Kārtot: Augošā secībā
sarashkins 24.02.2012 10:31
a vai var beigt nesācis?
sarashkins 24.02.2012 10:30

Palaidniex rakstīja: tipa nojātu reni pērkot ir savādāks iznākums...

ja nu vienīģi nevienam vairs nevar pārdot...

Toties reni var nodot plastmaslūžņos!

sarashkins 23.02.2012 14:53
ne, izbaudu lauku atmosfēru - reāla iespēja uz 3 min pabūt laukos (pāris reizes ir gadījies pabūt tādos laukos, līdzīgās kompānijās) - pilnīgs pretstats tam, kas ikdienā notiek manā apkārtnē - bez maz kā uz citas planētas.
sarashkins 23.02.2012 14:34

sarashkins rakstīja: Re, kādi niķi: www.youtube.com/...

Kas nonācis internetā - mūžam paliks internetā.

www.youtube.com/...

sarashkins 23.02.2012 11:54

Pirmais rakstīja:

sarashkins rakstīja: Mēģini te

www.moneystrategy.info/...

domā, ka viņu sistēma ir labāka???

Ne tak, tā jau ir vnk kopija, pat attēlu failu nosaukumi ir latviski. par atsaucēm skaidrs, tā jau visur dara

sarashkins 22.02.2012 17:12
Re, kādi niķi: www.youtube.com/...
sarashkins 22.02.2012 16:42
VW = "Das Auto"
sarashkins 22.02.2012 11:36
Lietuviešu SIA - UAB Universalus sprendimai (daudzpusīgi risinājumi)

- reģistrētā kkādā Viļņas daudzstāvenē - bit.ly/...

www.us.lt/...

imones.skelbikas.lt/...

\"UAB \"Universalūs sprendimai\"\" owns about 353 other domains whois.domaintools.com/...

Daudzpusīgs bizness! No hostinga līdz lohatronam!

sarashkins 22.02.2012 11:23
Kaut kāds izsitēju kantoris, vai arī tīrākie krāpnieki? Nigērijas tipa. kredits.1w.lv/...

Ļoti cienijamie topošie sadarbības partneri !

Šinī grūtajā,krīzes pārņemtajā laikā mēs dodam Jums iespēju papildus ienākumiem !

Jums tikai jāpainteresējas vai kādam no Jūsu draugiem,darba biedriem vai vienkārši paziņām ir radusies nepieciešamība pēc naudas aizdevuma(vai arī viņi ir griezušies jau kādā no bankām un saņēmuši atteikumu) un par to jāpaziņo mums.

Jums vienkārši jāizvēlas viens no variantiem:

1.Un visvienkāršākais:Jūs pazvanat mums pa tel 20089922 un nosaucat Jūsu cilvēka Vārdu un Uzvārdu,mēs to pierakstam(Varat pat tam cilvēkam neko neteikt par Jūsu komisiju) un ja Jūsu klients ar mūsu palīdzību saņem kredītu-Jūs saņemat komisijas maksu.

2.Līdzīgs pirmajam variantam,tikai šeit Jums nav jāzvana,bet varat vienkārši uzrakstīt mums vēstuli uz e-pastu iapriori@inbox.lv un sniegt to pašu informāciju.

3.Vistiešākais:Jūs kopā ar kredītņēmēju ierodaties mūsu birojā Lomonosova ielā 3,Rīgā.

Nav svarīgi,kuru no piedāvātajiem variantiem Jūs izvēlēsities,komisijas nauda paliek nemainīga.

Veiksmīgu sadarbību vēlot,

\"I apriori\" kolektīvs.

sarashkins 22.02.2012 11:20
sarashkins 22.02.2012 11:18
Tas pats numurs šajā lapā- vg120.1w.lv/...

The inventor turned to scientists in Riga (Latvia) to calculate mathematically his invention of a wind power generator. The results surprised the scientists themselves. Efficiency of the wind generator appears to be about 0,8 (fig. 11). The power of such wind generator at 11,2 m/s (fig. is about 110 MW and at 30 m/s up to 1500 MW.

... Specifikacion ...

sarashkins 22.02.2012 11:05
Vai tomēr Lietuvas?

