Ejot vai braucot pa Latvijas ielām, Jūsu uzmanību noteikti piesaistītu elegants pagājušā gadsimta 60., 50. gados vai pat vēl agrāk ASV ražots limuzīns. Grandioza forma, hroms, divkrāsu virsbūve, milzīgs salons. Jūs noteikti sajūsmā noelstos un veltītu šim auto vismaz pāris atzinīgu epitetu.
![](images/zinas/cuba0.jpg)
![](images/zinas/cuba1.jpg)
Sviestmaize Fidelam
20. gadsimta 60. gadu sākumā komunistu grupiņa no Paradīzes izdzina amerikāņus. Bēgšana notika vienā naktī pametot uz salas visu nekustāmo un kustāmo īpašumu. Izraidīto amerikāņu prognozētais pāris mēnešu taimbreiks ar PSRS atbalstu pārvērtās nu jau 40 gadus ieilgušā murgā. Vienkāršajiem Brīvības salas iemītniekiem burtiski no gaisa nokrita viss dzīvei nepieciešamais, tai skaitā 482560 automašīnas. Statistika ir Fidela Kastro sistēmas stiprā puse – punktuāli pierakstījis, kas uz salas atrodas, visu nacionalizēja. Kubā visu gadu klimats ir silts vai ļoti silts (+25 - + 35C), tehniku var nedaudz bojāt tikai augstais gaisa mitrums, kas vasarā ir tuvu 100%, tāpēc mehānismus nepieciešams bieži ieeļļot. Un tā ap 50% Kubas autoparku joprojām veido vecās amerikāņu un arī nedaudz Eiropā ražotas automašīnas. Pēc neoficiālām ziņām, amerikāņi ir piedāvājuši Fidelam 150 miljonus USD, lai viņš atļautu no valsts izvest šo grandiozu kolekciju (daudzi auto modeļi Pasaulē citur vairs nav saglabājušies), bet Fidelam ir pāri par 11 000 miljoniem pavalstnieku, un mašīnas ir vajadzīgas viņiem.![](images/zinas/cuba2.jpg)
Kubiešu mīļākā mašīna - Lada
70. gados autoparku sāka papildināt PSRS un citās socvalstīs ražotie braucamie – sākot ar Ladu 2101, Fiat 124, Moskviču 412 un vēlāk arī Volgu GAZ-24. Reizēm man likās, ka pa ceļu brauc arī vecās volgas un pobedas, taču, esot šām mašīnām blakus, tās izrādījas ASV mašīnu mo-deļi kurus padomju autoinženieri bija nokopējuši. Zapariem Kuba bija par karstu. Piemēroti izrādījās smagie GAZ, KAMAZ u.c., mūsu “Latvijas - rafiki”, kā arī padomju un čehu motocikli un nenosakāmas izcelsmes mopēdi. Jaunās mašīnas, it sevišķi Lada, kubiešiem ļoti patika divu iemeslu dēļ – vienkāršas un ar daudz dabūjamām rezerves daļām.![](images/zinas/cuba10.jpg)
![](images/zinas/cuba3.jpg)
![](images/zinas/cuba4.jpg)
“Sociālismu glābs tūrisms”
Ar šo nosacīto Fidela saukli Kubā jau 10 gadus veidojas jauns, kvalitatīvs autoparks. 1991. gadā Kubā bija vislielākā ekonomiskā krīze, kāda vien Kubā var būt. Padomju Savienības naudas plūsmas izbeigšanos pastiprināja sliktā raža un viesuļvētras. Fidelam steidzami bija nepieciešama valūta, kā rezultātā par reālo norēķinu līdzekli kļuva ASV dolārs, un tāds ir vēl joprojām. Kubiešiem radi no pāris stundu burājumu attālās Maiami un citām emigrācijas vietām sūtīja naudu, lai nabaga radi Kubā varētu nopirkt sev nepieciešamo, un jau 1992. gadā valsts kasē ieplūda vairāk dolāru nekā par visu tāgada cukurniedru ražu. Nākamais solis tūrisms – brauciet, skatiet mūsu “sviestu” un atvediet dolārus. Skaidrs, ka normālam tūrismam ir nepieciešami normāli apstākļi. Visu cieņu – Kubā tie ir pat ļoti labi. Ielās, sevišķi tūrisma zonās parādījās jauni taksometri, autobusi, skūteri utt. Savu artavu deva kopuzņēmumu darbinieku transports. Jaunais autoparks pārsvarā sastāv no korejiešu Huyndai, Daihatsu, japāņu Toyota, Suzuki, Nissan, Mitsubishi un atsevišķām Eiropas markām Mercedes, Volvo, Citroen, Peugeot, VW, nedaudz Audi, BMW. Mašīnas ir ražotas Meksikā, Brazīlija u. tml. ASV tirgus modeļu izpildījumā, obligāti ar kondicionieri. Pašu Amerikas brendu Kubā nav – ASV embargo ir izturēts līdz galam. Ar jauniem auto Fidels ir atļāvis tikai braukt “jaunajiem kubiešiem” – bagātākajai kubiešu daļai, kas pašreiz sastāv no sportistiem, māksli-niekiem un nomenklatūras darbiniekiem. Tērējiet savus dolārus Kubā! Pārējiem jauns auto skaitās sociālismam neatbilstoša izšķērdība un nav pieļaujams. Nav nedz līzinga, nedz kredītu iespējas. Arī jaunu auto cenas ir, maigi sakot, pieklājīgas – autosalonā Nissan Maxima QX V6 24V maksā 41859 USD , Audi A4, 1,6 L 36286 USD u. tml. Jaunie auto, izņemot Fiat, kuram ir savs centrs, tiek tirgoti kopā vienā veikalā, tāpat arī ir servisi, kuros remontē visas jaunas automašīnas pēc kārtas.![](images/zinas/cuba5.jpg)
