Hoplā! Tikko atgriezos no Sīrijas. Dzīvs, vesels, tā ka, varat nepriecāties. Patiesībā, braucu uz Jordāniju, kur viens labs paziņa piedāvāja aizbraukt uz pāris dienām uz uz Sīriju. Aizbraucām uz Damasku, tad pie paziņas sievas radiem - Suveidu. Tur esot, skatījos kara "nopostītās" šausmas...bet NEKO tādu neredzēju. Atpakaļ braucot, pie Walgas tālumā redzēju kaut kādus trīs džipus ar melniem karogiem, ko eskortēja policija ar bākugunīm. Un lieliskus ceļus, par kādiem mēs varam tikai sapņot. Vēl bija nelielsa jautrība, ka ne tur zīmes, ne fotoradari. Brauc uz cik gribi. P.s. Uzreiz rakstu, ka nemāku arābu valodu. Tulkoja paziņa un viņa sieva, kuri paši dzīvo Jordānijā. Tāpēc nebija man tik tuvu attiecību ar svešas sievas radiem, lai viņus izprašņātu par viņu dzīvi. Turklāt, biju šokā par redzēto, jo tas atšķīrās no tā, ko cerēju iedzīvot. P.s.s. Cik redzēju Suveidā, kur ieradās paprāvs skaits vietējo ( kaimiņu, radu), nevar teikt, ka tur ciestu no bada vai nabadzības, turklāt cilvēki bija parasti strādnieki, sākot ar riepu montētājs, beidzot ar skolotāju. Turklāt, par covid viņiem arī neizskatījās, ka kāds uztrauktos...