Diez ko bieži man neiznāk iečāpot Skanstes ielā 13 (cipars tāds netīkams un vieta smacīga...), bet nu ir brīži, kad gadās. Kā tautā saka - kam negadās?
Patiesībā es gāju no tā sauktās „Zviedru augstskolas” Strēlnieku ielā uz Meža kapiem pie Brasas cietuma, taču pa ceļam man palika auksti un nolēmu iekāpt sasildīties Skanstes ielas „Nodokļu Maksātāju Pilī”, pie reizes uzmetot aci reālajai ekonomikai darbībā.
Iešturmēju ieeju, kas mīļi un viesmīlīgi pret ielu pavērsta. Cilvēks tak meklē tos vieglākos ceļus.
Ieeju. Pa kreisi slēgta VIP zona, pa labi tautas masām pieejama platība. Eju, tātad, pa labi. Par laimi, tālu vairs nav jāiet – priekšā „L” veida gaitenis ar arhaiskiem, taču mīkstiem krēsliem kā vecā kultūras namā. Tā vien liekas, ka no viena tāda par nodokļu parādiem savākti.
Silti. Piesēžu. Atslābstu. Noslauku puņķi. Īsti pat nespēju izštukot, kā Rīgas Domes priekšnieki formulētu šo stāvokli „заебись, нах” vai „благодать, бля”. Patiesībā tam nav nozīmes, galvenais, ka ir labi.
Blakus krēslā sēž vecis sastrādātam rokām, sastrādātā apģērbā un sastrādātu sejas izteiksmi - tik plakanu kā panna. Lupatā ietīts apdrupis ķieģelis, savādāk nepateiksi.
- Tevi par ko? – Viņš sazvērnieciski jautā.
- Ko par ko?
- Nu, par ko tevi izsauca?
- Da neparko.
- Nū, visus jau neparko, - vecis izgudrēm iesmīn, -bet formulējums tak ir?
- Ē..., - un te mani sāk velns dīdīt, bliežu ārā: - Es esot šiem ļimaku parādā.
- Βļāāāāā! Nūūūūū! Jooooo! – vecis uzlūko mani ar cieņas un aizgrābtības piesūcinātu skatienu, -Tu ko, bļα, benžu un cigas kontrabasā vilki?
- Nea. Programmēju EDS – to, kur caurums. Šie man samaksāja naļikā, es, protams, nodokļus nemaksāju. Jakāns teica, būs oki, bet re – nomainījās vadība un tagad prasa piķi atpakaļ.
- Točna? Tu nedirs?
- Goč pendel, vecais! Sūdi lielāki kā piektā gadā. Piķis sen iztērēts. Mαυkas, κoκss, kazino... Nu - pats zini.
- Nekā es nezinu, - vecis sašļūk, - es visu mūžu rukāju kā Papa Karlo, a šie man pēkšņi saka, ka es tērējot par divpadsmit štukām vairāk nekā saņemot. Βļa! Man tādas naudas nav! Knapi pabaroju ģimeni, bet šie kliedz, lai samaksāju entās štukas, bļα.
- Ā, vecais, zinu, kas par štelli, - Velns mani turpina raustīt aiz aukliņām, -Tur EGLŪNS pie vainas.
- Kāds eglūns.
- Par RASA taču esi dzirdējis?
- Protams. Dēļ tās mani te paņēma.
- Nu re – bet visa pamatā ir slepenā sistēma EGLŪNS jeb Elektroniskais Glūniķis, kas lūr tev pār plecu katru reizi, kad tu piesēdies pie kompja, iedarbini mobilo, izvelc kredītkarti vai vienkārši ieej bankā, veikalā, krogā. Tā zina, kur tu esi, kad tu esi, un nαhυj tu vispār esi. Par RASU to pārdēvēja jau vēlāk, kad vajadzēja solīduma pieskaņu un tā. Kāds šofera dēls par šo debilo akronīmu nevāju prēmiju saņēmu. Dzirdēju – ap štukām piecām.
- Nevar būt! Kā tu to zini?
