«Busiņš gandrīz iespieda mani grāvī, kad, mēģinot apdzīt, secināja, ka pretī nāk mašīna. Braucām divi vienā joslā, un mans auto jau atradās uz smilšainās ceļmalas,» stāsta Anna par saviem piedzīvojumiem uz šosejas.
«Pēc tam zvanīju uz 112, lai brīdinātu ceļu policiju par šo agresīvo braucēju, bet man atbildēja, ka tas viņus neinteresējot, jo neesot viņu rajonā.»Sociāli atbildīgiem autobraucējiem vajadzētu ne tikai pašiem uz ceļa neapdraudēt sevi un apkārtējos, bet arī brīdināt par agresīviem braucējiem policiju, tāds ir oficiālais ceļu policijas viedoklis. Tomēr ne vienmēr liecinieka labā griba tiek novērtēta. «Man apnicis skatīties uz avārijām un līķiem ceļmalās, tāpēc nolēmu piezvanīt un brīdināt, bet tādu attieksmi nebiju gaidījusi,» atceras Anna. Ceļu policijas biroja priekšnieks Edmunds Zivtiņš skaidro, ka ne visu rajonu policijas iecirkņos ir iespējams zvanu savienot ar jebkuru citu iecirkni, tāpēc var gadīties, ka jāzvana vēlreiz.
Ziņot vajag, bet kas tālāk?
|
Informācija par aizdomīgo braucēju tiek nodota vistuvāk esošajai policijas ekipāžai, kurai vajadzētu mēģināt šo auto pārtvert. Nevar gan garantēt, ka policijai tas izdosies, tāpat nav teikts, ka, pamanot policistus, autovadītājs atkārtos savas kļūdas. Ja agresīvais šoferis, ieraugot, zili svītroto policijas auto, savaldās un izliekas rāms un mierīgs, tad aculiecinieka novērojumiem nav nekādas nozīmes. To paredz kārtība, kādā tiek reģistrēts ceļu satiksmes pārkāpums, un ziņotāja liecība ir tikai pastarpināts pierādījums. Neko nemainītu arī vairāku aculiecinieku sūdzības, jebkurā gadījumā neapgāžamus pierādījumus varētu konstatēt tikai policija.
«Pretējā gadījumā varētu rasties situācijas, kad ir iespēja nepatiesi apsūdzēt sev netīkamu peronu, apgalvojot, ka viņš ir agresīvi braucis vai kā citādi pārkāpis ceļu satiksmes noteikums,» skaidro I. Gaile.
Oficiālam iesniegumam lielāks spēks
Liecībai ir lielāka nozīme gadījumā, ja ir radīti kādi zaudējumi trešajai personai. I. Gaile min piemēru: «Ja garāmgājējs redzējis, ka mašīna stāvvietā iebuktē citus auto un aizbrauc no notikuma vietas, tad liecība kopā ar negadījuma pēdām uz vainīgās automašīnas ir pamatojums aizturēšanai.» Ja aculiecinieku pretenzijas iesniegtas rakstiski, tad braucēju var saukt pie administratīvās atbildības, protams, anonīmai liecībai nav tik liels spēks, papildina E. Zivtiņš.
Rīgas rajona ceļu policijas pārstāve brīdina, ka, ieraugot agresīvu braucēju, nevajadzētu mēģināt aizturēt viņu paša spēkiem. Visieteicamākā rīcība būtu zvanīt 02 vai no mobilā telefona 112 un ziņot par saviem novērojumiem attiecīgajām institūcijām. «Mums ir izdevies aizturēt vairākus iereibušus autovadītājus, par kuriem brīdinājuši citi ceļu satiksmes dalībnieki. Šādās situācijās liecības ļoti noder,» atzīst I. Gaile. Arī E. Zivtiņš apgalvo, ka, ja arī autovadītāju neizdodas pārtvert uz ceļa, anonīmas liecības nokļūst kopējā datu bāzē par «sliktajiem» braucējiem.
Viedoklis
Mārtiņš Dzenītis, Latvijas Automobiļu federācijas preses sekretārs: — Es domāju, ka būtu noderīgi ieviest «karsto» telefonu, pa kuru varētu ziņot par agresīviem vai pārāk ātriem autobraucējiem. Pirms tam gan vajadzētu izvērst kampaņu, kas popularizētu šādu rīcību. Būtu jāmaina šobrīd pastāvošais priekšstats, ka ziņotāji nevis dara labu, bet stučī. Turklāt nedrīkst būt tā, ka policija nereaģē uz šiem brīdinājumiem un vienkārši sēž krūmos ar radaru.
Agnese Voika, speciāli RB
Materiāls publicēts sadarbībā ar laikrakstu Rīgas Balss
stukaču banda