Piedāvājam "Plymouth - Banjul Challenge 2006" dalībnieka Kaspara Līviņa dienasgrāmatu, kas tiek publicēta pa daļām. Šoreiz - ceturtā daļa.
Dienasgrāmatas pirmo daļu lasiet šeit »»Dienasgrāmatas otro daļu lasiet šeit »»
Dienasgrāmatas trešo daļu lasiet šeit »»
06.01.2006.
Diena iesākas ar plānošanu. Vajag sameklēt kaut ko, lai pielāpītu Subaru priekšējo transmisiju, vajag iegādāties vietējo apdrošināšanu, un vajag šo Subaru transmisiju pielāpīt. Problēma ir tur, ka ir plīsusi pusass putekļu gumija, viss smērs ir ārā, un putekļi un smiltis iekšā, un no pusass jau atskan omulīgi trokšņi. Vācieši atnes smēru, ko nopirkt ir bijis vesels piedzīvojums, un, iedabūjoši smēru aiz gumijas, pa virsu aptinam biezu slāni līplentas... Izskatās briesmīgi, un tā arī ir. Šo procedūru vēlāk atkārtojām katras divas dienas, kamēr apnika...
Dodamies prom no Nuadibou ap vieniem dienā. Pēc apraksta pēc apmēram 40 kilometriem mums jānogriežas no asfalta, un jāatrod vecais ‘ceļš’. Sākumu it kā izdodas atrast, bet jau pēc pāris kilometriem iebrauktās sliedes izplūst uz visām pusēm, un, mēģinot braukt tikai pēc virziena, iebraucam mīkstās smiltīs. Tuksnesis... Nākas nedaudz braukt atpakaļ, un apbraukt mīksto vietu. Vēlāk jau iet vieglāk, un lēnām pārvietojamies pa dažādas sliktas kvalitātes bezceļiem uz priekšu. Pasāts izpelnās viskritiskākās piezīmes, un to nākas stumt un vilkt vairākas reizes. Vienā reizē trūkst cloaka maxima pirktais striķis, un gandrīz izsit Pasāta stiklu.
Tuvojoties vakaram, meklējam vietu, kur uzcelt teltis. Diemžēl sākas plašs smilšu klajums ar retu kamieļzāli un vēl retākiem kociņiem, kur, ja auto apstājas, tad uzsākt vairs nav iespējams. Buksē... Citu iebrauktās sliedes izklīst uz visām pusēm, der vairs tikai virziens uz pamalē redzamām klintīm. Pāris reizes mēģinām apstāties pie kāda koku pudura, bet konstatējam, ka smilts ir par mīkstu. Līdz ar pašu saules rietu beidzot atrodam cietāku vietu, bet pilnīgā klajumā, kur nav kur vējam aizķerties. Saule riet aiz tālumā redzamajām klintīm, ceļam teltis. Ar Dailiusu ejam kādu kilometru atpakaļ pie mazajiem kociņiem, un, saskrāpējuši rokas ar ērkšķiem, atgriežamies jau pilnīgā tumsā ar malkas klēpjiem. Vakariņas, sarunas... Vācieši atceras, ka viens no argumentiem ņemt gidu bija – gids zinās, kur var atrast malku...
Tuksnesis noklust, arī vējš stājas pūst. Zvaigznes tik spilgtas, un, kad parādās mēness, gaismas pietiek, lai aizietu pa darīšanām kādus pāris kilometrus. Pilnīgā tumsā redzams, ka kaut kur pamalē austrumos ir vēl kādam apmetne, paliek drusku neomulīgi... Garām aizbrauc trīs mašīnas, bet patālu, apbraucot klintis, un apmetas kādus kilometrus no mums uz dienvidiem. Nolemjam rīt no rīta paieties kājām uz to pusi, lai atrastu pareizo ceļu.
Ugunskurs dziest, ejam gulēt.
07.01.2006.