- Par prēmiju?
- Par RASU vai to kā... ēē..
- EGLŪNU?
- Aha.
- Pats programmēju.
- Točna?
- Zobu dodu. Pat divus, ja vēlies.
Kādu brīdi vecis sēž un apstrādā jauniegūto informāciju. Šķiet, pat varu sadzirdēt kā griežas viņa procesora kūlers un grab cietais disks.
- Tad pasaki, kādēļ viņi mani paņēma! –viņš pēkšņi atdzīvojas, - Man nav tādas naudas, par ko viņi runā.
- Neo.
- Ko?
- Tas puisis Neo, kas ielīda EDS... Viņš ne tikai tur ielīda, un ne datus vien kačāja – bāzās visur, kur varēja iebāzties, bet caurumu sistēmā kā sierā, un sačakarēja tur ļoti daudz ko.
- A es pričom?
- Viņš mēģināja uzlauzt RASU, bet rezultātā datu bāzē sajuka visi ID lauki, tādēļ pilnīgi iespējams, ka tev tagad pieraksta kāda sveša abramoviča varoņdarbus.
Vecis atkal domā.
- Po ģelu viņi tevi drāž! – Viņš sasarcis paceļ balsi, -Tu tos caurumus uztaisīji un tagad man ir sūdi.
- Ne tev vienam, vecais.
- Nu tad aizej un pasaki viņiem, ka neesmu vainīgs!
Mēģinu fiksi izfunktierēt atrunu, taču no gaiteņa gala neglīta tantuka izskatā nāk pati Dzīves Ironija un aicina veci sev līdzi.
- Viņš nāks ar mani! – vecis izslejas izmisīgā apņēmībā un norāda uz mani.
- Ejam! – teic tantuks nesatricināmā vienaldzībā un aizklunkurē pa gaiteni.
Mani plosa divi pretrunīgi impulsi. Viens saka: „Tinies, brāl, kamēr vēl vari!”. Otrs oponē: „Ārā ir auksti, bet šeit – interesanti. Aiziet vienmēr paspēsi.”. Dzelžaina argumentācija. Ceļos un eju tantukam līdzi.
- Tu viņiem pateiksi, ka neesmu vainīgs! – Ierunājas ķieģelis.
- Man domāt, tas nelīdzēs.
- Paskatīsimies. – Tonis kļūst draudīgs.
Tiekam ievesti telpā, kuras apmēbelējumu varētu raksturot kā „kaut kādi galdi, kaut kādi krēsli”. Laikam no tā paša kultūras nama.
- Sēdieties! – Nokomandē tantuks.
Liekam pakaļas uz krēsliem, jūtamies ērti.
- Es neesmu vainīgs! – Vecis, piepūties kā nosalis kovārnis, enerģiski metas kaujā, pamīšus ar acu zibšņiem apšaudīdams mūs ar tantuku.
- Zinu. – Tantuks vienaldzīgi attrauc.
Vecis apklust. Domās redzu viņa pārkarsušo procesoru. Tas pat nedaudz apkusis. Kūlers ieķīlējas un pamirst. Ieslēdzas saglabāšanās režīms. Operāciju sistēmas apkalpošana tiek pārtraukta. Dzirdama tikai barošanas bloka lielā ventilatora slimīgā sēkšana. Monitors sastindzis un vēl plakanāks nekā parasti. Aparāts „Nodokļu Maksātājs” ir uzkāries.
- Mums jāatvainojas. Notikusi kļūda – jūsu datus sajauca ar citiem. – Nodokļu maksātāja labākā draudzene turpina nesatricināmā mierā, -Jums nav nekādu pārkāpumu.
Labs procesors ir tāds procesors, kurš atdziestot spēj atsākt darbu. Šajā ziņā vecim veicas. Lēnām, bet nenovēršami signāli sāk skraidīt starp loģiskajām šūnām.
- Tad jau viss kārtībā? – vecim sanāk ne īsti apgalvojums ne jautājums.
- Tā gluži nav. – skan atbilde.
- Ko? Kādēļ!?
