Motociklu kolekcionārs Jānis Zalāns no Atašienes pagasta uzskata, ka katrai lietai ir sava vērtība un sava vēsture.
"Vai jūs nebaidāties no 21.gadsimta atgriezties pagājušajā -- 20.gadsimtā? Nebaidāties? Nu tad lūdzu -- pāris soļu, un jūs tur nokļūsiet," slēdzot vaļā durvis, aicina kolekcionārs Jānis Zalāns. "Manā muzejā kā kareivji rindā ir nostādīti pagājušā -- 20.gadsimta motocikli. Tie kādreiz bija mūsu draugi uz diviem, trim riteņiem. Vecākais man ir 1936.gada, jaunākais ir tikai 1991.gada, kā saka," gadu gaitā iegūto izrāda sirmais kungs.
Jānis uzsver, ka katra lieta -- tā ir liela vērtība. Citiem tie ir tikai veci krāmi, bet kolekcionāram -- vēstures liecība, kas nes līdzi savu likteni. Jānim par katru viņa muzejā esošo motociklu ir savs stāsts. "Šeit divi zaķīši bučojas. Apakšā -- "Kavrovec". Tā viņu arī sauca -- "Kavrovec", bet tautas valodā viņu iesāka dēvēt par zaķīti. Paši pirmie, 60.gadu, bija labi motocikli. Rūpniecība sāka attīstīties, viņu sāka modernizēt. Zaķīši tika izšķirti un uz bākas parādījās viens zaķis un viņu sāka saukt par "Voshod". Kāpēc viņš bija populārs? Ne tā kā smagos močus -- pieci, trīs gadi rindā, jebkurā ciema veikalā kastē viņš bija iepakots. 430 --450 rublīšus maksāja. Jebkurš skolnieks, vecāko klašu -- pēc astotās klases -- divus mēnešus ar kaplīti biešu laukā, protams, taisīja alu, taisīja talku, lai palīdzētu ravēšanā, tad, kad tavu darbu pieņēma rudenī un novāca bietes, tu 1.septembrī uz skolu atbrauci ar "Voshodu". Štrunts, ka tev bija vai nebija tiesību, tas nebija galvenais. Galvenais bija mocis," stāsta J.Zalāns.
Jānis motociklus kolekcionēt sācis pirms 25 gadiem, kad daudzi no padomju laiku braucamajiem sāka atbrīvoties. "Tā kā atguvām neatkarību, parādījās automašīnas. Bija man meža gabals. Atbrauca pārpircējs, saka -- šo gabaliņu mēs tev izzāģēsim un otrā dienā tev pagalmā Volkswagen būs. Kāds viņš bija nodzīts, kāds viņš bija slīkonis, bet, galvenais, viņš bija ar dokumentiem un likumīgi tavā pagalmā iedzina. Visi draugi -- moči mums kļuva nevajadzīgi, lieki. Ko darīs? Liepājā metalurgs bija, braukāja uzpircēji. Visi svieda metāllūžņos un veda projām. Man ienāca tāda apskaidrība -- kāpēc? Varbūt saglabāt viņus.
Un tad es sāku krāt. Ja kurš metāllūžņu uzpircējam pārdeva par 15, es viņam devu 20 par visu," atceras motociklu un seno lietu kolekcionārs. Sākumā tie bija tikai motocikli, kurus viņš pirka vai saņēma dāvanā. Bet, ierodoties pie motociklu īpašniekiem, lai apskatītu un iegādātos braucamo, nereti viņa vērīgā acs pamanīja vēl citus ievērības cienīgus priekšmetus, tādēļ tagad Jāņa muzejā var apskatīt petrolejas lampas, padomju un vēl senāku laiku darba rīkus un daudz ko citu. Karaspēka formas tērpi, šaujamieroči, munīcija -- tā ir tikai neliela daļa no visām kolekcionāra bagātībām. Tomēr bez kara ieročiem un motocikliem Jāņa muzejā var atrast arī kaut ko romantiskāku. Jānis uzgriež gramofonu un sāk skanēt mūzika. "Bija paredzētas kāzas, un vajag pārsteigt kāziniekus. Lai jauno pāri pavizinātu, es uztaisīju šo tricekli. Braukšana ir, kāda ir, bet ka tikai uz priekšu var tikt.
Nu, labi jūtaties? Jā. Kā Romas pāvests, kā Romas pāvests, kā saka. Nu mūsu ceļojums ir galā," vīrs apstājas un noslāpē braucamrīku. Pat pēc vairāku stundu garas viesošanās Jāņa Zalāna muzejā šķiet, ka apskatīta ir tikai neliela daļa viņa bagātību, bet dzirdēts -- vien nieks no visiem kolekcionāra aizraujošajiem stāstījumiem. Krustpils novada Atašienes pagasta "Skujiņās" der paviesoties ikvienam -- gan tiem, kuri padomju laikus paši piedzīvojuši, gan tiem, kuri par pagājušo gadsimtu lasījuši vien vēstures grāmatās
Biju. Tiešām interesanti.