Lasītāju pieredze par saviem auto

Tālajā 1994 gadā mana fātera firmiņai radās vajadzība pēc ietilpīga auto, vēlams busiņa. Tika apskatīti daži Rumbulā pieejami eksemplāri, bet sirds alka pēc kaut kā 'tikko no'. Tāpēc ar pazīstama darboņa palīdzību Dānijā tika iepirkts minētā modeļa ātrās palīdzības busiņš. Nogādāja viņu uz Klaipēdas ostu. Braucām pakaļ. Pirmais iespaids bija - baigais dzelzis! Jūzeri pirms tam viņu katru gadu bija dzinuši uz obligātās marinēšanas tūri, un līdz ar to viņam rūsas nebija principā, bet pustonna piķa klāja visu apakšu. Nobraukums bija 270 kkm.
Sākās rūgtā ikdiena. A/m kalpoja visdazādākajiem mērķiem. Tika vesta maize, un arī dažreiz atkritumi.
!995 gadā ar to, kā kempingvāģi, braucām uz Netes ra;lliju Somijā, tas bij vēl toreiz, kad uz Somiju vīzu vajadzēja. somijā arī tad šis izstrādāja pirmo joku - izbeidzās lādēšana. Ar viltību izdevās šamējo piespiest lādēt.
Tālāk mūsu ceļi šķīrās līdz pat 2003. gadam, kad pēkšņi izbeidzās auto, ar kuru bija paredzēts braukt uz Ladogas bezceļu sacensībām, kā tehnisko a/m, domāju. Nācās zvanīt fāteram, un prasīt, vai autoparkā kaut kas derīgs nav aizķēries. Viņš piedāvāja šo pašu busiņu, kas līdz tam laikam jau bija paguvis saskriet 800000 km, tiesa gan, ar nopietnu ķirurģisku iejaukšanos, jo kāds no šoferīšiem bija iebraucis ar šo grāvī tieši tajā vietā, kur atradās betona caurteka...
Tā arī aizlīgoju līdz un aiz Pēterburgai un atpakaļ, ka nemetas!
Vēl pašlaik šis autiņš tiek lietots saimniecībā, un pašlaik tam jāsvin milijonais kilometrs!
Vobšem īstais darba zirgs, un saku ar pilnu pārliecību, ka tādas automašīnas vairs uz pasaules neražo!