Tips: Juridiska persona

Nosaukums: UAB Universalus sprendimai

E-pasts: info@unri.lv

Telefona Nr.: +37069998175

Adrese: S.Staneviciaus str. 14-91, Vilnius, LT-07127, Lithuania

Reģistrācijas nr.: 300605194 Lursoft izziņa

sarashkins 22.02.2012 11:03
LV businessmanis:

Domēna vārds: pelnitonline.lv

Statuss: Aktīvs

Mainīts: 2011-07-15T13:05:02.640270+03:00

Tips: Fiziska persona

E-pasts: aniss622@inbox.lv

Telefona Nr.: +371 20089922

sarashkins 22.02.2012 10:57
sarashkins 22.02.2012 10:19

SEA rakstīja: Starpcitu,...

Starpcitu, a kā būs pa angliciski "sokas"? "sucks"?

Nu, tad lai tev labi sokas!

Jeb- Let You suck good!

sarashkins 22.02.2012 8:46
O, pat drukas kļūdas salikuši, lai reālāk izskatītos:

Paldies par šo iespēju - pārs stunu laikā var tikt pie pāris simtiem!

Neticēju, ka izdosies! Nepašēloju 50$ winnēju 490$. Normāli čaļi, kuri izdomājuši pačakarēt krutos kazinu! RESPECT!

forshi, obligati jaliek 50? 20 nevar? bljin man naud nav uz kont a pieregistrejos vsm. ahujetj ja kadu stuku varetu izcelt

Aptuveni divu stundu laikā ar 20 Ls budšetu, esmu nopelnījis 200 Ls !!!

sarashkins 22.02.2012 8:36
he, he- tā kā parasti visas reklāmas aizvācu ar adblocku, tad netiku nemaz ievērojis, ka iauto arī reklamē šo lohatronu - sk. "Textads reklāmas" lapas labajā sānā - "Pelnīt no 50LS dienā?" u.c.

Bet "nauda nesmird", vai ne, Redaktor?

sarashkins 22.02.2012 8:20

SEA rakstīja: Starpcitu, par politiku, es kkā nemanīju, ka ZZS aicināja iet parakstīties #PRET...

Tā klusītiņām izvairījās no savas patiesās nostājas un virziena, partneru parādīšanas...

Slikti manīji- Grigule tik patētiski cēlā balsī aicināja pa Latvijas Radio, ka šermuļi uzmetās.

sarashkins 22.02.2012 8:15

Pirmais rakstīja: a kā tupums patraucēja ielikt linku uz oriģinālu???? Jams tak ir ērtāk lasāms....

Tu nesaprati- es vnk taisu bekapu.

sarashkins 21.02.2012 20:54
- Esmu informēts par situāciju, – iesāka buldoga galva.

- Es atļāvos iesaistīt... – vainīgi piečivināja sekretārs.

- Pagaidām saskatu tikai vienu risinājumu, - turpināja deputāts, – mums jāatver kāds likums pārskatīšanai. Tas mums ļaus iegūt mazliet laika.

- Nu, nezinu... – nepārliecinoši atburkšķēja spīkers, - padomājiet par sekām! Katrs likums tūkstoš saitēm saistīts ar pārējiem. Mainot vienu, mēs sagrausim visu likumdošnas konstrukciju. Sāksies haoss. Sekas neprognozējamas.

- Varbūt pieņemsim kādu jaunu likumu? – turpināja uzstāt buldoga galva, - Kaut kas tak jādara!

- Kādu vēl likumu? Visi jau pieņemti.

- Nu, nezinu... Kaut vai aizliegt govīm kāpt kokos.

- Tu traks, vai?

- Nē, nu kā piemērs... Pa jokam.

- Paga, paga! – pēkšņi iejaucās sekretārs, – Bet kādēļ gan nē? Padomājiet, tā ir pilnīgi nevainīga joma, kas var radīt bagātīgu augsni ilgstošām diskusijām, vienlaicīgi neietekmējot jau esošo likumdošanu.

- Kā tad! Un kā jūs to domājiet pasniegt parlamentam? – indīgi apvaicājās opozīcijas līderis.

- Padomāsim, – klerks viltīgi piemiedza ačteles, – viss atkarīgs no pasniegšanas veida. Piemēram, sarunāsim kādu zaļo no opozīcijas, lai paceļ jautājumu. Iedomājieties - govis kokos! Nograuzīs visu lapotni. Izskatās pēc ekoloģiskas katastrofas.

- Ir cerības, ka to kāds ņems nopietni? – neticīgi apvaicājās koalīcijas līderis.

