Stāsts vienkāršs un prozaisks. Honda Civic 1.4, trīs durvis. Braucu nu jau vairāk kā divus gadus, tā ka esmu mazo velnu izpētījis pamatīgi.
Honda kopumā atbilst streotipam - mazs auto sievietei (pats, gan piederu stiprajam dzimumam) braukšanai pilsētā. Maza šī mašīna ir nosacīta, pie vajadzības var braukt arī četratā, vienīgi 2 durvju dēļ grūti ielīst aizmugurē, taču tā kā pārsvarā braucu viens, tā nav pārlieku sāpīga problēma. Bet kas pozitīvi mazie gabarīti dod lieliskas manevra iespējas.
Motoriņš ir mazais - 75 z/s. Pilsētai pilnīgi pietiek. Viens, divi, trīs, četri un ierastie 70-80 km/h sasniegti. Ja vien nav nolūks kā tādam strītkingam no katra luksofora katapultēties pirmajam, tad jauda pilnīgi pietiekoša. Citādi ir ar šoseju. Tā nopietni tas auto iet līdz kādiem 130 km/h, lielākā ātrumā motors sāk elpot smagāk. Varētu jau teikt, ka nu kur tik ātri skriet, taču ir divi bet - pirmais ārzemes (uz kurām šad tad aizbraucu) - tepat Lietuvā pa bāni 130 ir atļauts, 150 var mierīgi braukt, bet tāds ātrums šitam auto diez ko nepatīk. Iet jau viņš iet, taču ar visām maņām ir jūtams, ka manevra un motora rezerves vairs nav. Max. ko esmu izspiedis - 175-178, bet tas jau ar lielu mocīšanu, negribīgi un garu ieskrējienu.
Otrs Bet ir saistīts tepat ar Latviju. Šādam motoram braucot ar simtiņu apdzīšanas rezerves ir niecīgas. Velkas pa priekšu viena fūre ar 80 un pamēģinu viņu apdzīt, ja satiksme dzīva.
Treškārt, degvielas patēriņš. Teorētiski jau niecīgs. Praktiski - ja ir apņemšanās un spēja ieturēt 90, tad var nobraukt ar 5 litriem. Ar manu braukšanas stilu - 110 - 130, motors ir spiests jau griezties augstākos apgriezienos un patēriņš kāp, reāli 7-9 litri. Pilsētā, dzīvespriecīgi, bet ne agresīvi, braucot, 10 litri.
Tiem , kas raksta par pieciem sešiem litriem uz simtu neticu, vai nu viņi tiešām brauc kā vecum veci opji, vai, kas ticamāk, vienkārši muld vai īsti neseko līdz cik mašīna tērē.
Pie tam, motors manai Hondai ir teicamā stāvoklī un ļoti kopts - ik pa 10000 sintētiskā eļļa, sveces mainītas laikā, eļļu neēd un tā nekur nenoplūst, tehniskās apskatēs visas atgāzu normas ir vairāk kā normas robežās.
Tehniskā uzticamība vispār ir lielākais auto plus. Nobraukums tūlīt būs 200 000 (droši zinu, ka patiess, jo kopš 97. gada esmu trešais īpašnieks un abus pirmos labi pazīstu - viņi odometru uz atpakaļu nav griezuši). Divu gadu laikā esmu nomainījis - izpūtēju, aizmugures amīšus (vēl jau varēja nemainīt, bet patīk, ka auto teicamā kārtībā), šķērstabilizatoru atsaites, un aizmugurē amīšiem bukses. Tātad kopumā remonti nav bijuši lieli, turklāt visi ir tādi, kurus vēl bija iespējams atlikt. Kopējās izmaksas ap 250 Ls.
Divas reizes esmu gājis TA, abas bez problēmām izgāju ar pirmo reizi, tagad atkal TA tuvojas un bez bažām esmu gatavs apmeklēt Bauskas ielu.
Par mīnusiem. Viens ir būtisks, aks mani kaitina dienu no dienas. Es nespēju vadītāja sēdeklī atrast ērtu sēdpozīciju. Divu gadu laikā esmu izmēģinājies visādi, taču īsti ērti nav. Māsa, kas šat tad auto aizņemas, saka, ka viņai šada problēma nav. Varbūt vainīgs mans augums - 190 cm. Bet šī ir otrā japānu mašīna, kurā man šādas problēmas.
Vēl viens mīnuss, arī raksturīgs daudziem japāniem, sliktā skaņas izolācija. Salonā var lieliski dzirdēt gan ceļa, gan aerodinamiskos trokšņus.
Citādu mīnusu nav, ja neskaita šarma, stila un skaļa vārda trūkumu.
Vērtējums 8 par tehnisko uzticamību, funkcionālitāti un arī izskatus. Zila toņmaiņas (tā rakstīts teh. pasē) metālika ar piecstaru diskiem izskatās lieliski.
- Sludinājumi
- Ziņas
- Vīriem
- Tehnoloģijas
- Sports
- Video&TV
- Forums
- Lasītāju pieredze
- Akcijas
- Jautā ekspertam