Lasītāju pieredze par saviem auto

3333 km ar Suzuki SX4
Tiku pie auto tikai pirms 4 nedēļām, kad atgriezos no atvaļinājuma. Tas, jau noformēts ar numura zīmēm, mani gaidīja dīlera autoplacī, un viegli apsnidzis, izskatījās aizvainots par manu nevērību – veselu mēnesi nelikties ne zinis! Pirmie iespaidi – jo iepriekšējos pirmos kaut kad decembrī biju paguvis aizmirst – bija: ai, cik karsts! Jā iedarbināju mašīnu, ieslēdzu sēdekļu apsildi, un sāku tīrīt sniegu no jumta un logiem. Kad apsēdos sēdeklī, secināju, ka tas ir karsts!
Bet tagad par visu pēc kārtas. Kad pērnajā rudenī SX4 ieraudzīju uz ielas, nezināju, kas tas par zvēru, bet sekojoša izpēte internetā mani pārliecināja, ka tādu vajag. „Tādu” nozīmē – nelielu, ar lielāku, kā parasti, klīrensu, un četru riteņu piedziņu. SX4 gan ir pieejams divos variantos, ko, vismaz mūsu tirgū sauc par Urban line un Outdoor line, pēdējais, protams, ir 4x4 versija. „Neliels” gan arī ir nosacīts jēdziens, it īpaši mūsdienās, kad, it īpaši Latvijā, golfs jau tiek pieskaitīts pie mazām mašīnām, un visiem vajag kaut ko lielu. Šinī aspektā SX4 izskatās mazs, lai gan nav īpaši mazāks izmēros par to pašu Golf, drīzāk tas ir salīdzināms ar Golf Plus – it īpaši, ja ņem vērā, ka SX4 ir krietni paaugstināts.
SX4 ir arī dvīnis, kas arī ir moderna auto iezīme, tas ir Fiat Sedici, abi šie auto Eiropas tirgum tiek ražoti Suzuki speciāli būvētā rūpnīcā Ungārijā uz cita Suzuki – Swift – platformas. Jāpiezīmē, ka SX4 Japānas un Ziemeļamerikas tirgiem ražo Japānā.
Salons mašīnai ir askētisks. Cieta, melna un pelēka plastmasa, ko rotā spilgti sarkanas gaismas instrumentu panelis, stingri, bet ērti sēdekļi, arī aizmugurē. Ērtums aizmugurē sēdošajiem gan ir tikai malējos sēdekļos, kaut gan paredzēts, ka arī vidū var sēdēt pieaugušais. Daudz krūzīšu turamo vietu, bet durvīs var iestumt tikai puslitra pudelīti, nevis ērto divu litru iepakojumu. Centrā, aiz ātrumpārslēga, ir vēl divas krūzei paredzētas vietas, vienā gan ielikts pelnu trauks, ko var pārlikt jebkurā no trim identiskām vietām, viena no kurām ir paredzēta aizmugurē sēdošajiem. Bet – tās visas ir dīvainā kvadrātiski – apaļā formā, kurā klasiski apaļa karstas kafijas krūzīte stingri vis neturas. Arī mobilajam telefonam man līdz šim vietiņa nav atradusies, tas visbiežāk atrodas uz blakus sēdekļa. Tur esot, viņš vismaz negrab. Jo neviena no kabatiņām nav ar mīkstu ieklājumu.
Tā saucamais cimdu nodalījums toties ir liels. Arī zem pasažiera sēdekļa esošā atvilktne ir ērta, lai tajā sabērtu visus ar mašīnu saistītos dokumentus. Dīvaini tikai, ka kabata aiz priekšējiem sēdekļiem ir tikai viena – aiz pasažiera sēdekļa. Kāpēc tā?
Salona apgaismojums pelna uzslavu – ap jumta vidu ir liela lampa, kas labi apgaismo visu salonu, un jumta priekšējā daļā ir papildus virzītais apgaismojums, ieslēdzams vai nu katram, vai abiem priekšā sēdošajiem.
SX4 aprīkots ar iebūvētu CD radio uztvērēju, pie kam tas atskaņo arī MP3 un WMA standartos ierakstītus diskus. Skaņas kvalitāte man, kā neprašam šinī jomā, ir OK, bet tikai. Skaļāk uzgriežot basus, sāk grabēt durvju apdare... Radio uztveršanas kvalitāte ir ļoti laba, nedaudz kaitina RDS funkcijas dīvainā darbība – tā pārslēdz uz citu raidītāju tikai tad, kad staciju jau sen nedzird. Ar iepriekš lietotiem uztvērējiem tā nebija.
Salona ietilpība ir krietni lielāka iekšpusē, kā varētu padomāt no ārpuses. Auto ir salīdzinoši plats un augsts, tāpēc pēc sajūtas vietas ir daudz. Tikai, kad mēģināju salonā iebīdīt slēpes, sevi parādīja auto īsums – pat ar nolocītiem sēdekļiem 1,55 m garas slēpes sniedzās līdz pat ātrumpārslēgam. Toties sēdekļus ir ļoti ērti un viegli nolocīt, pat pārāk viegli, jo to drīz vien jau darīja mans sešgadīgais puika.
