Vēl atcerējos - esmu braucis arī ar 1989.gada Mazda-626 Coupe un apmēram 1995.gada Mazda-323 hečbeku (abas benzīnnieces)

Un vēl bija 2004.gada Opel-Astra 1,7 DTI un 2005.gada Opel-Meriva benzīns.

1. Vektra A , 2.o benzīns/AT + gāze . Izvēles pamatojums , pats lētākais auto placī ar automātu , jo no tiesību nolikšanas brīža bija pagājuši 5 gadi bez braukšanas ( 1996 gadā tiesības dabūt bija ļooti , ļooti viegli , eksāmens bija vai nu 10 vai 11 reize kad vispār sēdēju pie auto stūres ) Kopumā ļoti labi kalpoja nobraucu ap 140 000 km un 17 gadīgu nodevu šrotā .

2. VW sharan 1,9 tdi ( pirkuma brīdī 10 gadi ), īpašumā bija 6 mēneši nobraukts 40 000 km , mans visu laiku dārgākais auto parēķinot uz nobrauktā km izmaksām .

3. Pēc ieberziena ar lietotu dīzeli . 2008 ajā no salona rav4 2,2 D-4D braucu vēl tagad jau ap 170 000 km . Pirkšanas proces bija sasteigts , haotisks , stipri uz emocijām balstīts .

Man nav piederējuši bet braukts .

1. vw golf 6 1,4 benzīns , kautkur 3-4 nedēļas

2. Dacia logan 1,4 arī ap mēnesi

3. Lexus IS 2,2 D-CAT arī ap 3 nedēļām

4 corola 1,6 kādas 5 dienas

Braukts ļoti maz , daži kam vēl ar kādām 5 mašīnām .

Braukt iemācījos 10 gadu vecumā uz Gaz 24 (taksis). Braukšanas prasmes pieslīpēju ar tolaik ģinmenē esošo Moskviču Iž-412. Vēlāk moskviča vietā senči iegādājās Vaz 21011, kurš tad 1998.gadā, kad noliku tiesības, kļuva par manu pirmo auto. Senči uz to laiku iegādājās Golf II.

2000.gada 13.augustā iegādājos savu pirmo inomarku - Toyota Corolla (Liftback) 1,3 l, 1988.gada ražojums. Ar šo superauto nobraucu līdz 2004.gada 2.augustam, kad iegādājos pilnīgi jaunu Citroen C3. 2006.gada 16.martā iegādājos lietotu (2000.gada) Citroen Xsara Picasso, 2,0 HDI, pēc tam 2007.gada 30.aprīlī - pilnīgi jaunu Honda FR-V, 1,8 l benzīns. 2008.gada 12.maijā - pilnīgi jaunu Honda CR-V, 2,0 benzīns, bet 2009.gada martā - lietots (2005.gada) Honda Jazz, 1,3 benzīns.

Braucis gan esmu ar daudz un dažādiem auto, bet nu šī tēma nav par to.

neesi fanam radinieks? pat datumus piefiksējis, kad auto pirkts

Man ir ļoti laba atmiņa uz cipariem.

Bez speciālū pierakstu veikšanas atceris, ka tēta taksim kādreiz bija numurs ЛТА-1645, pēc tam citam bija ЛТД-3889, moskvičam - ЛТ 9416 А, žigulim sākumā ВР 5324 Н, yad AN-599, Toyotai - DU-2050, utt. No galvas atceros arī daudzu paziņu mašīnu numurus. Tāpat vēl galvā ir savas čella skolotājas mājas (pilsētas) tālruņa numurs, kā arī daudzu klasesbiedru. Vienkārši ir laba atmiņa uz šādām lietām.

ko tu ar to žiguli ārzemēs darīji?

Nomik, otrādi - vispirms bija viens burts, tad četri cipari, tad divi burti. Piemēram, mūsu Moskvičam bija ж 9059 ЛТ, radiniekiem Žigulim а 2042 ЛТ.

B....PH

Verņis Radnoj Nazad!

Pareizi, burti bija otrādi.

To žiguli sencis jau ar tādu numuru nopirka un uz ārzemēm tā arī neaizbrauca.