- Opozīcijai pilnīgi vienalga, par ko smirdēt, lai tik troksnis. Tikmēr koalīcija varētu uzņemties aizstāvēt lauksaimniekus un viņu tiesības ierīkot ganības atbilstoši saviem ieskatiem. Principiāls ekonomisks jautājums.

- Hmm...

Spīkers klausījās ierēdnī un juta, kā viņa veselais saprāts kapitulē nevienlīdzīgā cīņā ar slimo.

-Labi, - viņš novilka. – jums ir kāds kandidāts?

- Jā ir. Tas garmatainais tirliņš džemperī ar iesauku Kurkums, ko zaļie tur pacifistu un veģetāriešu balsu pievilināšanai. Pat maksāt nevajadzēs. Viņam stulbas idejas pielīp kā sunim blusas.

- Mēģiniet! – spīkers negribīgi piekrita. Viņš jutās apmēram tā, kā varētu justies cilvēks uzsākot urīnterapiju: vāja cerība ar stipru mīlzalu garšu.

Sekretariāta vadītājs nozuda un jau pēc brīža tika manīts kāpnēs kaut ko pārrunājam ar vienu no parlamenta ēkā pastāvīgi rezidējošiem žurnālistiem. Vēl pēc desmit minūtēm žurālists bija noķēris pie džempera malas Kurkumu un tirdīja par baumām sakarā ar lauksaimnieku projektu iekārtot ganības koku lapotnēs.

Mehānisms strādāja kā pulkstenis. Pusdienas pārtraukums bija tikai pusē, bet zaļo nometne jau zumēja kā lapseņu pūznis un bumerangs atgriezās pie sekretāra, kad viņu ielenca ekodeputātu spiets pieprasot paskaidrojumus. Tā kā sekretārs „neko nezināja”, Kurkums pieteicās uzreiz pēc pārtraukuma kāpt tribīnē.

Kad nu beidzot sākās otrais puslaiks, parlamentā atgriezās veco labo laiku intelektuālais azarts: vispirms zaļie metās vaidēt par turpat vai govju noēstajām koku lapotnēm, koalīcijas partiju pārstāvji apelēja pie „ekonomiskās nepieciešamības” un lauksaimnieku tiesībām izmantot savā īpašumā esošos kokus, pretī viņi saņēma draudus, ka, samazinoties „CO dabiskās absorbcijas kapacitātei”, varētu tikt pārskatītas šīs gāzes emisijas kvotas rūpniecībai, uz ko valdošie atcirta, ka Kioto protokols tādu kombināciju neparedz. Un tādā garā.

Jautājums izrādijās gana sarežģīts, lai būtu pamats izveidot dažādas komisijas. Nākamajās nedēļās viss šis smazgu spainis izlija presē un turpināja rūgt mēnešiem. Lauksaimnieki, kam pat dzērumā nebija šilierējies dzīt govis kokos, ar putām uz lūpām aizstāvēja savas „svētās tiesības uz dabiskajām ganībām”, viņiem piebalsoja Šivas apziņas biedrība, visur kladzinot, ka govs ir svēts dzīvnieks un nes svētību katram nograuztam kokam. No otras puses zaļie organizēja vērienīgu sardzes kampaņu, kuras laikā tūkstošiem jauniešu kāpa kokos ar plakātiem „Vispirms apēdiet mani!”, „Zobus nost no mūsu kokiem” un „Elpojiet paši savu pienu!”.

Risinājumi nāca lēni un sāpīgi. Beigās tika pieņemts likums, kas noteica govīm daļējus lapotnes ēšanas ierobežojumus, proti, tās drīkst ēst visu, ko var aizsniegt no zemes, stāvot uz pakaļkājām ar izstieptu kaklu, vai arī uzkāpjot kokā līdz zemākajam zaram. Pie tam govs īpašniekam par katru ēdamo koku jāmaksā valsts nodeva 50% apmērā no celmanaudas.

Lai nebūtu mēģinājumu apiet likumu, ievedot vai selektējot īpaši garkaklainas govis, govju kaklu garums tika ierobežots ar 195 centimetriem un izveidota īpaša iestāde, kuras uzdevumos ietilpa šīs normas ievērošanas kontrole.

Nemanot pienāca pavasaris. Parlaments pēc garas un nogurdinošas sezonas sapņoja par atvaļinājumiem. Spīkers, koalīcijas līderis un parlamenta sekretariāta vadītājs sēdēja bibliotēkā un nesteidzīgi sūknēja konjaku.

