Nepareizi. Taisne ir loks kam rādius tiecas uz bezgalību. Bet Zeme tiešām ir plakana, jo cilvēka mērogam tās rādiuss arī tuvs bezgalībai un savā mini pasaulē var doties taisni kur acis rāda.

Nekur nekrustojas. Zaķis ar kāpostu ar nekrustojas, bet tāpēc jau nav paralēli.

Interesē, tikai neielaidies diskusijā, lai nesabrūk tava pasaule. Uzdot dziļdomīgu jautājumu var jebkurš. Iedomājos skaitli 1-10, tagad uzmini kurš tas ir, ja ne esi lohs.

Karogs tev rokās - esi tas, kurš staigā ar kājām gaisā un izskaidro to austrālietim.

NU jau aizrunājies daudz un dikti, lielākā daļa lietu par ko tu mēģini izvērst savu domu gājienu ir kaut kas par ko zināms skaits ne to dumjāko cilvēku ir vienojušies, un tās lietas praksē ir tīri labi iedzīvojušās, attiecīgi vismaz teorētiski par to būtu jāspēj "vienoties", nu vismaz tiktāl cik 2+2=4 . Krāsas arī eksistē, tikai tas ko mēs redzam ar aci, nebūt nav objekta krāsa, tā ir nosacīti tā ("vienīgā") gaismas spektra daļa kura no objekta atstarojas, un kuru mūsu acs spēj uztvert. Tas ka mēs kaut ko no tā visa nespējam (ar aci) izšķirt/uztvert, tas nav iemesls apgalvot ka krāsu nav ...  + un tāpēc jau pērkot banānus tiek izmantots "objektīvāks" lielums kā to svars.

Nemaz nebiju pamanījis, ka plakanzemju diskusijā ir iesaistījies provinciāls plakanzemis. Un piedevām tāds, kas matemātiku sauc par filosofiju.  Tātad ar vizuālu uzskatāmu piemēru. Plakanzemis, izdzirdot vārdu "sliedes", iedomājas plakanzemes sliedes, kā pirmajā bildē. Provinciāls plakanzemis sāk diskutēt par Latvijas īpašajām sliedēm. Un filosofiski argumentē par konstrukcijas kļūdu. Telpiski domājošam cilvēkam nav jānolaižas līdz praktiskas kļūdas apspriešanai konceptuālā diskusijā. Telpiski domājošs cilvēks saprot, ka pirmajā un otrajā bildē redzamās sliedes ievēro vienus un tos pašus uzbūves likumus, tikai pirmajām daži parametri ir nemanāmāki un plakanzemis tos var ignorēt. Bet otrās ir konstruktīvi līdzvērtīgas vītā pāra kabelim - un par to pat plakanzemis neteiks, ka vadiņi ir paralēli - lai gan tie visā savā garumā ir vienādā attālumā viens no otra - kas ir vienīgais plakanzemja "arguments" paralelitātes definēšanai.  

Manuprāt, aizmirsa pastāstīt par INS, inerciālās navigācijas sistēmām. Kuras pastāvēja vēl pirms satelītu ēras un pastāv arī tagad. Kādreiz ienāca prātā jautājums, kā īsti ballistiskās raķetes atrada mērķi vēl pirms satelītu ēras un GPS.  Un atbilde ir inerciālās sistēmas. Kā tās darbojas ? Kad lidaparāts vai raķete paceļas, tiek mērīts leņķis ( žiroskopu sistēmas ) , paātrinājums, virziens pēc precīza kompasa, laiku nosaka hronometrs utt. Zinot sākotnējo starta punktu, specifisks kompjūters nosaka lidaparāta atrašanās vietu konkrētā laika brīdī. Var apbrīnot šo mehāniski elektronisko sistēmu precizitāti. Viens no komentāriem pie šī video: "mans tēvs man pastāstīja par vienu no saviem pirmajiem transatlantiskajiem lidojumiem uz 707. Viņš bija civilās aviācijas kabīnē novērotājs un novēroja pirmo inerciālo sistēmu darbību. 707 ieradās Ņujorkā no Eiropas ar daudz mazāk nekā jūdzes kļūdu." Un tās tiek lietotas arī tagad: "Today, all commercial aircraft use inertial reference systems to get passengers safely from Point A to Point B. Honeywell's inertial systems can also be found on business jets, military aircraft and helicopters, remotely piloted vehicles, spacecraft, and land vehicles."