Lūdzu. Pērku tikai jaunus un reizi 7 līdz 10 gados. Un tikai izteikti lētos auto. Pašlaik vajag jaunu. Jānomaina 9 gadus brauktais Logan. Tā kā par Logan tehniski pieredze ir laba, gribu Lodgy. Diemžēl pasūtot tagad, piegādāt šogad pat vairs nevar.

Labi, tad es parakstos zem msh teksta, ja drīkst. Auto ražotāju business mūs padara par automašīnu abonentiem. ZB galīgi.

Slikts piemērs. Ceru ka bērni tev vismaz mašīnā nebija?

Es ar šitento troļļveidīgo ānsi vairs nemēģināsu diskutēt.

Apkuri, tu saki? Tu ko, rozeti sienā neesi redzējis? Labi, salīdzināsim apkuri un transportu. Paņemsim par piemēru manu ģimeni. Un labi, vēl manu vecāku ģimeni. Un labi, vēl vecvecāku ģimeni. Pirmais. Mana ģimene. Privātmāja mazpilsētā. Gāzes apkure. Izmaksas: ap 960 EUR gadā, sadedzinam ap 2500 kubikmetrus gāzes. Transports. Līdz 15. gadam izmantojām 2 mašīnas, tad pārgājām uz vienu. Gadā nodedzinam ap 1500 litriem dīzeļdegvielas, iztērējot attiecīgi tik pat eiro. Mani vecāki. Liela māja lauku ciematā, kurina ar malku. VVZ cik naudā nokurina, bet lēšu, ka varētu būt ap 400 eiro. Degvielu nodedzina vēl vairāk par mani, jo katrs aktīvi brauc ar savu mašīnu, un vēl vazājas apkārt ar kemperi. Tā kā es esmu grāmatvedis, un viņi pildās Nestē ar karti, tad zinu konkrēti, ka tie ir veseli 3000 eiro gadā! Mani vecvecāki. Dzīvo mazā dzīvoklītī mazpilsētā. Kurina ar malku. Vectēvs gadā varbūt kādu piecdesmitnieku samaksā pusbomzim par skaldīšanu. Degviela? Ap 5000 km gadā ar benzīna mašīnu, kas tērē kādus 7 litrus. 385 eiro. Pat noņemot nost nodokļus, mēs redzam, ka 200 m2 māja, kas stāv un nekur nebrauc, notērē tik pat enerģijas, kā mašīna, kas gadā nobrauc 20 000 km. Automobilis ir drausmīgi neefektīvs naftas sadedzināšanas instruments. Automobilis, atšķirībā no rūpniecības, piemēram, neko neražo, tas naftu sadedzinot, tikai to sadedzina. Automobilis turklāt naftu sadedzina salīdzinoši netīri. Jo iekšdedzes dzinējs darbojas dažādos režīmos. Un ne visos no tiem tas spēj darboties bez kaitīgiem izmešiem.

Es ar to domāju to, kad nebūs jāpiemaksā par brendu.

1) Es jau tev atbildēju, ka vēl vairāk mld $ iegāž lai stutētu iekšdedzes dzinēju manufaktūras. 2) Transports kopā apēd ap 25% no pasaulē iztērētās enerģijas (http://www.eia.gov/forecasts/ieo/world.cfm), no tā ap 59 % (ASV dati, www.c2es.org/docUploads/trans-2-10-14.png) ir privātais transports, un ap 22% kravas autotransports. Jā, man šķiet, ka ir būtiska nozīme, ar ko brauks vieglie auto. Vēlreiz saku, ka nezinu, vai brauks ar ūdeņraža bateriju, ja izrādīsies, ka to iegūšanai enerģijas pietiek un pāri paliek, un baterijas būs pietiekoši jaudīgas, utt, vai saspiestu gaisu, vai lietos elektrību akumulatoru baterijās. Un tas arī nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka NAV JĒGAS NAFTU KURINĀT, tā ir lieliska izejviela viskautkam citam cilvēcei nepieciešamam. Protams, kā vienmēr, ir tādi, kas pamanās uz bagāto naivīšu rēķina uzvārīties, (Tesla / Masks), bet tādu uzņēmīgu ļaužu jau nekad nav trūcis. Tāpat kā netrūkst tādu, kā tu, Ansi, kas visur redz tikai sazvērestības teorijas. PN - pats elektro auto iegādāšos tad un tikai tad, kad to ražos tādi, kā Dacia, un kad izdevīgums maciņam būs skaidri saredzams.

ticēšu, ticēšu. Bet šaubos, vai tad, kad izražota elektrība, būtu izdevīgi ražot benzīnu, ko ansim dedzināt

Ne jau likumi to aizliegs, bet ekonomiskais (ne)izdevīgums

nu nevajag. nobraucu no 0 līdz 333333 km ar 2002 gada Xsara. Jā, kaut kādi gļuki bija, bet nekas krimināks. Čals, kam pārdevu, drusku pieremontē un brauc vēl, jau nobraucis 400 000 km.