Sviestnesi - Jā, tolaik par visiem šīs sērijas numuriem teica "Verņis Rodnoj Nazad"

Manā rīc[ibā esošais jetijs nupat tika pie 90 tūkstošu apkopes. Arī 2 litri dīzelis ar priekšpiedziņu. Patīk augstais klīrenss un mīkstā piekare, salokāmie aizmugures beņķi un degvielas patēriņš. Nepatīk paaugstais bagāžnieka slieksnis, ja kaut kas lielāks jāieceļ. Nekas būtiski slikts pa divarpus gadiem noticis nav. Braukšanas vaina. Tālākais brauciens bija uz Frenciju, drauga kāzām. Tad nācās arī gulēt mašīnā, (jo miglas dēļ kavējās prāmis no Vācijas uz Dāniju), beņķus salokot, pat varēja sagulēt divatā itin ērti. 5 pakāpju kārba tomēr nav tā labākā Vācijas autostrādēm, tāpat mašīnas augstums un mīkstā piekare par 130 kmh lielākus ātrumus padara neomulīgus. Latvijā vidējais patēriņš grozās ap 5.6 litriem. Riepu izmērs tik mazai mašīnai šķiet par platu, it īpaši tas attiecas uz ziemas riepām. Apkopes ik pa 15000 km izmaksā ap 110 latu katra. Zobsiksna paredzēta mainīt uz 210000 km. Skoda zīme aizmugurē nolupusi, šofera durvīm iet nost krāsa, un degvielas rādītājs reizēm neprecīzs, to pašlaik risinām garantijas kārtībā. redzēs, kā ies.

esmu kādu laiku braucis ar auto(nebija tas manējais), kuram numurs sākās ar п.

Пяница Pie šāda Nr. varēja tikt, ja pieķēra par braukšanu dzērumā.

Grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo pārāk mazs nobraukums patreiz ir. Ir viena dīvainība, ka ar aukstu motoru vai par jau siltu. Motors cenšās uzturēt ap 1100 apgriezienu. Tikai kad ir 90 grādu atzīme sasniegta, tad nolaižas zemāk ~850 rpm. Es šo jautājumu uzdevu Škodai, bet atbildi tā arī neesmu saņēmis.

Ir vēl viena lieta, bāzes versijai ir tikai automātiski regulējams paneļa apgaismojums. To nevar darīt manuāli. Nākamajam aprīkojuma līmenim, gan ir gan gan variants

Riepas es ziemai uzliku 215/60R16 Bridgestone WS70 un ir ok. Vasarai stāv dzimtās 225/50R17.

Par citām dīvainībām vai neparedzētām lietām, gan jau ka te ierakstīšu

ā, te kaut kāds oftopiks par pirmo auto?

Dzeltens 3. žigulis, 1977. gada. Tālajā 1993. gadā nokļuvu Norvēģijā lasīt ķiršus, plūmes, ābolus un bumbierus. Un pelnīt nereālu piķi, protams, jo pietrūka studijām, jo koju biedri visu nodzēra. Bet tas tā. Tam norvēģim bij astoņpadsmit gadīga meitiņa, Solveiga, protams, bet viņai nebij tiesības vadīt auto, a man bija. Tad nu ar tā tipa sievastēva auto, kas nupat bija palīdis zem velēnām (sievastēvs, ne jau auto), vedu Solveigu uz Dančiem. Kad aizvedu, izrādījās, ka vairāk kā pasažieres pienākumus viņa pildīt neko citu negrib, respektīvi, es biju tikai un vienīgi Šoferis. Bet tas nu tā, tas sievastēva auto bija jau pieminētais žigulis, ko norvēgis man atdeva. Sametināju tam izpūtēju, un braucu mājās, kad visi augļi bija nolasīti. Tik skāde, nevarēja atrast oriģinālo norvēģu tehpasi tam dzeltenajam dzelzim. Iešķieba man tādas sarkanas novelkamās bildītes numuru vietā. Stokholmā izrādījās, ka uz Rīgas prāmi (toreiz bija dzelzis ar skanīgu nosaukumu Iļjičš) vietu naff, braucu uz Tallinu. Tallinā izrādījās, ka robežsargiem nepatīk mana izdruka no norvēģu CSDD. Gāju uz Norvēģijas vēstniecību, kas bija tik laipni, un uzcepa kaut kādu papīru, ka man ir īpašumtiesības iz minēto dzelzi. Tad varēju braukt uz Rīgu, lepns kā pāvs, ka man ir Sava Mašīna. Mašīna bija varena, gāja uz 170 (gan jau ka mūsdienu GPS parādītu, ka bija kādi 150), un ar to varēja braukt arī ekonomiski, uz kādiem 6 litriem uz simtu. Jo, lai gan benzīns maksāja kādi 20 santīmi, bieži vien benzīnam pietrūka. Alum, tam gan nepietrūka nekad! Ai, kādi sūdi tik ar šito dzelzi netika taisīti! Bet, viss ir labs kas labi beidzas. Pēc pāris gadiem nācās žigulīti pārdot par 500 latiem.

servisa intervāls kvēpu filtra pārbaudei ir 150000, ja pareizi atceros. Ko tad darīs, to nezinu. Paneļa apgaismojums neregulējas, a varbūt regulējas automātiski, nezinu. Apgriezienu tādu problēmu neesmu novērojis.

