Lasītāju pieredze par saviem auto

Tika izdomāts mainīt veco pasātu ar dzimšanas gadu vēl Čerņenko laikos un ņemt kaut ko "ne - folksvāgenisku", jo, lai arī lēts un taisāms, visādi citādi tas '94. plus mīnus gada ražojums ir vienkārši subjektīvā skatā kaste ar apaļām riepām un stūri bezjūtu transportam. A gribas ta ekstras... Gribas kaut ko. Drošu. Lielu. Ērtu. Ar auru. Un Klimata kontroli. Un Zviedru asinīm, nē, tēraudu.
Budžets tika iegrožots pie 5t EUR, jo nauda no gaisa ne 2004. gadā, ne tagad arī īsti nekrīt. Vismaz LV austrumu daļā noteikti.
-850! - A kas vainas? - Dārgs maita! - Nu ja, ar dīzeli gan pasālīts... - A ko es saku? - A bet paskatīsimies!
Skatījāmies 850tos. Protams, bez baigiem servisu kontaktiem un bez privātā auto- no- vāczemes- atvedēja. Turpat, Rumbulas apkārtnē, pie večiem treniņbiksēs un laķenēs. Kandidāts bija. 850. T5, smuks, ka maz nelikās. Bet rīma. Un 5100. Paskatīsimies vēl...
Nomalē aiz citām mašīnām stāvēja noputējis 940tais. Bez cenas. Polar uz vāka rakstīts. Tā arī nekad neuzzināju, kādu jēgu tas īsti piešķir. Bet skan labi, priekš pavēsās gada puses.
4600, jo nebija mazgāts. Būtu pienākuši nākamajā dienā, būtu 4800.
Dīzelis, 2,4 turbo, no VW busa, hehe. Āda, automāts, elektronika, silti beņķi, silti spoguļi(lieliska ekstra!) un, protams, klimata kontrole. 159 000 teica odometrs (un klusi smīnēja pie sevis... )
Joks bija ar akumulatoru, jo tas vēl stāvēja Volvo oriģinālais, spriedām - 10 gadus vecs. Protams, tukšs. Mājās braucot, dīzeli pildījām ar ieslēgtu dzinēju.
Pirmie 200 km uz māju pusi, un, goda vārds, tik ātri nebija nekad paskrējuši. Mašīna - cietoksnis! Dīzeļa urkšķis līdz ar simtu nolīdzinās, ceļa un vēja trokšņi turas pa gabalu, un īstie brīnumi - autiņš savā gaitā pilnīgi piedrāž baļķinieku rūpīgi dzītās špūres šosejā un visas sānvēju izvirtības! Ar šitām divām tonnām joki nav!
Aizvizinājāmies uz Signālu Madonas rajonā, dabūjām sarakstiņu ar maināmām mantiņām - gan zobsiksnu un aksesuāriem, gan bremžu klučiem un diskiem, kas paplāni bija(i bez visām maiņām izturēja!), gan arī pāris citiem niekiem. Vecis nokomentēja kaut ko par nobrauktu dzinēju, bet ej nu saproti, jo salons bija tiešām labā ordnungā. Moš pārlikts motors; ar to domu arī nodzīvojām tos gadus 3.
Mainītas tika uz ziemu dažas kvēlsveces, jo izrādījās, ka aukstie rīti šam par šerpu. Tāpat arī viens stūres pirksts. Pirms skates autiņš pastāvīgi bija jāizripina uz pilniem apgriezieniem, lai dūmu testu noliktu, bet savādāk jāatzīst, ka pa dzimtenes bedrēm ar asfalta pēcgaršu tika savi 60000 noskrieti bez īpašiem, nē, jebkādiem tehniskiem ieguldījumiem! Ja neskaita šķidrumu maiņas un eļļas patēriņu litra apjomā uz pāra tūkstošiem kilometru un to, ka uz pārdošanas laiku draudēja priekšējie amortizatori.
Gāja auto, kā spieda. Normālam uzrāvienam pedālis bija jāiegremdē, sportisks uzrāviens tam volviķim vienkārši nepastāvēja. Ar mūžīgi aktīvu klimatkontroli un automāta esamības faktu dīzelis zuda pa 10 uz simta, turklāt vienalga, vai pa šoseju vai pilsētu. Iespaids vismaz tāds palika. Gribējās jau tahometrā uz simta redzēt mazāk par 2,5t apgriezienu, bet arī tante vēl nav tramvajs bijusi...
Kopts, tīrīts un lolots polārais tika uz nebēdu. Laikam tāpēc, ka pat ar visu savu kastainību deva tādu īpatnēju šarmu un fīlingu, tādu "iekāp manī, iekārtojies un pabrauksim pāris simtus!" attieksmi. 120 bija pareizais ātrums volviķim - pilnīgi nekādu kompleksu un ne skaņas no ārpuses kopā ar vieglumu un klinšainu stabilitāti reizē.
Audiosistēma gan bija sūdīgāka par jebko citu, kas dzirdēts. Tās tumbas, kas viņam durvīs iemontētas, droši vien var nopirkt par aizdedzinātu cigareti un diviem litriem kefīra, pretī vēl saņemot nedaudz atlikuma.
Pārdošanas motīvs? Briestošās izmaksas, ja vēlētos mašīnu tiešām saķīlēt kā (pus)jaunu ritošās daļas un motora ziņā apvienojumā ar viena no braucējiem uzstājīgo dinamikas iztrūkuma piesaukšanu un dīzeļa apetīti, ko tomēr gribējās mazāku nedaudz. 3 gadi bija nobraukti. Patika. Reizēm iedomājos, ka "varētu izbraukt vēlreiz". Labas atmiņas, kaut laiks arī iet uz priekšu.