1. Krustojumā (Senču/Valdemāra Skanstes ielas virziens) stāvēju pie sarkanā, iedegās zaļais, pirms manis bija kādas 4-5 mašīnas, priekšējā pirms manis vēl nebija sākusi kustēties, kad jau bija "bams". Aizmugurējais pēc tam stāstīja, ka vienkārši esot ar vienu acs kaktu skatījies uz zaļo gaismu, ar otru sazin kur un instinktīvi sācis braukt. Un, pat ja es tur būtu gulējis vai sazinko darījis, tas nedod nevienam tiesības man braukt virsū. Ja tu uzskati savādāk, tad, atvaino, Vernona vārsmas par kaut kā kaut kur kaut kāpēc garantēšanu un visām pārējām atklāsmēm te atpūšas...
2. Braucu ar apm. 100 km/h (ja to sauc par vilkšanos, nu, labi, lai būtu, vispār jau tev taisnība, ar labu auto tā ir vilkšanās, bet, nu, noteikumi neļauj un sievai bail), bija taisns gabals (ceļā Talsi-Roja) īsi pirms, ja nemaldos, Anuži to ciemu sauc. Mani apdzina Mazda. Brīdī, kad tā atradās tieši blakus, bija sitiens pa sānu. Spogulis aizlidoja un abas durvis un vēl spārns bija bojāts. To, ka apdzinējs ir pālī, sapratu brīdi vēlāk, jo viņš sāka mukt Rojas virzienā un, protams, taisni uz ceļa neturējās, pa ceļam vēl vienam pretī braucošam norāva spoguli (es to tumsā neredzēju, vienkārši viens no pretī braucošajiem (ne tas, kam norāva), to redzēja un, domādams, ka tas biju es (jo pašam spoguļa vairs nebija), apgriezās un dzinās ķipa man pakaļ. Tikai, kad noķēru to mazdu, šams saprata, kas patiesībā noticis). Rojā, kad mazdists saprata, ka nebūs kur sprukt, šis padevās, izkāpa no auto, knapi kājās turēdamies, piedāvāja samaksāt piecus latus par spoguli, durvīm, spārnu plus reklāmas uzlīmēm
. Vēlāk policijas iecirknī alkometrs uzrādīja 2,5 promiles. Nu jā, ja tu uzskati, ka man vajadzēja bremzēt un piebraukt malā, lai garantētu drošību un pietiekami platu ceļu 2.5 promiļu pālim, atkal jāsaka, ka Vernona idejas pret tavējām ir bērna šļupsti. Pie tam, tas bija Ziemassvētku vakarā, kad mazāk par visu jau gribējās pāris stundas sēdēt pašvaldības policijas iecirknī, lai gaidītu ceļiniekus, kas sastādītu protokolu.
3. Jā, biju pirmajā joslā, jo nupat biju pārkārtojies no otrās, par cik tūlīt bija jānogriežas (nevis, kā tu saki, braucu garām izbrauktuvei... nekad tā nedaru). Otrs auto arī gribēja iekārtoties, es viņu pat laidu (piebremzēju, jo satiksmes diezgan blīva bija), bet, kad pēc salīdzinoši ilga laika un midžināšanas otrs nebrauca, arī es negribēju kavēt satiksmi un braucu tālāk. Varbūt nevajadzēja, bet, nu, nav man pienākuma gaidīt, kamēr damsīte pamodīsies, beigs vāvuļot pa telefonu un viņai beidzot pieleks, ka, ja viņu laiž, tad ir jābrauc, nevis jāstopē divas joslas. Brīdī, kad atrados viņai tieši blakus, šī cirta uz pirmo joslu un man tieši sānā. Bojātas durvis, spārns, riteņa disks. Motivāciju tādam gājienam tā arī nesapratu, bet viņa (krievu kundzīte ap 60) par visām varēm mēģināja iestāstīt policijai, ka es esmu vainīgs, jo man bija pienākums viņu laist. Nu, līdzīgi kā Vernons ar savu "priekšā esošajam jāgarantē drošība". Un, kaut arī es nekad tā nedaru, bet, pat, ja būtu vilcies pa pirmo joslu (kas, starp citu, noteikumos nav aizliegts, līdz ar to ir tikai ētikas jautājums), tas nedod nevienam tiesības no blakus izbrauktuvēm joslām utt. skriet man virsū.
P.S. Karmai neticu, tā ka, vari atslābt ar šo...
Bet, ja tu, nezinot lietas apstākļus, izdari secinājumus par "gulēšanu", "vilkšanos uz lauku ceļa" u.tml., ko lai saka, esi, maigi izsakoties, ļoti aprobežots un aizspriedumains cilvēks. Kaut gan... te vairāk izskatījās, ka galvenais bija kaut ko uzskricelēt, lai kaut kā saglābtu tās glupības, ko iepriekš sarakstīji. Tikai... sanāca vēl dziļāk mežā...

















Visa šī bēgļu padarīšana ir cīņa ar sekām - zobu sāpju ārstēšana ar ibumetīnu... Acīmredzot, kādam tas ir izdevīgi.