Lasītāju pieredze par saviem auto

Mazs, pelēks hečbeks. Nopirku pirms gadiem 10 no kaimiņa par 400 USD. Motors 1,1 benzīns ar karburatoru, ap 50 Zs. Neiztrūka benzīna čoks un degvielas smarža salonā nedaudz. Bremzes kā jau frančiem, ļoti labas. Mazais motors dēļ īsās 4 ātrumu kārbas paātrināja mazo un vieglu auto ar pieņemamiem paātrinājumiem, pilsētai bija absolūti pietiekoši, tiesa pārsvarā izmantoju 2 un 3 ātrumus. Pierast pie mašīnas bija grūti: pedāļus varēja spaidīt ar vienas kājas pirkstiem, toties ātrumpārslēga gājieni un kloķa garums bija Kamaz cienīgi. Nedaudz piespiežot bremzes, lecu virsū uz stūres sākumā. Atsperojums mīksts, auto zems, īss un šaurs, pa Rīgu varēja braukt ātri un agresīvi. Augums man ir 191, tāpēc iekāpšana- izkāpšana, un sēdēšana bija diezgan klaustrofobiska. Sievai nepatika tas, ka ir čoks, jo auto kamēr uzsila, raustījās un šķaudīja. Pēc kādas reizes ar sasalstošu sniegu, kas pa vīkendu auto pārvērta ledus skulptūrā , pārstāja atvērties 2 durvis pa diagonāli, bet sieva turpināja masinu lietot un špļaudīties. Cik tērēja benzīnu, neatceros, nebija svarīgi tolaik. Populārākie vārdi šīs masīnas apzīmējumam sarunā ar sievu bija: pežulis vai kroplītis. Toties atmiņas interesantas un savdabīgas. Auto sabija manā īpašumā ap 4 mēnešiem. Jautāsiet kāpēc pirku? Vienkārši: draugam šausmīgi vajadzēja pārvietošanās līdzekli, tāpēc nopirku viņam, un kamēr viņš kasīja kopā naudu pirkumam(process ievilkās), auto palietoja sieva, kurai nesen parādījās tiesības, un braukt gribējās. Vis beidzās ar to, ka draugs auto savāca, gadu lamādamies laboja, un tad atdeva šŗotā. Sieva pārsēdās uz ideāli turētu Audi C4 100, 2,8 quattro ar pilno faršu un ādu, un aiz laimes apraudājās.