KAMAZ smagie auto ir vairākkārtējie uzvarētāji rallija-reidā Parīze Dakāra, Master rally, Tunisijas ralijā un daudzās citās vietās pasaulē, kopā 33 pirmās vietas(!) no 1995. gada. Pateicoties Vladimira Čagina meistarībai, šis 12 tonnīgais monstrs parasti sasniedz finišu pirmais. Bet, kas ir meistarīgs pilots bez labas tehnikas?!
Šinī ziņā KAMAZ rūpnīca ir pārspējusi visus, sagatavojot vienu no labākajiem smagiem auto pasaulē. Vēl vairāk – no šī gada ir sākta šo modeļu sērijveida ražošana (to pieprasīja FIA) un viena eksemplāra cena ir 200'000 Eur. Daudzi skeptiķi noliedz KAMAZ orģinālo detaļu klātbūtni šinī modelī, taču tā nav gluži taisnība – tilti ir orģinālie, izņemot aizmugurējo diferenciāli, kā arī kārba un sadales kārba ir aizgūta no rietumu ražotājiem, viss pārējais ir būvēts turpat Krievijā..
V8 turbodīzelis
Motors, kura tilpums ir 17 litri, ir aizņemts no SuperMAZA, tas attīsta “nieka” 850 Zs un 2550 Nm jaudas pie ~2000 apgr./min.! Palīgā ir nākuši divi Holset turbokompresori.
Sacensību laikā patēriņš virs 100 litriem uz 100 km. Tehniskā komanda smaidot saka: “Mums ar divām bākām, kuru kopējais tilpums ir 900 litru, knapi pietiek 800 km.” Maksimālais ātrums 186 km/h, paātrinājums līdz 100 km/h – 14 sek. (principā varētu ātrāk, bet ierobežotājs nostrādā pie 2500 apgr./min. lai taupītu motora resursu) Maksimālais ātrums ir tuvu 200 km/h, bet tikai ar Michelin riepām, jo neviena Krievu riepa nespēj izturēt tādu slodzi.
Armijas amortizatori
Šie amortizatori ir ņemti no krievu armijas desanta transportiera BMD, kurš ir paredzēts izpletņlēkšanai un tai sekojošu nosēšanos. Secinājumus izdariet paši, kas tie par amortizatoriem.
Lai nojaustu, kas tas ir par auto, es piedāvāju tulkojumu, par krievu žurnālista iespaidiem armijas poligonā kopā ar Vladimiru Čaginu un viņa komandu:
“Pietiek vizināties pa asfaltu, kur šeit ir bezceļš?!” Čagins ir nolēmis mums parādīt, uz ko ir spējīgs viņa KAMAZ.
Tuvojamies poligonam, bet ko mēs redzam! - visas iebrauktuves ir uzraktas ar tranšejām, un veselām divām, katra metru plata un dziļa. “Nu ko, laikam šodien nesanāks pavizināties pa poligonu?” es jautāju, ar vienu aci pētot Čaginu.
Kabīnē klusums, Čagins mierīgu sejas izteiksi sāk lēni kustēties uz priekšu, pāris nopietnas sānsveres un mēs esam pāri. Čagins pat neieslēdza starpasu un starpriteņu "bloķus". Tos viņš izmanto tikai tuksneša smiltīs…
“Nu puikas, tagad piesprādzējaties!” To sakot, Čagins sāk slēgt dažādus tumblerus, kuri nolaida nedaudz spiedienu riepās. Tad palīdzēja mums tikt galā ar piecpunktu jostām un devāmies iekšā pļavā…
“Pļava, Krievijas pļava… kāda tu esi, bļins, bedraina!” Ar šo domu sākās manas trakākās 15 min. dzīvē… Un kā nu ne, ja tevi ved pa pļavu 100 km/h?!. Vispār jau ar kādu ātrumu mēs braucām es nepateikšu, jo, ja es arī varētu paskatīties uz spidometru, es tur neko neredzētu. Sakoncentrēt skatienu vienā punktā nav iespējam, galva kratās kā želejas kūka.
“ Ja mēs nepiebremzēsim pirms tā grāvīša, man izleks sirds pa muti ārā!!!” Kabīne uzlec gaisā, tad ietriecas ar bamperi zemē, es bezpalīdzīgs sēžu Sparco krēslā un skaitu lūgšanu. Vēl viens trieciens, nesaprotu, kā vēl riteņi turas pie mašīnas? Priekšā dziļas rises, tur ir buksējusi kāda armijas tehnika, mēs ar šausmīgu ātrumu metamies viņās iekšā, mašīnu pamet sāniski, apgāzīsimies? Nē, burtiski braucam uz diviem riteņiem. Atkal palēcamies, atkal nirstam, līdz lampām paķeram līdzi sūnas un grunti. Un bailes nomaina prieks, mēs esam apstājušies!
Es nemaz nevarēju iedomāties, ka pa bezceļu var braukt tik ātri! Un ka cilvēki var izturēt tādu kratīšanu.
“Tās vēl ir semočkas!” saka Čagins, “Īstā jautrība sākas tuksnesī, pa akmeņiem. Lūk tur daži neiztur.”
Un es uzreiz atcerējos spānieti – stūrmani ar asinsizplūdumu galvā, kuru redzēju pēdējās sacensībās. Viņš laikam pārcieta kaut ko līdzīgu.
Pats interesantākais, ka ne reizi nejutu amartizatoru caursišanu vai citus piekares trokšņus. Laikam jau šī ir KAMAZa stihija.
Beigās es jautāju mehāniķiem: “Vai pārējiem dalībniekiem arī ir tādi monstri?” Mehāniķi smaidot atbildēja: ”Jaudas ziņā jā, bet pārējais viņiem baigi mīksts, pārāk komfortabls. Tur kur viņi bremzē, mēs ejam pāri “hodā”, tāpēc arī vinnējam.”
Tas bija tikai neliels ieskats šinī intervijā, no kuras es sapratu – ka beidzot krievi ir trāpījuši desmitniekā ar savu: “Jo smagāks, jo labāks”.
Novēlu viņiem vēl daudzas uzvaras ar šo apbrīnojamo tanku uz riteņiem.
TIGER
Traks velns... :)