Uz stūres, kas ziemas rītos šķiet īpaši auksta plastmasa, ir izvietotas radio vadības pogas, tas, protams, ir ērti, bet kāpēc nevarēja pogās iestrādāt kādu mazmazītiņu gaismas diodīti? Tumsā neko nevar redzēt, tāpat kā apakšējo radio pogu rindu – arī tām aizmirsts par apgaismojumu. Paneļa apgaismojuma spilgtumu var regulēt – bet kāpēc tas jādara ar trim atsevišķām pogām! Viena ir spidometru paneļa spilgtuma poga, otra – pulksteņa, temperatūras un benzīna patēriņa displejam, un vēl viena, kam ir divi režīmi, tā ieslēdz vai izslēdz nakts režīmu tam pašam displejam un radio! Nekādi nevaru pierast pie šī sīkuma.
Dzinējs ir standarta 1,6 benzīna agregāts. Man, kā pieradušam pēdējos gados lietot modernos dīzeļus, šķiet, ka tam trūkst jaudas, un tikai ap 2500 apgriezieniem parādās kaut kas jaudai līdzīgs. Tomēr, krustojuma kariņos gluži kaunā jāpaliek nav, ja pietiek pacietības gaidīt, kamēr motors sasniedz 4 – 5 tūkstoši apgriezienu, tad arī ieskrējiens izdodas tīri cienījams. Tiesa gan, tādos režīmos braucot degvielas ekonomija vairs nav mans draugs. Ātrumpārslēgs ērts, pārnesumi atbilstoši dzinējam.
4x4 darbojas tā: pamata piedziņa ir uz priekšējiem riteņiem, aktivizējot slēdzi 4WD Auto tiek ieslēgts automātisks režīms, kura laikā, ja elektronika konstatē priekšējo riteņu izslīdēšanu, tiek pieslēgti aizmugurējie riteņi. Sistēma strādā labi, negaidītu pārsteigumu no tās puses nav bijis. Brīdi, kad tiek pieslēgta aizmugure pat uz sniega un ledus nokonstatēt nav izdevies. Papildus tam ir iespējams ieslēgt stāvokli 4WD lock, kad spēks starp tiltiem tiek sadalīts vienmērīgi. Stāvoklis atslēdzas pie 60 km/h pārsniegšanas. Braucot pa aizsnigušiem meža ceļiem, kur lielais (19 cm) klīrenss un īsās pārkares tā vien provocē iebraukt kādā īpaši šaurā stigā, līdz šim palīdzība no ārpuses nav bijusi vajadzīga. Bet ir bijusi vajadzīga... dzesēšana! Negaidot sevišķi grūtā sniega ceļā sāka mirgot 4x4 lampiņa, un auto iestiga. Izlasot gudrās rokasgrāmatas (par to vēlāk atsevišķi) attiecīgo nodaļu, tur atradu: ja pārkarst transmisijas eļļa, tad sistēma drošības dēļ tiek atslēgta! Nu nemaz tik ļoti briesmīgs tas ceļš nebija, tiesa, braucu ar pirmo pārnesumu krietni lielā slodzē... Tajā pašā rokasgrāmatā gan ir arī rakstīts, ka šī mašīna nav nekāds visurgājējs. Tāpēc labāk turpmāk palikšu uz daudzmaz cieta seguma.
Gaita mašīnai ir neraksturīgi cieta, vismaz es biju sagaidījis kaut nedaudz, bet mīkstāku. Pa nelieliem lauku ceļiem un Maskavas ielas bruģi braukšana ir pat neciešama. Iespējams, ka pieradīšu, bet... Durvju plastmasa gan drīz sāks grabēt, vismaz tāda sajūta ir, un liela daļa no šīs graboņas jānoraksta uz cieto gaitu. Kas attiecas uz pašu braukšanu, tad šī cietā gaita labi novērš augstās mašīnas sānu svārstības, šķiet, ka mašīna ir kā pielipusi asfaltam. Tas ir pozitīvi, un arī neraksturīgi auto, kurš ir tik pat augsts, kā Opel Zafira. Sasniedzot ātrumu 100 – 110 km/h mašīna ir pietiekami klusa, tajā pašā laikā nedaudz saspringstot, ir iespējami arī pārgalvīgi padzīšanas manevri arī no šī ātruma, lai gan jāatzīst, ka pilsētā SX4 jūtas labāk, kā uz šosejas.
Secinājumi? Ne šis, ne tas! Auto nav īsti džips, šī pārgudrā transmisija, ar savu pārkaršanu ir visai nepārliecinoša. Auto nav īsti kompaktklase, jo ir ievērojami augstāks. SX4 ir par cietu, lai tas būtu komfortabli braucams pa zemes ceļiem, bet par vāju, lai šo cieto piekari izmantotu sportiskai braukšanai. Arī degvielas patēriņš neiepriecina – ap deviņiem litriem uz simta, ja iekļaujas Vidzemes šosejas vidējā 100++ ātrumā, un ap desmit, ja braukā pa Rīgas sastrēgumiem. (Pieļauju gan, ka vasarā, un kad auto dzinējs būs piestrādājies, šis skaitlis būs mazāks). Pircējs? Lauciniekus kaitinās mašīnas cietība, mežiniekus – mazspēja īsti sliktos ceļos. Pilsētnieks – tam gan patiks, bet priekš kam viņam 4x4? Ja nu tikai ziemā, kad ir svarīgi būt pirmajam sniegotā krustojumā, bet arī tad jāatceras, ka bremzes darbojas tieši tāpat, kā parastiem auto...


Nu nemāku pievienot bildes. Nepievienojas, un viss. Tāpēc lūriet šite: http://foto. inbox. lv/livajevs/17-10-2006

ā, un par rokasgrāmatu - tā ir debila. Citāts: Lai nebojātu rokturi, neturieties pie tā ar roku: D