Es domāju, ka palēnām tiek būvēta elektro mobilitātes infrastruktūra un attīstītas tehnoloģijas, gatavojoties brīdim, kad nafta būs dārga, un elektrība lēta. naftu izmantos kā rūpniecības izejvielu, bet elektrību iegūs kādā pašlaik nezināmā vai maz zināmā veidā. Ansim ir taisnība tajā, ka pašlaik ne no ekoloģijas, ne no ekonomijas viedokļa lielas jēgas no elektro auto nav. Bet saprātīgākās valstis un tālredzīgākie uzņēmēji gatavojas.

Statistiķi teic, ka no 1995. gada inflācija bijusi 153.8%. Tātad šodienas naudā jauna Felicija maksātu apm 9039 eiro. Dacija sanāk

Atradu atvilktnē 1995. gada Škoda autosalona čeku. 4590 lati, Škoda Felicia.

jeb tas pats tikai citā ādā - dacia duster... Izīrēju tādu uz 2 nedēļām Islandē. Šķiet, ar jaudīgāko 110 zs dīzeli un 4x4. Nevaru pateikt nevienu sliktu vārdu.

Ja zinātu, kur krist, paliktu apakšā spilventiņu.

Pazīstams igaunis brauc uz Dienvidāfriku, un brauc cauri Ēģiptei februāra sākumā. Ziņo, ka viss mierīgi, un es sarosos. Skolēnu brīvlaikā brauksim uz Ēģipti. Sen gribējās, jau kopš 4. vai 5. klases, kad mācījos Seno laiku vēsturi. Bet līdz šim nekādi nebiju ar mieru braukt uz turieni lai pieminekļu vietā redzētu tūristu barus. Sākums ir daudzsološs - čarteru nav. Tas labi, pērkam biļetes caur Maskavu uz kairu. Kairā esam 18. marta 1. minūtē, tieši minūti pēc komandantstundas stāšanās spēkā. Tas nekas, dabūjam sev taksometru uz Gizu, kur rezervēta viesnīca 'ar skatu uz piramīdām'. Ap 2. naktī esam tur, taksists lāgā nezināja, kur viesnīca ir, un komandantstunda nozīmēja, ka apvedceļš ciet, un jābrauc caur neskaitāmām drošības kontroles vietām caur centru. Jā, pa logu piramīdas redzēt var, tās vēl ir nedaudz izgaismotas, bet ir ietītas dūmakainā smogā. No rīta mostos agri, mani nomocījuši odi vai kādi citi kukaiņi. Sieva un dēls - tie gan ir labi izgulējušies. Protams, fotografējam piramīdas, ko nu var labi redzēt. Brokastis nav uz jumta, kā solīts, jo 10 stāvu viesnīcā esam laikam tikai kādi 6 viesi. Ēdam tās lejā, pie foajē. nekas dižs, bet ēst var. Nu ko, tagad uz piramīdām? Nolemjam tomēr pirmkārt doties uz staciju un pirkt vilciena biļetes uz Luksoru. Gizas stacija ir tālāk, kā domājām, un biļešu kases stundas laikā tā arī neatveras. Dodamies uz Ramzesa staciju, kur arī jābūt bagāžas glabātuvei - nav joka lieta visu bagāžu staipīt līdzi. Metro ir ātrs, tīrs, lēts, un efektīvs. Mums jānokļūst Mubaraka stacijā. Mubaraka vārds gan arābiski, gan latīņu burtiem no pieturu saraksta izdzēsts... Fotografēju to, un sasmaidos ar vietējo puisi, kas manu rīcību saprot. Ramzesa stacijā remonts, biļete uz guļamvagonu mums rokā, bet bagāžas novietnes remonta dēļ nav! Ar visu somu - laime, ka mums uz trijiem tikai viena 16 kg smaga mugursoma - kuļamies ar taksi uz piramīdām. Kad tiekam tuvāk, sākas cirks, taksists piedāvā vest uz ieeju pie Sfinksas, bet es saku, lai brauc tik taisni uz galveno ieeju. Krustojumos mūs kaismīgi 'oficiālie' darboņi mēģina pārliecināt, ka tā ieeja ir slēgta, un vienīgais veids, kā tikt piramīdās ir sekot viņiem. Pavēlam tomēr taksistam doties tikai taisni. Pie kasēm lielie laukumi pilnīgi tukši - neviena autobusa! Tas labi, pie biļetēm rindas nav, pērkam tās, un mēģinu sarunāt atstāt somu pie drošības dienesta - bet bezcerīgi. Šie visi cer, ka tāpēc ņemsim ratus, bet mēs drosmīgi ejam kājām. Nu, piramīdas, protams, lielas, arābi, protams, uzmācīgi, bet nesteidzoties izstaigājot visu lielo teritoriju pārpārēm baudām to senatnes elpu - un daudz jaunākus putekļus un