Pa nakti sacēlās vējš, no iekšzemes. Par laimi, tā kā vējš ir mainīgs, tas nav paspējis pacelt gaisā lielos putekļu mākoņus, kas aizsedz sauli, un, tai lecot, paveras skaists skats – līdzenums ar mainīgu smilšu krāsu, kas, saulei ceļoties augstāk un augstāk, no sarkanīgas pārvēršas dzeltenīgā.
Abi ar Jonas ejam pētīt iespējamos aizbraukšanas ceļus. Atrodam labu, cietu vietu, pa ko braucot var sasniegt ceļu, kur redzamas vairāku automašīnu sliedes. Nākot atpakaļ saule spīd tieši acīs, un uzreiz nemaz nevar pamanīt mūsu nometni.
Izdzirdam automašīnu troksni. Puskilometru nostāk brauc landrovers, bet, pamanot mūs, griež šurp. Tas izrādās mūsu grupas mentoru pāris – Hollija un Redžs, kopā ar diviem muhamediem – gidiem. Apjautājās, kā mums iet, un vai neesam pamanījuši kādas citas mašīnas. Izrādās, ka viena mašīnu grupa vakar nav ieradusies sarunātajā apmetnes vietā, un tagad viņi to meklē. Parunājušies mūsu vadoņi aizbrauc atpakaļ. Mēs priecīgi – tagad zinām, precīzi kur jābrauc.
Kamēr vācieši kā parasti lēnām jauc nost teltis, un krāmējas, es laižu gaisā pūķi. Ķeram kaifu...
Izbraucam ap 10, un drīz vien atrodam pareizo ceļu. Es ar volgu braucu pa priekšu, seko leiši ar pasātu, noslēdz grupiņu vācieši ar subaru. Nekādu saziņas līdzekļu mūsu starpā nav. Izlīdzos ar avārijas ugunīm – ja ceļš paliek smagāks, ieslēdzu tās, un tad nākošajiem jāsaprot, ka jābrauc agresīvāk. Dažreiz tas nelīdz, un pasāts jāstumj, un jālieto smilšu laipas.
Pēc kartes paredzēts orientieris – upes gultne. Apraksts vēsta, ka bīstama vieta, mīkstas smiltis. Dabā tas izskatās kā smilšaina josla ar manāmi vairāk kociņu – laikam tiešām te ir nedaudz vairāk šķidruma, ja tie spēj augt. Traucamies smiltīm cauri lielā ātrumā, bet pasāts vienalga iestrēgst. Ierastā procedūra – laipas rokā, un brienu palīgā. Kamēr rokam un stumjam, mums garām pabrauc liela mūsējo grupa – pāris merserdesi, isuzu džips, džeta, divi landroveri, un seat simka, kā arī skorpio. Neviens neiestrēgst... Viens landrovers apstājas palīdzēt, bet knapi pats tiek prom. Tad piebrauc isuzu, un, smiltīm lidojot pa gaisu, izvelk pasātu. Esam priecīgi.
Rolfs un Flo jau sāk apjautāties, kad tiksim nākošajā pilsētā, izskatās, ka tuksnesis viņiem jau līdz vienai vietai. Šodien mums jātiek līdz okeānam pie Mamghar ciemata, bet tas nozīmē, ka jāšķērso trīs kāpas, kas aprakstos nodēvētas par īpaši grūtām. Saprotu, ka volgai un subaru problēmu nebūs, bet pasātam gan. Tāpēc nekavējamies, un dodamies tālāk.
Tuvojamies okeānam. Sliedes sadalās, aiziet pa labi, uz okeānu, vairāk tā kā taisni, un pilnīgi pa kreisi. Aprakstos rakstīts, ka jābrauc pa kreisi, bet loģisks liekas virziens taisni, un izvēlamies to. No sākuma pēc GPS šķiet, ka braucam pareizi, bet vēlāk paliek skaidrs, ka mūsu maršruts iet gar pašu okeānu, un, cerams, vēlāk pievienojas pagājušā gada maršrutam.
