...Ar dobju rūkoņu atvērās bunkura durvis un no dziļās tumsas izspurdza daži sikspārņi.Štolcers nedaudz pieliecā,lai izbiedētie dzīvnieki neiepītos viņa sen nemazgātajo,iesirmajos matos.Sirms viņš nebija vecuma dēļ,bet gan tāpēc,ka bija piedalījies pirmajā starpgalaktiskās neitronu lodveida sfēras izmēģinājumos.Toreiz,neveiksmīga eksperimenta rezultātā,visi aizgāja bojā milzīgas radiācijas devas rezultātā,bet tikai Štolcers,nesaprotamu iemeslu dēļ,izdzīvoja.
No bunkura dzīlēm skanēja klusa dunoņa un sastāvējušais gaiss lika aizcirsties elpai.Bunkurs bija applūdis apmēram līdz viduklim un netīrajam ūdenim pa virsu peldēja mirušu rāpuļu atliekas un kaut kādi eļļaini plankumi.
Viņš domāja vienīgi par uzticēto uzdevumu un peldošie puvekļi viņu it nemaz neuztrauca.Štolcers lēni brida,taustīdamies gar glumajām sienām un uzmanīgi klausījās klusumā,jo fotonu lukturi viņš bija pazaudējis apšaudē ar ieceļotāju sargposteņa kaujiniekiem.
Dobjā dunoņa tuvojās un viņš zināja,ka ir tuvu mērķim.Zegarozona barkafa kapsula bija tā lieta,kuras dēļ viņš bija gatavs atdot savu dzīvību,jo vienīgais,kas varēja palīdzēt cīnā pret šausmīgajiem iekarotājiem,ir viņu pašu,no tāla kvazāra,atvestais nezināmais enerģijas avots.Tikai Štolcers zināja kā ar to apieties.
Nogriezdamies kārtejā,pazemes labirinta krustojuma sānu ejā,skatam atklājās milzīga telpa,kuras vidū,uz neliela paaugstinājuma un no augšas izgaismots,stāvēja kārotā kapsula.Uzmanīgi pētīdams,vai kaut kur nav saliktas lamatas,varonīgais kareivis lēni tuvojās podestam.Pēkšņi atskanēja metālisks klikšķis un telpu izgaismoja simtiem tūkstošu vatu spilgta gaisma un spēcīga ekstremitāte nogrāba Štolceru pie rīkles.



