smoga smaciņu, kas labi redzams Kairas virzienā. Pie mazākās no trim piramīdām nolīgstam kamieļus kas mūs aizved uz pakalniem, no kuriem ir tie jaukākie skati. kaulēšanās sit augstu vilni. Interesanti, cik par to bija jāmaksā citreiz? Sieva un dēls vēl ielien lielajā piramīdā, es sēžu pie mantām stūrītī, kur vietējie gana zirgus. Pļāpāju ar šiem, kaut gan viņu pļāpas var reducēt uz vienu mērķi - kā atņemt man naudu. Tautas sarodas padaudz, ir brīvdiena, un vietējie, šķiet, arī izbauda piramīdas bez bālģīmju ordām. Pārīši, ģimenes pikniko piramīdu ēnā, sajūta kā kādā parkā. Pēc tam gar sfinksu dodamies uz izeju, saule jau iet uz leju, gribas ēst. Vienīgais ēstūzis ar skatu ir KFC, kas arī picērija vienlaikus. Līdz vilcienam vēl kaudzēm laika, bet arhitektūru utt. baudīt vairs nemaz negribas. Braucam uz Tarhir laukumu, kur Nīlas krastā jābūt kādam parciņam. Tāds arī atrodas, tieši pretī izdedzinātajai valdības mājai. Uz tilta un laukumā jaunieši tirgo Ēģiptes karogus, uzlīmes ar 25. janvāra uzrakstiem, citu revolūcijas - kā viņi to dēvē - atribūtiku. Šur tur armijas mašīnas, automātisti posteņos, bet neviens neiejaucas. Ejam kājām uz staciju. Pūļi, kas nupat nobalsojuši referendumā, šķiet, mūs aprīs. Dēlam, kam 10 gadi, iestājas mērens kultūršoks, un viņš ir manāmi atvieglots, kad iekārtojamies mūsu kupejās. Vilcienā lidmašīnas stila vakariņas, un tad jau guļam. Vagons kratās un šūpojās tā, ka šķiet gāzīsies. Protams, tā nenotiek, un sešos no rīta izkāpjam Luksorā. Veiksmīgi izvairāmies no taksistu pūļa, jo paredzam palikt viesnīciņā tepat centrā, un kājojam to meklēt. Pēc īsas anabāzes ar tempļa un sfinksu alejas aplūkošanu pa gabalu, izejam pie Nīlas, kur līdz zobiem apbruņoti karavīri sargā Luksoras muzeju. Laikam jau joki tievi - arī pie piramīdām redzējām bruņu mašīnas, un, cik dzirdēts, šis tas ir arī aplaupīts un nozagts šinī juku laikā. Tā nu atrodam viesnīcu, dabūjam numuru jau 7. no rīta, ejam dušā, un tad uz Templi, kas ir turpat pāri skvēram. Vecs, liels, un svarīgs tas stāv modernas pilsētas vidū, un tempļa vidū mazu stūrīti aizņem arī mošeja. Templis tukšs, un varam tā varenību izbaudīt vai vieni paši. Pārsvarā to darām no ēnas pozīcijām, jo palicis neciešami karsts. Pavadām Luksorā divas dienas, apskatot tempļus un kapenes, strīdoties ar pārdevējiem un blēžiem par cenām jebkam, ko gribam nopirkt. Par spīti tūrisma visvarenajai klātbūtnei Luksora ir arī ļoti dzīvelīga pilsēta vietējiem. Tiem gan tūrisma visvarenība nemaz neiet pie sirds, jo viss pilsētas centrs ir izrakņāts, pašvaldība cenšas atjaunot pirms 3000 gadiem bijušo Sfinksu ceļu no Luksoras uz Karnakas tempļiem, kā dēļ daudzas ēkas un pat viesn\icas ir nojauktas, un pilsētu šķērso izrakumu bedre.Klīstam pa ielām bez mērķa, kamēr piekūstam, un saprotam, ka dēlam nemaz šis arābu burkšķis pie sirds neiet. Viņš tik prašņā, kad būsim pie jūras. No rīta dodamies uz autoostu, kas ir 15 km no centra – pārvietota prom no tempļa. Pēc nelielas stīvēšanās esam autobusā, kas mūs aizved uz Safaga, no turienes ar starppilsētu taksi dodamies uz El Kuseir pilsētiņu, kas ir labi tālu no Hurgadas betona džungļiem. Kuseirā apmetamies mazā viesnīcā (pēc lielo kūrortviesnīcu mērogiem) jūras krastā. Ģēvelē nežēlīgs vējš, un nav arī ļoti silts. Pilsētiņa maza, turpat pa pludmali ejamā attālumā, ar 15. gs cietoksni, mazu ostu, tirgu, un dažiem jūras restorāniņiem. Kad vējš paliek mazāks, peldamies, drusku nirstam, klīstam pa pilsētiņu, un vienkārši garlaikojamies piecas dienas.