Pabraucam garām ciematiņam, un drīz pēc tam sākas ļoti grūta vieta – mīksta smilts ar dziļām risēm, kur nav iespējams apbraukt. Stunda paiet, kamēr izrokam pasātu līdz labākai vietai, bet pēc tam sākas kāds puskilometrs vēl sliktāka ceļa. Ko darīt? Flo iesaka braukt lejā, uz pludmali, un lietot to ceļa vietā. Noejam skatīties. Izskatās, ka tā varēs. Izskatās, ka ir bēgums, un braucam lejā. Pasāts atkal sēž, un paiet kāda pusstunda, kamēr tiekam pludmalē. No ciematiņa nāk vietējo bariņš, un sākam braukt projām. Bet – volga grimst smiltīs, un knapi velkas uz priekšu!
Saprotu, ka apstāties nevar, un saprotu, ka nāk virsū paisums! Uff... Pēc pāris kilometriem izskatās, ka pludmale paceļas pārdesmit centimetrus augstāk, un apstājamies. Agita aiziet skatīties, kāds ceļš iespējams nost no pludmales. Bet problēma tāda, ka mums neviens neseko! Acīmredzot pasāts un subaru vispār nav spējuši izkustēties no vietas! Nekas cits neatliek, kā mēģināt griezties apkārt. Tas izrādās maksimāli grūti – volga norokas pilnīgi līdz tiltam! Ceļu augšā ar domkratu, liekam apakšā laipas, un tā kādas reizes piecas, kamēr izdodas apgriezties pretējā virzienā. Esam abi nojaukušies ar dubļiem līdz acīm, pie kam šie dubļi ir nejauki sāļi.
Cik tik vien ātri iespējams – maksimāli ar otro pārnesumu – braucam atpakaļ. Ūdens jau ir acīmredzami augstāk, un pludmale mīkstāka. Bet vismaz kustamies. Pie mūsu neveiksmīgās nobrauktuves draugu auto nemana, tie ir atpakaļ augšā! Plātās ar rokām, un ir skaidrs, ka ir jābrauc garām, un ar līkumu atpakaļ. Tikai – mēģinot nobraukt no pludmales, volga iestrēgst.
Esmu jau nikns uz sevi par muļķīgo kļūdu, un steidzīgi lieku lietā laipas, bet tur jau nāk melnie kopā ar mūsējiem. Izstumj volgu līdz ceļam, un jau pēc pāris minūtēm esam atkal izejas pozīcijā, blakus pasātam un subaru.
Vietējie apgalvo, ka tikai 500 metri esot slikts ceļš, pēc tam sākoties labāks, un pa to varot aizbraukt uz Mamghar, ko arī mums vajag. Viņi arī ir ar mieru palīdzēt izstumt mašīnas cauri šai grūtajai vietai. Tas mums aizņem vēl pāris stundas, un tad sākas tirgošanās par palīdzības summu. Beigās katrs saņem 1000 oigijas, kas ir 3 eiro, un vēl pāris tukšas degvielas kannas katrs.
Pilnīgā tumsā pabraucam vēl pāris kilometrus, un turpat ceļa malā ceļam teltis.
Pilnīgs pārgurums, un diezgan drūms garastāvoklis valda nometnē, ātri kaut ko iekožam un lienam pa teltīm. Nakts nav neko daudz vējaina, bet pavēsa gan.
08.01.2006.
Šodien ceram nokļūt līdz Nuakšotai – Mauritānijas galvaspilsētai. Diemžēl no šī plāna nekas neizdodas – vairākas reizes iestrēgstam smiltīs uz pāris stundām, un agrā pēcpusdienā dažus kilometrus no Mamghar ciemata, no kura sākas posms pa pludmali, saprotam, ka pa šo ceļu mēs šo Mamghar sasniegt nevaram. Ceļš aizvijas pāri lielai kāpu joslai, kas mums nav pa spēkam.
Vāciešiem Rolfam un Flo jau pietiek. Viņi pieprasa doties uz pēdējo ciemu, kam braucām cauri, un meklēt palīgus. Pie kam pirmo reizi tiek nedaudz pacelta balss. Es, protams, jūtos vainīgs, ka ievedu mūs pa nepareizo ceļu, bet bļaušana neko nevarēs atrisināt. Vajagot gidu un džipu, kas mūs izvilktu cauri smiltīm. Kamēr mēs ar leišiem rokam ārā no smiltīm savus transporta līdzekļus, subaru aizbrauc uz ciemu.