- Nu, kungi, šis nu ir beidzies, – spīkers jautās patiesi atvieglots un laimīgs, – beidzot varēsim uzelpot pēc tā trakuma.

- Jā, jā! Uzelpot, – smiedamies piebalsoja buldoga galva, – Skābeklis ir izglābts, varam elpot ar pilnu krūti, – viņš nedaudz šļupstēja, jo govju likuma cīņu karstumā bija zaudējis priekšzobu.

Sekretārs gan neizskatījās neko priecīgs.

- Godātie, vai esat domājuši par rudeni? Atsāksies plenārsēdes, bet īsti par ko diskutēt vairs nebūs.

- Atdziestiet, jaunais cilvēk, – spīkers viņu mierināja, – gan rudenī kaut ko izdomāsim.

- Nez, nez, - attrauca klerks, – ir lietas, ko nevar tā atlikt.

- Piemēram? – ieinteresējās koalicionārs.

- Kā lai to pasaka... Redziet... Lidojoši suņi varētu visai nopietni apdraudēt aeronavigāciju mūsu piesātinātajā gaisa telpā. Saprotiet, viena lieta ir kovārņa ietriekšanās aerobusā un pavisam kas cits - jūsu deltaplānu taranējošs sanbernārs.

- Vai tiešām mums tāda problēma pastāv?

- Tur jau tā lieta, ka it kā nepastāv, taču kad gadīsies cilvēku upuri, mums jautās, kādēļ neviens par to netika savlaicīgi padomājis.

- Taisnība gan. Un, starp citu, no suņu īpašniekiem būtu jāiekasē aeronavigācijas pakalpojumu maksa.

- Noteikti. Bet pieminiet manus vārdus – saķeršanās ar suņu mīļotājiem un dzīvnieku tiesību aizstāvjiem būs ne pa jokam.

- Viss liecina par to, ka lieta prasa tūlītēju rīcību, – secināja deputāts un vērsās pie spīkera, – Kā ir, kolēga? Šķiet, mūs gaida karsta vasara.

Spīkers klausījās sarunā un brīnījās, kādēļ veselais saprāts neprotestē. Acīmredzot tas jau bija aizlaidies uz tālu tropisku salu okeānā un bezrūpīgi flirtēja ar kādas trūcīgi ģērbtas skaistules šinšilas izmēra intelektu.

- Protams, - viņš piekrītoši pamāja, – kad runa ir par cilvēku dzīvībām, personiskās intereses jāatliek malā, – un enerģiski saberzējis plaukstas, piecēlās kājās, – Uz priekšu, kungi! Mums vēl daudz darāmā.

==================================

Ja bērnu jokiem augtu bārda, šis būtu no bārdainajiem.

Kokā sēž trīs govis.

Pirmā: Būs lietus.

Otrā: Pēc kā tu spried?

Trešā: Suņi zemu lido.

sarashkins 21.02.2012 20:54
Govju likums

Kad suņiem nav ko darīt, tie rej uz karavānu.

Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)

Palaists: 20/02/2012, ORB.lv

Parlamenta spīkers sēdēja sava likumdošanas tempļa bibliotēkā ar avīzi rokā, malkoja kafiju un likās - bija iegrimis lasīšanā. Uzmanīgs vērotājs, protams, tūdaļ pamanītu stingo sejas izteiksmi, sevī vērsto skatienu un citus ķermeņa valodas (vai drīzāk mēmuma) elementus, kas liecināja par pamatīgu apjukumu. Neuzmanīgam vērotājam pilnīgi pietiktu ar otrādi apgriezto avīzi .

Problēma bija uzradusies no rīta tieši plenārsēdes sākumā, kad spīkers atvēra savu „dziesmu grāmatu” un grasījās iepriecināt deputātus ar dienas debašu tēmām, taču grāmatā nebija nekā, ko vēstīt. Tā bija tukša kā premjera runa. Parlaments miegainā vienaldzībā gaidīja darba uzdevumus, bet priekšniekam nebija ne pašas niecīgākās idejas. Viņš ar bargu aci pavērās uz parlamenta sekretariāta vadītāju. Acs baltums burtiski kliedza: „Ko tas nozīmē?!”, kamēr augšup parautais uzacu loks nodevīgi pauda sunisku lūgumu pēc palīdzības.

Sekretariāta vadītājs nemanāmi piešļūca pie priekšnieka.

