Lasītāju pieredze par saviem auto

Par 1987. gadā ražotā Cadillac De Ville Convertible īpašnieku kļuvu uz pāris mēnešiem esot okeāna viņā krastā - ASV. Jāsaka, ka amerikāņu auto jau iepriekš man raisīja pozitīvas emocijas, un pirmo reizi iegūstot savā īpašumā šādu auto viedoklis mainījās tikai uz labo pusi. Protams V8 dzinējs nav tas ekonomiskākais un skeptiķiem būs taisnība par lielo degvielas patēriņu, taču bauda ko šāds jaudīgs, plašs, ērts un skaists auto sniedz tā vadītājam atsver visu. cadillac tika nopirkts New York par 500$ un protams tas nebija ideālā tehniskā un vizuālā kārtībā. Tomēr tumši sarkanā virsbūve (ar dažiem palieliem pleķiem) un baltais noņemamais jumts joprojām bija gana eleganti un neradīja man mazvērtības kompleksus. Salons bija apvilkts ar baltu ādu, kas uz vadītāja sēdekļa gan pāris vietās bija sagriezta un diezgan padilusi. Auto diezgan ilgu laiku netika kustināts, tāpēc mazliet bažījos vai izdosies jauno pirkumu iedarbināt, bet ņemot palīgā piepīpētāju un blakus mašīnas akumulatoru daudzlitrīgais motors viegli iedarbojās, radot amerikāņiem raksturīgo bubināšanu. Pirmajā dienā ar De Ville bez jebkādām problēmām aizbraucu līdz Bostonai un vienīgā apstāšanās ceļā bija nepieciešama lai papildinātu degvielas krājumus un apēstu kādu hamburgeru. Ļoti patika un joprojām patīk automātiskās kārbas pārslēdzējs pie stūres - tas pirmkārt atbrīvo vietu trešajam pasažierim priekšējā rindā, un otrkārt ir ļoti ērti ieslēgt izvēlēto darba režīmu. Vienīgā lieta, kas man ne visai patika ir digitālais spidometrs, kurš turklāt sāk mirgot, ja braukšanas ātrums pārsniedz 85 jūdzes stundā, neļaujot uzzināt cik reāli lielu ātrumu spēkrats var attīstīt. Tomēr nav ļaunuma bez labuma, jo digitālais spidometrs ļāva jebkurā brīdī parslēgties uz Eiropā pieņemtajām metriskajām mērvienībām. Displejā varēja redzēt sekojošu informāciju: braukšanas ātrums, āra temperatūra, salona temperatūra, bākā esošās degvielas daudzums, pašreizējais un vidējais degvielas patēriņš un vēl virkni informācijas, kuras nozīmi es līdz galam tā arī nesapratu. Jau no paša sākuma mašīnai bija problēmas ar automātisko kārbu, kura neļāva strauji palielināt ātrumu (izslīdēja), tomēr pēc pāris simtu jūdžu nobraukšanas es iepraktizējos "neslidināt" kārbu un vairāk raizes viņa man neradīja. Jā mašīnai nestrādāja arī kondicionieris, kas būtu lieti nopderējis tajā karstumā. Vidējais degvielas patēriņš pilsētā bija 20 - 25 litri uz 100 km, savukārt braucot garos gabalus pa šoseju tas nokritās līdz 10 litriem uz 100 km. Lai arī auto ir liels, ceļš no vadītāja vietas ir viegli pārredzams gan braucot uz priekšu, gan atpakaļgaitā. Pirms pats nebiju bijis jeņķos un braucis ar viņu autiņiem likās smieklīgi, ka amerikāņu filmās mašīnas pat pie nelieliem pagriezieniem dikti kauc. Braucot ar Cadillac nākās atzīt, ka Hollywood darboņi šajā sakarā nemānās un mans auto uz līkumiem radīja pat ļoti kaucošu troksni. Nezinu cik mani secinājumi pareizi, bet pieļauju, ka pie vainas ir lielā auto masa, kura visādi cenšas "noraut" riepas no ceļa. Turklāt kā noprotams manam Cadillac riepas nebija tās labākās.
