Lasītāju pieredze par saviem auto

Nu visādi brīnumi te ir rakstīti. Bet es Jums pastāstīšu par ZIL-157 (Zahars), kaut gan daudz jau arī pats neatceros. Tie kas vecāki, iespējams krievu armijā tādu būs izbaudījuši, bet izlaiduma gads varētu būt nu minimums kāds 60- ais: )
Klīda baumas, ka krievi šo nospieduši no jeņķu 2- ā pasaules kara "Studebekera".
Sākšu ar motoru. Seši cilindri (podi pamatīgi) rindā, kā jau armijniekam, visi vadi ekrānos, bloks vienmēr spīdēja un laistījās, uz katru apskati ar alumīnija krāsu pūtām. Tukšgaitā darbojoties skaņa kā mūzika ar labiem, bet ļoti mīkstiem basiem. Neatceros, cik viņam zirgspēku bija un kāda kubatūra, bet norma apmērama 50 litri uz simtu A-76. Papildus transmisijai motors grieza tikai kompresoru un ģeneratoru.
Ritošā sastāvēja no trīs tiltiem (nu ļoti iespaidīgas konstrukcijas), visi velkošie. Riteņi ar spiediena regulēšanu no kabīnes. Rāmis būvēts no tādiem šveileriem, ka izturēs atomkaru. Reiz līkumā neielikos un uzmaucu akmeņu krāvumam apmēram pusmetra augstumā pilnā gaitā. Izjūtas kā kosmonautam, domāju ka izlekšu no kabīnes. Bet kad apstājies mēģināju atrast kādu skādi, tad secināju, ka konstruktori mašīnu plānojot zināja, kādi jefiņi ar to brauks: )
Kabīne - vistīrākā dzelzs kaste, sēdekļi apvilkti ar dermantīnu, iekšā atsperes kā dīvānam, tikai stipri vien cietākas. Standart rādītāji protams bija (spidometrs, manometrs, degvielas daudzums, eļļas spiediens un ūdens temperatūra). Stūre iespaidīgu izmēru, jo nekāds stūres pastiprinātājs nebija, brīžiem to griezt vajadzēja ar abām rokām un dūšīgi ar kājām atsperoties. Pagriezienu rādītāja pārslēdzējs - parasts tumblers, tikai horizontāli slēdzams. Piestartējams bija ar kāju spiežot pogu un gāzes pedāli kopā. Sajūga pedālis - bija ko spiest un atlaist arī vajadzēja prast, citādi mašīna lēca gaisā, gadījās, ka motors izturēja un neslāpa. Īpaša manta protams bremzes - pneimatiskās. Ja iesācējs nospieda to pedāli, mašīna apstājās kā iemieta un braucējs leca virsū stūrei. Ja slēgtajā kravas kastē (tā saucamajā "kungā") sēdēja citi dzimtenes sargi, tie sabira visi uz priekšu un laikam jau pamatoti lietoja visus viņiem zināmos leksikas krāšņumus. Pagāja zināms laiks, līdz iemācījos bremzēt viegli plikšķinot pa bremžu pedāli.
Ātrumkārba jau tajos laikos briesmīgi progresīvā: ) - piecu pakāpju, tiesa pirmo robu praktiski nekad nelietoja, ja nu vienīgi vajadzēja parkoties uz milimetriem. No vietas ņēma ar otro. Protams vēl arī viss pazemināto ātrumu diapazons, kā jau apvidus mašīnai pienākas. Ātrumu kloķis attiecīga izmēra, bet robi slēdzās tīri pieklājīgi.
Kolosāls logu tīrītāju mehānisms, pneimatiskais. Pagriežot vairāk vai mazāk vaļā ventīli, mainījās slotiņu kustības ātrums. Tiesa vienmēr bija problēmas to noregulēt uz vienmērīgām un lēnām kustībām.
Kustības ātrums pa šoseju - apmēram 60km/h. Varēja uzkurināt līdz 70, bet tad vajadzēja nokalni: ) Bija spečuki, kas izgrieza apgriezienu ierobežotāju un plēsa uz 80. taču pa šoseju braukt nebija nekāda kaifa. Cita lieta pa mežu un poligonu ceļiem, gaita mīksta, jūties kā karalis: ) Aprīkots bija arī ar vinču, taču to tiku izmantojis tikai, lai visādus komandirskos bobikus uz cietzemes izdabūt.
Ko vēl var pateikt? Ziemā protams kabīnē nekāds mikroklimats nebija, bez cimdiem tālu netiksi, ķirzačos kājas arī sala: )
Pagājuši jau velns zin cik gadi, bet to savu Zaharu vēl tagad atceros ar zināmu mīlestību un cieņu. Pa divi gadi man viņš ne reizi nenobira, man likās, ka tā mašīna ir mūžīga. Pārējie visi vāģi, ar ko pēc tam ir nācies braukt, tādi bērnu braucamie vien bija. Atzīmi neņemos likt, jo nevar taču vērtēt fundamentālas lietas: )
P. S. velns, prasa novērtēt: ( Labi, likšu 8, tomēr divreiz kājām bez maz vai pirkstus apsaldēju: )