Mans pirmais personīgais auto - iegādājos '85 Ford Escort XR3i.

+ vēl "motors tūnēts bišķīt"...

Ja auto brauca viens cilvēks, tad gāja nu vienkārši zvērīgi.

Manos laikam 18 gados likās, ka tas atsver tādas lietas kā izrūsējušos caurumus grīdā, nolupušo krāsu un TA neesamību. Caurumi grīdā noderēja benčiku izsviešanai. (Nu biju es dikti nezolīds tajā laikā.)

Nobraucu vienu vasaru.

Autiņš vairāk tika "likts šķērē" kā taisni brauca. Pa visiem iespējamiem segumiem. Lietotas riepas man regulāri bija pieejamas par brīvu tajā laikā.

Vienīgais ieguldījums - recaro benķis pie stūres. Tas pats drauga aizdots. Ja ieliktu arī blakussēdētāju, tad pakaļējā benķī kāda varētu iesēsties tikai caur bagāžnieku. Bet tajā laikā visādas mamzeles vizināt apkārt bija ļoti jau nu populāri.

Šis mamzeļu vizināšanas ieradums arī nelabvēlīgi ietekmēja Escorta jumtu, kurš vasaras beigās izskatījās kā ar skrotīm dabūjis, jo ar augstpapēžu kurpēm uz tā saviesīgu pasākumu norises laikā kādu erotisku deju padejot ik pa laikam uzkāpa kāda vairāk vai mazāk talantīga dejotāja.

Pēc tās vasaras Escortam nebija īsti dzīvs neviens mezgls ritošajā un kuzovs arī bija "izļurkājies" no atraktīvās braukšanas komplektā ar rūsu, lai gan autiņš netika piedzīvojis nevienu sadursmi.

Motors arī pamazām sāka uzdot - pēdējais brauciens tam autiņam bija uz manu dzimšanas dienu 26. augustā, kad motors turp gāja 120, bet atpakaļ jau vairs tikai 90.

Gadus divus nomētājās servisā, jo pēc tam pārdevu viņu par 60 Ls detaļās paziņam, kas uz viņu meta kāru skatu vēl "ziedu laikos".

Kopumā pirmo pieredzi ar auto vērtēju pozitīvi - deva daudz prātīgu domu nākamā auto iegādei.

Arī ekstrēmās braukšanas skola labu labā sanāca. Labi, ka viss beidzās bez avārijām, jo 18 gados zināšanas par autovadīšanu bija it kā pietiekoši, bet apdomības gan nē. 160 - 180 uz Siguldu un atpakaļ tajā laikā nebija nekas neparasts.

Auto, ar kuriem ir braukts pirms un pēc Escorta - nu nav man Nomika atmiņas.

Savos 15 stāža gados kādu pusļimonu noteikti esmu norullējis.

Ir braukts ar Moskviču pa Krasta ielu pret spalvu. Vel pirms tiesībām.

Un viens cits manis īslaicīgi ekspluatēts Moskvičs ir Motormuzejā.

Kā te raksta - vismaz 100 km ir nobraukti ar vismaz 30 dažādiem autiņiem.

Šausmīgi sen neesmu izmantojis C1 kategoriju.

P.S. Braukt mani ir mācījis arī lietotāja "CRDI" tēvs ar kolēģiem.

Manai Merivai arī pie 170 tūkst.km nobraukuma kvēpu filtrs funkcionē un pats attīrās. Laikam viņam patīk, ka regulāri atvelku uz Ziemeļvidzemi vai Viļņu.

nu jā.... 1.3 merivai atvelkot uz galvu reibinošiem 92 kilometriem stundā uz pulksteņa ir virs 3000 abarotiem

p.n.

paskatīsimies kas no tā pasākuma paliks pāri kad nosprāgs turbīna un izpūtējs pielīs ar eļļu

Un kāds sakars tavam sūda kvēpu filtram ar pirmo mašīnu ?? Vai tiešām nevar pacensties un visu nepiedirst, tas attiecas arī uz Pirmo.

vobļā

īauto dižais sanitārs pamodās

aizej tak atkal kārtējo reizi sūdā ieknābt

atkāpies