir sarkana Jaguar krūzīte, smuks atslēgu piekariņš un Jaguar soma — kā piemineklis vienam no absurdākajiem garantijas remontiem dzīvē.

Sāpe pāriet. Bet atmiņas paliek.

Vissāpīgākā un nervus graujošākā pieredze mums bija ar Jaguar I-Pace sensoriem. Tur jau bija pilna premium servisa programma — ar bezcerību, gaidīšanu, vilšanos un psiholoģisku sabrukumu vairākos cēlienos.

Problēmas sākās vēl pirms garantijas beigām. Vienā dienā pārstāja strādāt priekšējie parkošanās sensori. Nu ko — kārtējais pieraksts Jaguar servisā. Protams, ne jau rīt vai parīt. Premium klientam pienākas premium gaidīšana, tāpēc nostāvam gandrīz mēnesi rindā.

Beidzot pienāk mūsu lielā diena. Aizdzenam auto, vakarā savācam, un vienīgais, ko mums pasaka: “Jā, tiešām nestrādā.” Paldies, Sherlock. To mēs arī paši pamanījām. Bet nu serviss zina, kas jādara — jāpasūta jauns sensors.

Sākas tradicionālā Jaguar disciplīna — gaidīšana. Ilga. Ļoti ilga. Tad zvans — viss atnācis, var braukt mainīt. Bet, protams, tajā pašā dienā vēl viens zvans: “Mēs aizmir­sām, ka sensors pirms montāžas ir jānokrāso.”

Fantastiski. Premium serviss ne tikai labo auto, bet arī regulāri atklāj autoservisa pamatus no jauna.

Bet labā ziņa — mums nebūs jāgaida mēnesis, ielikšot kaut kur ātrāk. Sensora krāsošana aizņēma nedēļu. Acīmredzot to darīja renesanses gleznotāji vairākās kārtās ar roku.

Beidzot sensoru uzmontē. Iedarbinām auto… un nekas. Sensori joprojām nestrādā. Bet te jau sākas īstā Jaguar diagnostikas rulete — “varbūt pamēģinām nomainīt vēl kaut ko?”

Maina nākamos sensorus. Atkal gaidām. Atkal ilgi. Šoreiz jau pats atgādināju: “Varbūt pirms montāžas tomēr nokrāsojiet.” Jo acīmredzot klientam Jaguar servisā jāstrādā arī par darbu vadītāju.

Uzliek jaunos sensorus. Un… protams… atkal nestrādā.

Tad sākās nākamais eksperiments — “pamēģināsim aizmugurējos.” Tajā brīdī mana pacietība jau bija uz pilnīga sabrukuma robežas. Salonā runāju pietiekami skaļi gan ar servisu, gan ar vadītāju par attieksmi, profesionalitāti un to, cik absurds viss šis cirks ir kļuvis.

Nomainīja arī aizmugurējos sensorus. Bet laimīgā loterijas biļete joprojām netika izvilkta — nekas nestrādā.

Beigās jau pieradām parkoties bez sensoriem, paļaujoties tikai uz kamerām un intuīciju. Premium nākotnes elektroauto pieredze.

Tad servisā izdomāja, ka vainīgs varētu būt kaut kāds “maģiskais bloks”. Protams, tas atkal jāpasūta un jāgaida. Bet kamēr gaidījām, notika īsts Jaguar brīnums — sensori pēkšņi sāka strādāt paši no sevis.

Toties pēc laika pārstāja darboties aizmugurējā kamera. 

Bet tas jau bija cits stāsts. Jo garantija pa to laiku bija beigusies un šeit jau sākas cita attieksme...