- Ko tas nozīmē? – spīkers viņam čukstus uzbļāva brokastu šķiņķa, sīpolu un nevesela kuņģa aromātu maisījumu, - Kur ir visas lietas?

- Ē, kā lai to pasaka, - Sastomījās ierēdnis, – nekā nav. Pilnīgi nekā.

- Kā nekā? Re, kur cilvēki sanākuši sēž, gaida darbu, un jūs sakāt – nekā! Kas tā par nejēdzību, es jums prasu?

Sekretārs paraudzījās uz piesauktajiem darbarūķiem. Daži gremdējās tīkamā rīta snaudulī, citi pļāpāja vai lasīja laikrakstus, tomēr daļa bija pamanījusi rosību prezidijā un ar augošu interesi vēroja.

- Redziet, priekšsēdētāja kungs, mums vairs nav darāmā. Nemaz nav.

- Kā tā – nav?

- Visi likumi ir pieņemti, saskaņoti savstarpēji, ar sabiedrību, ar starptautiskajām normām... Parlaments savas eksistences jēgu ir izsmēlis.

Tavu prieku! Paaudzēm lolotais sapnis beidzot piepildījies. Nācija dzīvo pilnīgā harmonijā ar sevi, saviem likumiem un tradīcijām. Uz visiem jautājumiem ir atbildes un visas atbildes priecē jautātājus. Īstais laiks likumražiem izlīst no piepelējušajiem kambariem, noaut kurpes, noraut šlipses, pasviest portfeļus suņiem zelēšanai un – aidā dzīvītē! Izbaudīt pilnību sasniegušās sabiedrības labumus.

Spīkerim šajā brīdī vajadzētu piecelties un teikt svinīgu uzrunu. Pateikties deputātiem par pašaizliedzīgu darbu. Pieminēt valsts tēvus, pirmos parlamentāriešus, citēt aizgrābjošākās rindas no Konstitūcijas... Taču viņš nespēja. Tieši otrādi – parasti nosvērtais un pārliecinātais vīrs ņēmās trenkāt visu sekretariātu, lai tie atrastu kaut vismazāko neizrunāto vai nesaskaņoto likuma galiņu. Sēžu zālē tikmēr sākās nervoza krekšķēšana un dīdīšanās gluži kā operā, kad priekšskara vēršana kavējas. Bija arī tādi, kas mierīgi krāca.

Pirmais nolēma pakasīties opozīcijas līderis.

- Varbūt kāds nav pamanījis, - viņš, uzsvempies kājās indīgi paziņoja, – bet daži te ir atnākuši strādāt.

Pār zāli kā siena ritulis pārvēlās piekrītošas murdoņas vilnis.

- Mirklīti, kungi, - spīkeris mierināja deputātus, - mums te neliela tehniska aizķeršanās. Tūlīt viss atrisināsies un mēs sāksim sēdi.

- Jūs vispār zināt, cik tie jūsu neizdarības mirklīši valstij izmaksā? – kašķīgais opozicionārs nespēja likties mierā.

- Ne vairāk kā tava resnā sieva un trīs negausīgās mīļākās! – zinātājs no koalīcijas rindām metās aizstāvēt spīkeri.

- Neba nu tev, impotent, manas sievietes skaitīt. Man viņas visas laimīgas, kamēr tu tikai jaunus puisīšus pa kaktiem čamdi.

- Būtu labāk mutīti aizvēris, sieviešu speciālist! Laimīgas viņas tikai no tavas naudas tērēšanas, pats kā vecis viņām bijis nebijis – viss parlamenta apsardzes dienests tām padauzām pāri gājis.

Opozīcijas mērs bija pilns un, uzrotījuši piedurknes, tautas priekšstāvji devās koalīcijas beņķu virzienā izvicināt dūres.

Spīkers no pieredzes zināja, ka pēc nelielas rīta vingrošanas vīri vēl kādu laiku turpinās savstarpējo aplīgošanu, kamēr sievas slās uz labierīcībām kārtot izplūkātās frizūras un restaurēt tēlotājas mākslas vērtības ap saviem dvēseles spoguļiem. Viņu patiesi priecēja, ka vismaz līdz pusdienu pārtrukumam parlamenta darbs iegājis konstruktīvā gultnē.

