Enerģijas cenu straujais pieaugums un piegādes ķēdes traucējumi izraisa augstu inflāciju Latvijā, norādīts Eiropas Komisijas (EK) ziņojumā par Latviju.
EK nākusi klajā ar 2022.gada Eiropas semestra jeb pusgada pavasara paketi dalībvalstīm, tai skaitā ar ziņojumu par Latviju un Latvijai adresētiem ieteikumiem. Nākamajās nedēļās konkrētām valstīm adresētie ieteikumi tiks apspriesti ES Padomes komitejās, un plānots, ka šī gada jūlijā tie tiks pieņemti Ekonomikas un finanšu padomē (ECOFIN).
Pēc ziņojumā paustā, paredzams, ka straujā enerģijas un pārtikas cenu pieauguma ietekmē patēriņa cenu inflācija 2022.gadā sasniegs 9,4%.
Lai gan paredzams, ka energoproduktu cenu pieaugums pasaulē 2023.gada pavasarī pierims, straujajam cenu pieaugumam rūpniecībā un celtniecībā ir sagaidāms domino efekts, kas prognozes periodā veicinās patēriņa cenu inflāciju.
Tāpat, lai gan gaidāms, ka Latvijas nodoms pārtraukt Krievijas gāzes importu no 2023.gada saglabās enerģijascenas augstā līmenī ilgāk, paredzams, ka 2023.gada otrajā pusē tās mazināsies.
Tomēr līdz ar cenu pieaugumu citos segmentos paredzams, ka 2023.gadā inflācija būs vidēji 3,5%, teikts ziņojumā.
Ziņojumā arīdzan akcentēts, ka Latvijai ir ciešas tirdzniecības saites ar Krieviju, un valsts ir atkarīga no tās enerģijas. Paredzams, ka salīdzinoši plašā Latvijas tirdzniecība ar Krieviju izraisīs eksporta ieņēmumu zudumu un būtiski paaugstinās izejvielu cenas koksnei un metālam, ko galvenokārt piegādāja Krievija.
Paredzams, ka Krievijai un Baltkrievijai piemērotās ekonomiskās un finansiālās sankcijas apturēs tirdzniecību ar abām valstīm attiecībā uz visām preču grupām, izņemot energoproduktus. Turklāt, ņemot vērā Latvijas paziņoto nodomu izbeigt Krievijas gāzes importu no 2023.gada, visa tirdzniecība ar Krieviju no nākamā gada tiktu pārtraukta. Latvijas kopējais eksports uz Krieviju un Baltkrieviju 2021.gadā pārsniedza 4% no iekšzemes kopprodukta (IKP), savukārt imports, ieskaitot energoproduktus, bija vairāk nekā 6% no IKP.
Ziņojumā akcentēts, ka valdība ir veikusi pasākumus, lai novērstu Krievijas iebrukuma Ukrainā ekonomiskās un sociālās sekas. Lai kompensētu enerģijas cenu pieaugumu, valdība ir apstiprinājusi atbalstu mājsaimniecībām, tai skaitā visneaizsargātākajām, kā arī sadales tīkla pakalpojuma tarifa atlaides mājsaimniecībām un uzņēmumiem.
Reaģējot uz humanitāro krīzi, ir ieviesta atbalsta pakete bēgļiem no Ukrainas, kura ietver piekļuvi sociālajai aizsardzībai, veselības aprūpei, izglītībai un mājokļu pakalpojumiem. Turklāt viņiem ir atvieglota piekļuve darba tirgum. Valdība ir vienojusies līdz 2025.gadam palielināt aizsardzības budžetu līdz 2,5% no IKP.
Tāpat ziņojumā uzsvērts, ka, neraugoties uz valsts parāda ievērojamo pieaugumu pēc Covid-19 pandēmijas, Latvijas makroekonomikas pamatrādītāji ir stabili. Reaģējot uz pandēmijas izraisīto ekonomikas lejupslīdi, Latvija izvērsa apjomīgu fiskālā atbalsta paketi.
Pasākumu mērķis bija saglabāt darbavietas un materiāli atbalstīt mājsaimniecības, kuras krīze skārusi vissmagāk, palīdzēt uzņēmumiem segt pastāvīgās izmaksas, kamēr tie bija slēgti, un veicinātu ātrāku ekonomikas atveseļošanos, palielinot investīcijas.
Rezultātā valdības budžeta deficīts ievērojami palielinājās no 0,6% no IKP 2019.gadā līdz 4,5% no IKP 2020.gadā un 7,3% no IKP 2021.gadā. Paredzams, ka 2022.gadā atbalsts ekonomikai ar fiskālās politikas palīdzību turpināsies: sagaidāms, ka valdības budžeta deficīts, par spīti Covid-19 atbalsta pasākumu būtiskam samazinājumam, saglabāsies augsts - 7,2% no IKP.
2022.gada budžets ietver algu palielinājumu veselības aprūpes, izglītības un citiem publiskā sektora darbiniekiem. Tas ietver arī vairākus pagaidu pasākumus, piemēram, atbalstu enerģijas cenu kāpuma mazināšanai, energoapgādes drošības rezervju iegādi, kā arī lielākus izdevumus aizsardzībai un atbalstu cilvēkiem, kas bēg no Ukrainas.
