Lasītāju pieredze par saviem auto

Džipu izvēlējos apzināti, OPELi piespiedkārtā.
Patiesībā OPEL MONTEREY ir tīrasiņu japānis, kurš mūsu platuma grādos tirgojas zem OPEL zīmes, un ne jau pats OPEL ir slikts, bet kā apvidnieks...
Vienpadsmit gados kuros esmu fiksēts kā autobraucējs, esmu valdījis 12 dažādu firmu, dažādu piedziņu, dažādus braucamos. Taču tikai četrus gadus pieskaitu sevi pie džipistu kastas. Negribu aizvainot reālo apvidus braucēju svētākās jūtas, vienkārši apsverot visus plusus un mīnusus, par sev piemērotāko izvēlos apvidus auto.
Manis nospraustie kritēriji:
- braukšanas drošība un stabilitāte,
- paaugstināta caurgājamība,
- ietilpīgs, universāla tipa kuzovs,
- ekonomiskums (dīzelis),
- daļēja imunitāte pret ceļu nelīdzenumiem (lasi - bedrēm),
- laba pārredzamība.
Mans auto atbilst šiem kritērijiem ar uzviju. Kā pirmajam manā rīcībā esošajam apvidniekam viņam ir pakaļas tilta "bloķis", kas uzlabo manas izredzes bezceļu apstākļos, taču nav ne patstāvīga pilnpiedziņa, ne starpasu diferenciāls kas liedz braukt patstāvīgā 4x4 (tāpēc kā treniņu klasiskās piedziņas braukšanas sacensībās izmantoju Menģeles ledus apļus, kur cietu pilnīgu fiasko).
Priecājos, kad priekšējā tilta pieslēgšana nav automātiska (ISUZU TROOPER īpašnieki zin kas par hemoroju ir automātiskās muftas). Braukšanu daudz gludāk šim modelim atšķirībā no iepriekšējā, nodrošina pakaļas tilta resoru nomaiņa uz atsperēm.
Zinot latvisko tieksmi kritizēt, neiedziļināšos tehniskajos sīkumos, tacū rādītāju par mašīnas pozitīvajām īpašībām un uzticamību minēšu faktu - esmu atteicies no otra auto, un zinātāji mani par mazohistu viss nenosauks.
Mans pieņemamais braukšanas stils ir pieklājīgs un pārdomāts, esmu īsts ģimenes braucējs. Taču ārpus lielceļa izmantoju mazāko treniņa iespēju, lai slīpētu savas braucēja iemaņas. Diemžēl nevaru atļauties braukt nopietnos bezceļus.
Kā vairums AUTONET lasītājiem auto man nozīmē vairāk kā pārvietošanās līdzeklis.