Degviela un ceļi
Lai gan Kubai pašai ir nafta, ne īpaši kvalitatīva, ar ļoti augstu sēra saturu, tā nodrošina tikai ap ¼ no nepieciešamā daudzuma, jo Kubā ar naftas produktiem darbina visas elektrostacijas. Padomju brāļi piemeta nepieciešamo, taču 90. gadu sākumā vairs nebija paša padomju brāļa. Naftu jau par dolāriem nācās pirkt no kaimiņu valstīm, piemēram, Venecuēlas, kā tas ir šobrīd. Sākās degvielas krīze, kas nosacīti eksistē arī šobrīd. Kvalitatīva benzīna cena ir 75 – 95 ASV centi par litru. Melnajā tirgū mistisku sajaukumu ar petrolejas smaku var dabūt par 40 centiem. Lielākā daļa veco ASV “degvielas kapsētu” ir pārtaisītas uz dīzeli, kam benzīntankā cena ir 40 centi, bet zem “letes” var dabūt pat par 10 centiem. Tai gan ar dīzeļdegvielu mūsu izpratnē kopīgs ir tikai nosaukums. Smirdot un rīstoties auto tomēr uz priekšu ripo. Situācija varētu mainīties gadījumā, ja Kanāda izpildīs solījumu Fidelam atrast naftu Karību jūrā. Resursi varētu būt tik milzīgi, ka sociālisms pastāvētu vēl ilgi.![](images/zinas/cuba6.jpg)
![](images/zinas/cuba7.jpg)
![](images/zinas/cuba8.jpg)
Arī policija strādā uz tūristiem
Pa Kubas pilsētas ielām ejošs tūrists ir šausmīgi pievelkoša vērtība. Nepietiek, ka uz ietves tev katru mirkli piedāvā cigārus, sievietes, pagrīdes restorānus vai narkotikas – sev pievērst uzmanību cenšas jebkurš pārvadātspējīgs transporta līdzeklis, sākot no zirgu pajūga, tūristu vilcieniņiem, rikšām, beidzot ar jaunu Mercedes taksometru. Kaulēšanās par cenām ir ieteicama, dzeramnauda ir obligāta. Ja pats gribi braukt uz savu galvu, pārsvarā tiek piedāvāti skūteri vai auto īre. Varadero visizdevīgākais ir skūteris. Pirmā stunda maksā 9 USD, katra nākamā vēl 3 USD, diennakts - 25 USD. Drošības nauda un apdrošināšana nav jāmaksā, tikai jāatceras, ka, saņemot braucamo, cerams bākā sajust tik daudz benzīna, lai tiktu līdz tuvākajai degvielas stacijai. Jārēķinās, ka, arī skūteri kaut kur atstājot, klāt būs kubietis, kas paņems dolāru par sargāšanu. Pirmajā dienā es biju nolēmis arī noīrēt kādu mašīnu. Pāris gadu vecu vai pat pilnīgu jaunu Suzuki kabrio džipu var dabūt par 65 USD diennaktī, klāt summējot 10 USD apdrošināšanu par diennaktī, 47,50 USD par benzīnu + 200 USD drošības depozītu. Bija pieejami arī kompakt-klases auto un E 190 Mercedes, pēdējie gan vismaz uz 3 dienām. Vēlme īrēt auto pārgāja otrās dienās rīta, kad, braucot ekskursijā, tūrbusiņa šoferis tika “aplaimots” ar 55 USD lielu sodu – par ātruma pārkāpšanu Havanas priekšpilsētā. Policistiem Kubā radaru nav, vienkārši, viņam likās, ka brauc par ātru. Vietējiem sodi parasti ir ap 2 USD robežās, bet mēs taču pārstāvējām tūristus. Saprotot, ka 11,5 miljoni vietējo uz 2,5 miljoniem tūristu (prognozējamais tūristu daudzums 2002. gadā) mēģina pelnīt visās jomās, sēdēšana pie auto stūres tika aizmirsta. Paši kubieši brauc diezgan kārtīgi, tai pašā laikā pīkšķinot pie pirmās izdevības. Vairāk nekā no naudas soda, viņi baidās no sodu punktu saņemšanas. Pēc 30 punktiem, tiesības uz gadu tiek noņemtas. Avāriju un cietušo skaits ir tāds pats noslēpums kā Fidela bērnu skaits vai Kubas armijas lielums, bet bojāgājušo esot ne mazums. Policijai toties ir izcila statistika auto zādzību jomā – mašīnas nezog, jo kur tad no apsargātās salas tās iespējams aizvest. Retu reizi nozog kādu padomju auto rezerves daļām, jaunu auto zādzības līdz šim brīdim nav reģistrētas.![](images/zinas/cuba9.jpg)
Vo interesants raksts, vorši radari nav viss uz aci !!!
izstās, ka interesanta dzīve kubiešiem!!! 20USD/mēnesī !?!