Likumdevējiem saturīgi diskutējot par morāli, ētiku, seksuāliem ieradumiem, tieksmēm, pataloģiskām fiziskām un garīgām novirzēm un tamlīdzīgiem svarīgiem jautājumiem, nemanot pienāca dienas vidus un līdz ar to godīgi nopelnīta ēstgriba. Priekšsēdētāja gongs izsludināja pamieru. Vēl nupat viens otru burtiski izķidāt gatavie strīdnieki draudzīgos bariņos stūmās izejas virzienā, apspriežot nevainīgas gastronomiska rakstura tēmas.

Spīkers pameta zāli pēdējais. Viņš nespēja domāt par ēšanu, tādēļ paņēmis kafiju un avīzi, piesēda bibliotēkas zvilnī un padevās bezcerīgam stingumam. Smadzeņu vakuumā necirkulēja neviena pati doma, intelekta orgāns tikai tukši dunēja kā izslēgts sinhrofazotrons. Šažņaugtas dūres, muskuļi uz krampju robežas. Šim cilvēkam noteikti bija nepieciešama palīdzība. Visam parlamentam bija nepieciešama palīdzība. Valstij bija nepieciešama palīdzība.

Padomā tik: parlaments sevi izsmēlis! Viss! Visi paliek bez darba. Visi šie brīnišķīgie cilvēki - no resnākā deputāta līdz pat visjaunākajai vieglas uzvedības sekretārei - ir burtiski izsviesti uz ielas. Un par ko? Par labu darbu, velns lai parauj, par labu darbu! Vai tas ir taisnīgi?

Bet ko domās ārzemēs par valsti, kur likvidē parlamentu? Tā rīkojoties var uzrauties uz kādas demokrātiju eksportējošas struktūras mārketinga pasākumiem. Nelāgi...

Vai tiešām nav izejas?

Pie sēdošā lasītavas klusumā nemanāmi piebiedrojās divi: sekretariāta vadītājs un nesenās cīņas saburzītais koalīcijas līderis - vīrs ar buldoga galvu un svaigu zilumu zem acs.

sarashkins 21.02.2012 20:51

msh rakstīja: radās iespaids, gan tur, gan skotijā ka vidusmēra babajs brauc ar krutāku tačku nekā vidusmēra brits

Mums jau tas pats - jo lielāks urla, jo krutāks bembis... un dzīvesvieta pie sievasmātes Pļavniekos. To sauc par mazvērtības kompleksu. Suns arī bērnībā labi nebarots pēc tam visu dzīvi ir rijīgs.

sarashkins 21.02.2012 17:33
Trešā vakarā Lāču Krišus it īpaši piekodinājis biedriem nomodā palikt un trešo ūdens trauku vērot. Šie, zināms, apsolās arī. Lāču Krišus nu aiziet mierīgu sirdi uz tiltu un gaida. Te ap pusnakti dzird: tā jāj, tā jāj viens dimanta zirgā, ka jādomā – tiltu iegāzīs. Piejāj tuvāk: zirgs laistās kā saule, bet šim divpadsmit galvu rumpja galā.

„Vai traks!” Lāču Krišus domā, „te būs ko darīt,” un nostājas ar metamo pretim.

Divpadsmitgalvis uzsauc: „Nost no ceļa, diega zeķe!”

„Neparko!” Lāču Krišus atbild.

„Ak tā, nu, ja tāds stiprinieks esi, tad pūt pa upi, lai redzu, cik tālu spēsi vēju aizpūst!”

„Pūt pats papriekš, ja tā esi izgribējies!”

Divpadsmitgalvis pūtis arī un aizpūts vēju piecas verstis.

Nu pūtis Lāču Krišus, bet aizpūtis tikai puspiektas verstis. Tas divpadsmitgalvim paticis, un tūliņ viņš vedinājis Lāču Krišu spēkoties. Iesācies briesmīgs cīniņš: tilts vien drebējis, kā viņi tur rāvušies. Beidzot Lāču Krišus, kad vienpadsmit galvas ar milnu jau bija notriecis, nejaudājis vairs; viņš gribējis drusku elpu ieraut un tādēļ sacījis: „Atpūtīsimies!”

Bet divpadsmitgalvis bijis tā ieēdies, ka neparko apstāties.

„Kas tur put, put – vai vienam nāve vai otram!” tā viņš atbildējis.

„Bet iedomājies!” Lāču Krišus vēl reizi ieteicies, „vējš un lietus apstājas, un tad tu vien to negribi darīt.”