Pēc neilga laika vietējie ir klāt, un sākas pārrunas. Acīmredzot vietējie saprot, ka mēs esam sprukās, un piedāvā savu vienīgo mašīnu, vecu landroveru, kopā ar vienu vīru, kas mūs pavadītu atpakaļ līdz Iuik vai Ten Alloul ciematam. Jo ceļš tālāk pat šim landroveram nav pa spēkam. Par šo pakalpojumu viņi vēlas...nieka 1300 eiro! Tas nu nav pieņemams pat vāciešiem... Viņi gan purpina, ka varot taču kaulēties, bet mēs ar lietuviešiem pārliecinām, ka ceļu atpakaļ mēs taču tāpat zinām, un ka par to nav jāmaksā nauda.
Braucam atpakaļ. Pirmo grūtāko vietu – pašu ciematu – smiltīm šķīstot pārvaram visi. Seko apmēram kilometru garš ceļa posms ar dziļām risēm, un bez iespējas apbraukt pa cietāku vietu. Nolemjam, ka vācieši brauks pirmie, jo viņi noteikti izbrauks, tad brauks lietuvieši, un visbeidzot mēs ar volgu. Diemžēl subaru iestrēgst, spiests apstāties ir arī pasāts, un, kad es ieraugu, ka viņi abi jau sēž, vēl mēģinu abus iestrēgušos apbraukt, bet volga uzsēžas uz milzīga ciņa.
Sajūta bezcerīga. Iestrēguši visi. Bet par laimi neviens neko nevienam nepārmet, un sākam nikni strādāt, lai izraktu mašīnas. Ir pats karstākais dienas laiks...
Kad volga jau ir izkustināta, no aizmugures piebrauc kāds džips. No tā izkāpj pusmūža pāris, baltie, spāņi! Un, protams, nekavējoties piedāvā savu palīdzību, kas tiek ar prieku pieņemta. Problēma tikai tāda, ka pats nissan džips ir stumjams, un paiet kāda pusstunda, kad, lietojot smilšu laipas, tas tiek izdabūts cietākā vietā.
Secinu, ka spāņi nav nolaiduši riepās gaisu. Nolaižam uz 1,5 atmosfērām, un nisans pēkšņi pats ir spējīgs pārvietoties. Ar tā palīdzību izvelkam volgu un subaru, bet pasātu pat džips nespēj pavilkt, tam sāk slīdēt un smirdēt sajūgs. Neko darīt, atkal pāris stundas stumjam lietuviešu mašīnu ar rociņām vien...
Kad esam ārā no šis vietas, jau ir ap četriem pēcpusdienā. Diena pagalam, un esam turpat, kur no rīta. Spāņi kaut ko runā par kempingu Iuik ciematā, un visi dodamies uz turieni.
Iuik atrodas arī nacionālā parka administrācija, ar galveno funkciju iekasēt naudu no baltajiem. Samaksājam diezgan daudz, kādus 12 eiro par cilvēku. Kempinga saimnieks arī uzrodas, un...sāk runāt tīrā krievu valodā! Esam mēmi no pārsteiguma! Nekādu brīnumu, protams, nav. Sidi – tā sauc kempinga saimnieku – 12 gadus studējis okeanogrāfiju Murmanskā... Tad atgriezies, un, tā kā Mauritānijai tādus speciālistus nav vajadzējis ne toreiz ne tagad, atvēris kempingu.
Par kempingu to nosaukt gan var tikai nosacīti. Divas lielas nomadu audekla teltis, kā arī kādas 10 mazākas, skārda ēciņa ar plīti un galdu maltītēm, 300 metrus tālāk skārda būda tualetei un dušai. Ūdens par papildus samaksu – 20 litri apmēram par latu, un, ja kāds vēlas iet dušā, tad pašam kanna jāstiepj uz dušas būdu, un jāaplaistās, kā nu iespējams.
