Kādam veicas... 6

Šoreiz ceļu policists Bobijs bija patiesi saniknots savas dežūras laikā. Viņam, kā jaunākajam bija jāstrādā svētkos. Bez tam - arī sodu plāns nebija izpildīts. Tieši tāpēc, kā īsts ceļu policists, viņš izlēma - labākā vieta, kur noslēpties un "patupēt" bija krūmos pie tuvējā kroga. Lai nu ko, bet dzērājus pie stūres viņš tur noteikti sastaps, tad būs gan sodiem naudiņa, gan sieviņai mājās ko aiznest. Tā arī notiek. Plkst 1.30 no kroga izstreipuļo kāds vīrs. Vairākas reizes nostiepdamies garšļaukus, viņš apstaigā visas mašīnas, dažas no tām mēģina atslēgt. Beidzamajā tas viņam izdodas, viņš iekāpj blakussēdētāja vietā, pasēž kādu brīdi, tad pārkāpj šofera pusē un ar ceturto reizi iedarbina auto. Uzsākot braukt, auto vairākas reizes palēcās un tik tikko nenoslāpa. - He hē! Te, tiešām, viss skaidrs! - priecīgi padomāja Bobijs un lēnām sekoja aizdomīgajam tipam. Pirmajā krustojumā ar luksoforu, iedegoties zaļai gaismai, mašīna atkal sāka braukt spēcīgi kratoties. - Nu, viss! - izlēma Bobijs - Jāapstādina, citādi vēl kaut kur ieskries! Apstādināja. Pārbaudīja dokumentus. Viss bija kārtībā. - Izkāpiet no mašīnas, lūdzu! - triumfējoši pavēlēja Bobijs. Šoferis izkāpa. - Tagad, lūdzu, noejiet pa šo balto līniju. Šoferis mierīgi izdara prasīto. - Nosauciet alfabētu! - pavēl policists! Tas atkal tiek izdarīts bez aizķeršanās. - Iepūtiet trubiņā! - komandē Bobijs. Iepūta. Bultiņa par neizkustējās no nulles punkta. - Kas par murgu, - padomāja Bobijs un uzrunāja šoferi - Jūs, ko, esat kaut kāds supervadītājs vai kas tamlīdzīgs?!?!?! - Ne a, - atbild šoferītis, - es esmu Viltīgais Māneklis no bāra. Pārējie puiši jau noteikti ir mājās...