Nu labi, ja vējš un lietus to darot, tad viņš arī to darīšot uz īsu brīdi.

Abi pūtušies. Bet Lāču Krišus pa to laiku norāvis apavu no kreisās kājas un sviedis to pilī, lai izzinātu, vai tik viņa biedri neguļot. Apavs nokritis uz pils jumta, bet šie – ne dzird, ne redz: aizmiguši, palaidņi tādi! Vēl norāvis labajai kājai arī un aizsviedis, bet ne un ne. Beidzot laidis to pašu smago milnu. Milna sadragājusi pils jumtu drupās, un nu šie, miega pūžņi, atmodušies gan. Atmostas, paskatās – vai akls! trešajā traukā ūdens tik sarkans kā nokaitēta dzelzs. Un tā tūliņ viens paliek pie trauka likteni vērot, otrs paķer smago milnu un velk vilkšus, ko tik māk, cik ātri vien varēdams, pie Lāču Krišus atpakaļ. Līdzko aizvilcis, cīniņš sācies no jauna. Bet šoreiz Lāču Krišum bijis tik labs paņēmiens: kā metis beidzamajai galvai, tā aizvēlusies ripeniski diezin kur, un rumpis nokritis no dimanta zirga.

Tagad Lāču Krišus gavilēdams kāpis dimanta zirgā un lepni iejājis pilī.

Šie, abi snauduļi, trīcējuši vien: kad tikai neperot par to, ka gulējuši, bet Lāču Krišus atteicis: „Pelnījuši gan esat mizenes, tomēr šoreiz piedošu. Pagatavojiet labāk man vakariņas! Esmu aplam izsalcis.”

Labi. Lāču Krišus paēdis vakariņas un tad licies gulēt un sagulējis pēc tik smaga darba veselas trīs dienas un naktis.

Labi izgulējies, Lāču Krišus izstaipījis kaulus, paēdis un tad sacījis Zvejniekam: „Novel man no alas to akmeni! Tur viņdien bārdainais vecis iespruka ar visu ozola bluķi.”

Zvejnieks vēlis, vēlis lielo akmeni – nevarējis novelt. Arī Kalnu gāzējs izmocījies gar akmeni, bet tas arī nejaudājis. Beidzot kritis Lāču Krišus pats klāt, tam tūliņ citāds grābiens. Akmens aizgājis, jāsaka, ka nebijis ko apskatīties. Nu, ko nu? Lai sameklējot virvi, viņš laidīšoties ar milnu vecajam pakaļ, bet, ja virvi apakšā pakustināšot, tad lai velkot viņu atkal augšā.

Labi – viens divi! virves klāt, un šis nu ar birkavu milnu rokā kāpis grozā un laidies lejā.

Nolaidies – atradis košas istabas. Iegājis tur – ieraudzījis trīs princeses: vienu dzelzs, otru tērauda, trešo sudraba važās pieslēgtu. Lāču Krišus apvaicājies:

„Kas jūs te pieslēdza?”

„Velns!” šīs atteikušas, „mēs jau septiņi gadi te smokam.”

To padzirdējis, Lāču Krišus saraustījis važas, atpestījis princeses un licis viņas uzvilkt augšā.

Biedri uzvilkuši gan princeses, bet, kad redzējuši, cik tās daiļas, tūliņ nebēdņiem iešāvusies nelietība prātā. Viņi paņēmuši princeses un aizmukuši, atstādami Lāču Krišu alas dibenā.

Tas, nabadziņš, tur apakšā gan izkustinājies virves, bet, kad redzējis, ka neviens nevelk augšā, tad atmetis ar roku un sācis pārdomāt, ko īsti iesākt.

Domājis, domājis – te piepeši uzmetis acis un ieraudzījis vecas aizmūrētas durvis. Tūliņ ar milnu gāzīs tās laukā un – ko domāt? – ieraudzījis: viņa tās dienas krūpītis guļ zīža gultā – tas tas velns. Ko nu gaidīt? Krāvis ar milnu gulētājam, lai saprot. Gandrīz jau bijis nobeidzis neģēli – te, vadzi, sācis šis lūgties, lai jele viņu pametot pusdzīvu, ja ne vairāk.

„Labi!” Lāču Krišus atteicis. „es tevi pametīšu pusdzīvu, bet tad tu mani par to iznes no šejienes virszemē.”

Jā, jā – to viņš soloties labprāt.