Aptuveni trīs mēnešu laikā, kamēr es lietoju Cadillac remonts bija nepieciešams divas reizes - 1. saplīsa priekšējā labā riepa, kādu nedēļu nobraucu ar "dakatku". 2. parādījās caurums radiatorā.
Tā kā jaunām riepām naudas man nebija, vietējā šrotā nopirku divas vienādas piepumpētas riepas uz diskiem par 10$. Pirkšana izpaudās sekojoši - prasu šrota darbonim vai ir mana izmēra riepas, šis parāda ar roku uz 100 m tālāk esošo riepu kalnu (vismaz divstāvu mājas augstumā)un saka ej meklē, tur noteikti jābūt. Savukārt ar radiatoru viss bija sarežģītāk - kad parādījās pirmā noplūde, kādu nedēļu iztiku ar ielāpu, kuru izgriezu no tukšas alusbundžas un pielīmēju ar līmi (tipa moments), bet tas protams nebija nopietns remonts. Šrotā tik vecam Cadillac radiatoru nevarēja atrast, bet jauns maksāja pārāk dargi. Par laimi manu nelaimi bija pamanījis kaimiņš - Puertorikānis, kurš piedāvāja salodēt radiatoru par 45$ ar nosacījumu, ka es pats to noņemšu no auto. Šim mērķim viņš man pat iedeva savu atslēgu komplektu. Nu jāsaka kas mani pārsteidza - radiators pieskrūvēts ar vismaz trīs dažāda izmēra skrūvēm (baigais čakars katru reizi meklējot pareizā izmēra muciņu) un motortelpā vienkārši nav brīvas vietas, lai piekļūtu man vajadzīgajiem mezgliem. Radiatoru ņēmu nost kādas 2 h un tas laikam Puertorikānim radīja žēlumu , jo par lodēšanu un tosolu (Kad radiators sāka tecēt es lēju klāt parastu ūdeni, bet viņš man aizliedza šādi rīkoties un ielēja savu tosolu), kas arī aizņēma aptuveni 2h paprasīja tikai 20$, sakot, ka arī pats reiz bijis jauns un saprot ka jauniešiem katrs dolārs ir svarīgs. Turklāt viņš palīdzēja to radiatoru beigās arī pielikt atpakaļ un vēl kādas 30 min ar mani braukāja, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Citādi auto ripoja ļoti labi - līgana gaita, nekādu lieku un skaļu trokšņu (protams izņemot riepas līkumos), bez problēmām nobraucu vienā dienā 1000 km - vienvārdsakot feins auto. Nu ik pa laikam gan tas noslāpa, bet iemeslu tam es tā arī nesapratu. Jā aizmirsu vēl pateikt, ka lai arī pats dzīvoju Massachusetts, auto reģistrēju New Hempshire - vienkāršāka procedūra un nav OCTA! Pēc piereģistrēšanas devos veikt Tehnisko apskati, kuru var nokārtot gandrīz katrā DUS - mani iepriekš brīdināja, ka pārbaudīs atgāzes un vēl šo to, bet realitātā TA aizņēma 3 minūtes !!! - piebraucu pie DUS, iegāju iekšā un teicu, ka vajag veikt inspection, iznāca amerikānis, sakot How do you do un Oh! nice car, palūdza atslēgas, iesēdās vadītāja vietā, iedarbināja dzinēju, pabrauca 2 varbūt 4 metrus, strauji nobremzēja, divreiz uztaurēja un ielīmēja apskates talonu logā uz 6 mēn (auto reģistrēts uz manu vārdu un vīzas termiņš beidzās pēc pāris mēn. tāpēc šis teica, ka apskate būs tikai uz 1/2 gadu) tad piebilda enjoy America. baigās auto palika čomam, kuram probraucot no USA autiņš nobeidzās un palika ceļa malā vientuļi stāvam.
Rezumējums - auto ir vienkārši lielisks un nožēloju, ka pažēloju naudu, to attransportēt uz Latviju, jo nedaudz piestrādājot domāju, ka tas ripotu vēl daudzus km.