Sidi mums uzsauc tēju, to dzerot jau jūtamies labāk. Mums noorganizē arī zivis, ko liekam cepties uz improvizēta grila. Agita pa tam lāgam vāra kartupeļus, un mums iznāk kārtīga maltīte. Cienājam arī spāņu pāri Antonio un Marisu, viņiem pateicībā par palīdzību neļaujam neko maksāt. Vakars tiek bagātīgi apslacīts ar alu, vīnu, šņabi, iztukšojam arī vienīgo balzāma pudeli. Marisa izvelk krietnu žūksni zāles, un visiem piedāvā – marihuana? Pārsteigums, pārsteigums... Tiek uztīti pāris krietni kāši, un pat jaunizceptā zinātņu doktore uzvelk krietnu dūmu...
09.01.2006.
Rīts. Pēc vakardienas dzīrēm pamošanās ir tāda palēna. Pie brokastīm Sidi izstāsta, ka zin ceļu, pa kuru bez problēmām var sasniegt jauno šoseju pie Chami akas. Viņš ir ar mieru parādīt ceļa sākumu. Kad esam savākuši mantas, atvadījušies no spāņiem, nofotografējušies, apmainījušies adresēm, beidzot dodamies ceļā. Sasniedzot ceļa sazarojumu, Sidi paziņo, ka, ja viņam būtu pietiekoši degvielas, viņš varētu mūs pavadīt līdz Chami. Jonas un Dailius nekavējoties apsola viņam kannu ar visu degvielu, lai tikai ved un rāda. Acīm redzot arī viņiem stumšana ir jau līdz kaklam...
Tomēr līdz Chami, kas ir ap 60 km tālu, pasāts pamanās vēl divas reizes iestigt. Šīs gan ir tādas samērā vieglas reizītes!
Chami Sidi mūs pierunā padzert tēju, un mēs, lai gan vēlamies steigties uz Nuakšotu, piekrītam, jo Sidi vienkārši nav iespējams atteikt. Atdodu Sidi savas smilšu laipas, tās vairs nevajadzēs.
Uz Nuakšotu mums jāsteidzas, jo rīt un parīt ir musulmaņu svētki, un mums vēl šodien ir jāpaspēj uz Snegālas vēstniecību – mums un lietuviešiem nav vīzu.
Nuakšotu sasniedzam ap četriem pēcpusdienā, arī vēstniecību atrodam ātri, bet, ak, vai! Vēstnieka vairs nav, kalpotājs, kas vēl atrodas vēstniecībā, neko nevar vai ļoti negrib darīt, un saka, ka mums jānāk ceturtdien, tas ir, pēc svētkiem! Tas galīgi nesaskan ar mūsu plāniem! Nolemjam braukt uz viesnīcu, ieiet dušā, un tad apspriesties.
Pēc dušas iztirzājam variantus, ko darīt. Iespēja braukt uz robežu, un mēģināt tikt pāri bez vīzas tiek atmesta pēc kempinga saimnieka Muhameda teiktā, ka tas nebūs iespējams. Vēl ir variants doties uz Mali, un ierasties Senegālā no Mali. Man ir informācija, kas tas varētu būt vieglāk, bet problēma ir sliktie ceļi uz šo valsti, un arī samērā lielais attālums. Atliek tikai sēdēt šeit līdz ceturtdienai... Neesam īpaši priecīgi par šo iespēju, jo Nuakšota ir sliktākā pilsēta, ko līdz šim esam apmeklējuši.
Vakars paiet strīdos vietējā kafejnīcā, bet tajos, kā norādīja senie romieši, dzimst patiesība. Nolemjam ceturtdien, lai tur lūzt vai plīst, dabūt vīzu, un doties uz Senegālu. Kafejnīcā, protams, alus nav, un arī pēc spraita un kolas melnais aizskrien uz kaut kurieni pakaļ.
turpinājums
Common ! Tā aprāvās ..... kur tad kola ?