Tādi kūtri jūs rakstītāji. Pasta kaste gandrīz tukša. Daži „paldies par ierosmi”, viens skeptisks uzrūciens – labi, Gaudi un katedrāle, saprotu. Bet kāda jēga no Pikaso?
Ko teiksi, Mik?
Ceļotājs Miks (skat. „Kur gribas atgriezties 1. daļu) smejas:
- Kāda jēga? Materiāli - nekādas. Tās ir noskaņas. Valdzinošas un neaizmirstamas.
20xx. gads. Mēs esam Malagas augstākajā punktā, vecajā cietoksnī, no kurienes kā uz delnas pārskatāma Spānijas visstraujāk izaugusī pilsēta. Kopš 60. gadiem, kad sākās varenā Costa del Sol galvaspilsētas tūrisma industrializācija, tā piebriedusi gandrīz trīskārt, un nu ir unikāls vecas, ļoti vecas un supermodernas (bet diezgan prastas – kā Ķengarags) arhitektūras mistrojums. Pa labi futbola stadions, kur pirms nedēļas spēlējusi Malaga pret Seviļu. „Paldies Dievam – 0:0, citādi būtu sācies vēl viens pilsoņu karš,” tā smej gids Anhels, un vērš mūsu uzmanību uz citu pusi, kur tuvāk jūrai tukša snauž vēršu cīņas arēna. „Ziniet, kāpēc mūsu meitenes grib apprecēt toreadorus? Tie labi pelna (ap 50 000 Ls par vienu cīņu) un bieži vien drīz no spēles izstājas uz visiem laikiem. Būt jaunai, brīvai un bagātai – vai nav skaisti...”
Tad braucam pie Pikaso. Un ceļvedis met vēl vienu jociņu. „Studijā ienāk jauns mākslinieks un, modeles skaistuma apburts, liek roku uz viņas kailā gurna. Meitene ledaini noskata drosminieku un saka – es esmu Pikaso modele, un tas, ko jūs, šķiet, meklējiet, man ir pavisam citā vietā.”
Mini izstāde mākslinieka mājās. smalks, tikko saredzams līnijas loks uz lielas, baltas lapas. Un vairāk nekā. Blakus košās krāsa ar resnu, kā ar pirkstu vilktu strīpu iezīmēta laikam jau sieviete. Un pups tiešām kaut kur pakaļpusē... Stikla vitrīnā vienā važā sakalta smalka briljantu aprocīte un masīvs policijas rokudzelzis. Filosofiskas skumjas un parupjš joks.
Pablo Ruizs Pikaso. Dzimis 1881. 1901.-1904. – „zilais periods” Pablo visu zīmē zilu, skumju un vientuļu, jo miris viņa draugs. Vieni saka – ļoti tēlaini. Otri – šis zēns ir traks. 1904.–1906. – sārtais periods. Cirks, dzīvnieki, laimīgi ļaudis. 1907. – kubisms. Abstraktas figūras. 1917. – Pikaso apprec dejotāju vārdā Olga Koklova, daudz glezno sievu un dēlu.
Divi pasaules kari, pa vidu pilsoņu karš. Pikaso mākslā tie riebīgi, muļķīgi. Bet miera balodis – vienkāršs un skaists.
Pablo Ruizs nodzīvoja 92 gadus, un viņa pēdējie vārdi esot bijuši – iedzeriet par mani!
Kā var neiedzert, kā var neapciemot māju, kuras saimniekam pieder , piemēram, šādas atziņas?
- Kompjūteri nekam neder – tie dod tikai atbildes.
- Slikti mākslinieki atdarina. Labi – zog.
- Māksla nav patiesība. Māksla ir meli, kas palīdz saprast patiesību. Cik nu mēs to vispār varam saprast...
.jpg)
Pablo Ruizs Pikaso – pašportrets 1917.g., foto – 1965.g.
Malaga gan nav Vīne – brauciens divreiz tālāks. Tomēr automobīļi ar Latvijas numuriem arī tur sastopami. Aptuvenas degvielas izmaksas (ekonomisks dīzelis) ap 800 eiro. Četratā – joprojām lētāk nekā lidot.
Kur gribas atgriezties jums? Rakstiet – miks.iauto@gmail.com.