Realais pie +2 ir 100 km pa šoseju e upam. Noīrēju tādu pirms gada lai pamēģinātu. Uzladei pieteik 7 h ar 16A pieslēgumu

Jālādē mājās

www.gddkia.gov.pl/pl/21/mapa-warunkow-drogowych Papēti šo karti

Islande un Norvēģija varētu pionierēt vēl vairāk, ja gribētu. Islandē pa pilna ģeotermālās enerģijas, Norvēģijā hidro. Bet tā nemaz nav. Islandē līdzīga stratēģija paredz 2050. gadu, kad jebkāds fosilais kurināmais vispār būtu jābeidz lietot. Vāciešiem? Jābūvē x jaunas spēkstacijas?

Kāpēc mums šķiet, ka kaut kas dārgāks ir noteikti labāks? Tāpēc, ka ceilvēces vēsturē 99% no laika skalas tas tieši tā arī bija. Lai izgatavotu kaut ko tiešām kvalitatīvu bija nepieciešams liels laika patēriņš, un / vai dārgi materiāli. Tikai ar industriālo revolūciju parādījās iespēja kvalitatīvas preces iegūt lēti. Morāle? Tāda, ka mēs dārgu lietu īpašniekus automātiski asociējam ar veiksminiekiem, un arī paši tādi vēlamies būt. Bet dārgas lietas ne vienmēr ir kvalitatīvas, un otrādi. Pašlaik mums mūsu vēsturiskā pieredze teic, ka dargam auto noteikti jābūt kvalitatīvam. Skaistam. Ērtam. Drošam. Bet lēts pēc definīcijas tāds nevar būt? Var, un ir. Bet vēsturiskā pieredze mums saka kaut ko citu. Un mēs automātiski asociējam ērtumu ar spēkrata cenu. Un mēs bariem stāvam rindā, lai atdotu sūri grūti pelnītos grašus par jaunāko aifonu vai jaunāko hibrīdu. Kaut zvanīt varam par 10 x lētāku rīku, un paŗvietoties ar 10 reiz lētāku rīku. Diemžēl jāsecina, ka tikai patiesi neatkarīgi indivīdi spēj paskatīties pāri pūlim... Nesaku, ka tas esmu es. Un cenšos netērēt par transportu vairāk kā 10% no ģimenes budžeta. Pirkt auto reizi astoņos, desmit gados ir mana recepte. Padomājiet par to.

Atkal aansim savas specziņas... www.lsm.lv/en/article/societ/society/rail-baltica-hits-buffers-at-polish-border.a148360/

Taksometrs plus velosipēds / velosipēdi. Benzīna motors it kā būtu piemērotākā izvēle. Bet. Ja tiešām patrāpās maz braukts dīzelis, tad nekas slikts viņam nenotiks arī nākošos 5 - 8 gadus, t.i. 50 - 80 000 km. Kad visticamāk gribēsies citu auto. Ja iegādes cena neatšķiras, tad degvielas patēriņš patīkami sildīs sirdi un maku. Bet pie tik maza nobraukuma gadā tas noteikti nav noteicošais.