- Redziet... – Te nu tantuks pirmo reizi saminstinās, -Saprotiet... Mums vajadzīgs rezultāts. Ja ir bijusi pārbaude, jābūt uzrēķinam. Tagad uz mums stingri skatās. Jauna priekšniece, cīņa ar korupciju VIDā un vispār... Naudas valstij nav.
- Ko? Ko jūs no manis gribat?
- Es jau neko... Bet... Ja tematiskajā pārbaudē rezultātu nav, tiek nozīmēts kompleksais grāmatvedības audits, novērošana un tamlīdzīgi. Ticiet, tas būs ilgi un nepatīkami. Un vienalga kaut ko atradīs un uzrēķinās par vairākiem gadiem. Būs lielas summas.
- Bet ko lai es daru!?
- Mēs varētu izdarīt tā, lai atrastu jums kādu nelielu pārkāpumu. Kādu nepamatotu čeku... Par latiem desmit... Piecpadsmit... Pārrēķināsim PVN, ienākumu nodokli... Nomaksāsiet, izmainīsiet deklarāciju EDS un būs miers gan jums gan mums.
Ja vecis būtu dators, ar viņu būtu cauri. Bet vecis ir cilvēks. Šī mašīna, konstruēta un pilnveidota miljonu gadu gaitā, nav vis tik viegli nokaujama. Cilvēkā iebūvētā sistēma spēj to, ko nespēj paši dievi – cīnīties ar stulbumu. Cilvēks ar to necīnās, vienkārši absorbē, uzsūc sevī un pārvērš par daļu sevis. Cilvēks māk baroties ar stulbumu, stiprināties caur stulbumu un pacelties stulbuma spārnos pār loģikas vienmuļo pelēcību. Un viena no metodēm ir – kompromiss.
- Labi. Kas man jādara? – Jau pavisam mierīgi apvaicājas vecis.
- Atnesiet kādu pāris mēnešus vecu čeku. Par kaut kādiem materiāliem. Konstatēsim, ka šie materiāli nav izlietoti pamatdarbībai, bet pašpatēriņam, sarakstīsim papīrus un miers.
- Sarunāts.
Tālāk seko apmainīšanās ar „e-pastiem un telefoniņiem”, laipnības frāzes, piekodinājumi „nevienam ne vārda”, apliecinājumi „klusēšu kā kaps”, atvadu vārdi, celšanās, prom došanās.
- Tu esi stulbs? – Laipni apvaicājos, kad esam laimīgi izkļuvuši no „Nodokļu Maksātāju Pils”.
- A kas i, bļα?
- Sāksi dot, neatstāsies. Deviņdesmitajos maksāji resnajiem kakliem ādas jakās, tagad maksāsi nīgrām tantiņām. Vai skumji nemaz nav?
- Man pie kājas, bļα... A deviņdesmitajos iestājos zemessardzē. Bija stroķis, rācija un bataljons. Skūtie ar līkumu gāja apkārt. Paši tos tvarstījām. Točkās šņabi ņēmām nost... - Vecis slīgst iekšā tīkamās atmiņās.
- Un tagad skraidīsi uz šito pansionātu ar čekiem, - Nicīgi pamāju ēkas virzienā, -un stučīsi pats sevi par to, ko nemaz neesi darījis?
- Bet tur neko nevar darīt. Tur neviens neko nevar darīt, -Vecis liek uzsvaru uz „neviens”.
Tiešām. Ja cilvēks sevi uzskata par „neviens”, tad nekas viņam arī nevar līdzēt. Kad reālās ekonomikas riteņi satiekas ar iracionālās politikas sprunguļiem...
- Dari kā zini!
- Jā.
Neatvadījušies aizejam katrs uz savu pusi. Vecis uz sagrabējušu tarakānam līdzīgu folksvāgenu stāvvietā, es – Gorkija... Atvainojos, Valdemāra ielas virzienā.
Kopīpeists no dr.lv
i_edgars rakstīja:
Atšķirībā no tevis, es ar tukšTiršanu nenodarbojos!