Tiek prognozēts, ka 2023.gadā deficīts samazināsies līdz 3% no IKP, jo paredzams, ka lielākā daļa 2022.gada izdevumu pasākumu beigsies līdz gada nogalei, ļaujot valsts parādam stabilizēties 46,5% apmērā no IKP. Tomēr pietiekama finansējuma nodrošināšana dažiem sabiedriskajiem pakalpojumiem - sevišķi veselības aprūpei un sociālajai aizsardzībai - ir ievērojams izaicinājums, jo Latvijas nodokļu sistēmas ieņēmumi ir salīdzinoši zemi.
Valdības ieņēmumus samazina arī neoficiālās ekonomikas lielā daļa. Plašāki makroekonomiskie rādītāji liecina par ierobežotiem stabilitātes riskiem, jo tekošais konts nedaudz svārstās ap līdzsvara punktu, privātā sektora parādsaistības ir zemas un mājokļu cenu pieaugums, lai arī straujš, vidējā termiņā nav pārsniedzis ienākumu pieaugumu.
Tomēr neliels privātā sektora parāds daļēji atspoguļo pieticīgo kreditēšanas pieaugumu pēdējo desmit gadu laikā. Grūtības piekļūt kredītiem, ar kurām sevišķi saskaras mazie un vidējie uzņēmumi, rada bažas par investīciju ierobežošanu un līdz ar to par turpmāko produktivitātes pieaugumu.
Un valsts, kurai pieder Latvijas valsts meži, nedara neko, lai palīdzētu samazināt apkures rēķinus, un turpina koksni eksportēt uz zviedriju un citām valstīm.
Tev pilnīga taisnība - norvēģu uzņēmums pie Gulbenes pērn aizgruzījis 675 000 tonnu granulu, kamēr pašiem cena jau 315
Nu sāksim ar to, ka valsts un pašvaldības lielākoties apkurē ir uzsēdusies uz gāzes trubas, līdz ar to minētajām institūcijām vispirms ir uz to koksni jāpāriet. Tas, ka pamatā privātpersonām, kokne maksā arvien vairāk ir problēma, bet kamēr privātpersonas klusi gaudīsies komentāros, nedomāju, ka kungi dārgos uzvalkos kaut ko darīs lietas labā. Gāzes izmaksu kāpumu, cik saprotu, valsts daļēji kompensēja un visticamāk domā turpināt to darīt, jo no tās puses ir skaļāki bļāvēji. Eksporta aizliegums protams ir iespējams, bet atkal kas ir kokrūpnieku lobijs pret interneta komentāriem.
Ja grib, tad var, kad sākās Covid jampadracis, daudzas valstis aizliedza eksportēt cimdus, maskas, vakcīnas, jo pašiem taču vajag! Ja aizliegtu granulu un šķeldas eksportu, cenas nokristos, jo nebūtu kur likt!
Vai arī atļaut esksportēt tikai to daļu koksnes, kas paliek pāri pēc vietējā patēriņa apmierināšanas.
Par to jau ir stāsts, ka aizliegt to eksportu var, bet labi pelnošie ražotāji momentā sāks kliegt pa visiem TV kanāliem, ka tiek ierobežota valsts konkurētspēja, netiek maksāti nodokļi, utt. Ja valsts nenāk klajā ar konkrētu apjomu, kas jānovirza pašpatēriņam pa kaut kādām mazākām summām, ja tirgotāji un pircēji arī nespēj noformulēt to apjomu, kas būtu jāatstāj pašiem, tad kokrūpnieku iebildumi būtu pat ļoti pamatoti. Mums jau ir vēsture ar visādiem aizliegumiem pa ko paši pēc tam dabūjam pa pieri jo paši neesam visu aprēķinājuši. Aizliegt protams var visu, bet ja konkrētā produkta klients atrodas ārzemēs nevis Latvijā, tad tā ir atkal sev šaušana kājās.
Ja valsts un pašvaldības izvelk rokas no pēcpuses, pāriet uz koksnes materiālu kurināšanu un sāk radīt reālu pieprasījumu pašu mājās, tad jau ir cits stāsts, jo tie paši ražotāji var rēķināties ar garantētu apjomu ko nopirks valsts. Pretējā gadījumā vienkārši piegriežot eksportu radīsim situāciju, kurā kurināmais kādu laiku nemaksās neko, attiecīgi daļa procesā iesaistīto tiks atlaisti vai pārkvalificēti, ražošana sarausies, un tad noņemot aizliegumus paies kāds laiks, kamēr kāds atkal sāks kaut ražot, pie tam mazākas konkurences dēļ celsies cenas. Ja patinam filmu atpakaļ, pirms pārdesmit gadiem mēs vispār škeldu gandrīz nevācām, kamēr neparādījās ziemeļvalstu tirgi ar labām cenām un tikai tad tik pirktas iekārtas un zari laisi šķeldā.