Un tā kāpis krūpim mugurā, un tas iznesis pa to pašu alu, kur todien Lāču Krišus ielaidies. Līdz to bijis padarījis, krūpis atsprucis atpakaļ alā, jo baidījies no Lāču Krišus, vai tikai neņemšot vēl viņu spīlēt; bet Lāču Krišus labprāt viņam to atvēlējis, lai mūkot arī. Tikai pašu alu ar birkavu milnu aizmējis cieti, lai krūpis nekad vairs nelīstu šinī pasaulē cilvēkus mocīt.

Nu gājis pie ķēniņa un atradis tur savus biedrus priekšā, kāzas svinam. Tās princeses, ko biedri pārveduši, bijušas ķēniņa meitas, un ķēniņš atdevis katram vienu par sievu, jo melojuši: viņi esot izglābuši šā bērnus.

Bet, tiklīdz meitas ieraudzījušas Lāču Krišu, viņas teikušas tēvam: „Tas ir mūsu īstenais glābējs!”

Ķēniņš nu atdevis Lāču Krišum jaunāko meitu par sievu, bet abus blēžus nosodījis.

sarashkins 21.02.2012 17:33
LĀČU KRIŠUS

Kādreiz vecs vīriņš, žagarus mežā cirzdams, gulējis diendusu un manījis, ka lāču māte gar kājām ošņājusies. Viņš gribējis aizdzīt, bet lāču māte rādījusi viņam dēlu, lai to pieņemot audzināt.

Labi, pieņēmis. Tas nu brīnum ātri audzis un pieņēmies spēkā un gudrībā. Viņu iesaukuši par Lāču Krišu.

Reiz Lāču Krišum ieticies pasauli redzēt: lai tēvs kaļot labu milnu – viņš došoties ceļā.

Labi. Tēvs nokalis divi birkavi smagu milnu un devis dēlam raudzīt, kāda būšot. Dēls cilājis, cilājis – tāda esot, kāda esot; bet viņš sviedīšot gaisā, tad redzēšot īsto taisnību. Un Lāču Krišus nu uzsviedis milnu tik augstu gaisā, ka nemaz nevarējis saredzēt. Tikai pēc liela laika milna nākusi atpakaļ un pavisam šņākdama vēl; bet Lāču Krišus izveicīgi pašāvis mazo pirkstiņu apakšā, un tūliņ milna pirksta galā salīkusi kā kruķis.

Nekā darīt – lai tēvs pieliekot vēl vienu birkavu un pārkaļot stiprāku! Tēvs pielicis birkavu. Bet Lāču Krišus kā sviedis gaisā un pašāvis pirkstu, šoreiz vidus pirkstu, tā līka atkal. Lai liekot vēl vienu birkavu! Pielicis birkavu, un dēls sviedis atkal gaisā; bet šoreiz uz rādītāja pirksta milna tik mazu drusciņu salīkusi. Nu esot laba! – Lāču Krišus atteicis un aizgājis pasaulē.

Gājis, gājis – saticis lielu vīru, kas virvi ap kalnu tinis, lai ierautu ielejā.

„Labdien, ciema brāli, ko tu to kalnu rausti?”

„Ā, tas jau mans amats – esmu Kalnu gāzējs.”

„Tā, tā, tad itin nieks neesi vis – nāc man līdz!”

Kalnu gāzējs palicis arī mierā, atstājis kalnus, un nu abi iet spriezdami. Iet, iet – satiek jūrmalā zvejnieku makšķerējam, masta koks viņam bija par makšķeres kātu un tauva par makšķeres auklu.

„Labdien, ciema brāli, ko tu ar to baļķi te ērmojies?”

„Ā, es jau zvejoju – tas mans amats!”

„Blēņas, kas tas par amatu – nāc labāk līdz!”

Zvejnieks paliek mierā, un nu aiziet visi trīs stiprinieki, ka nolīgojas vien.

Iet, iet – beidzot gadās versti plata upe. Bet par laimi upei liels tilts pāri. Pāriet tiltam, ierauga kādu atstatu lielu pili ar vareniem vārtiem. Atvēruši vārtus un gājuši droši vien iekšā.

Labi, tas nu tai dienā.

Te no rīta Lāču Krišum iešāvies prātā: viņš ar Kalnu gāzēju iešot mežā medīt, lai Zvejnieks paliekot pa māju pieskatīties un izvārot viņiem vakariņām putru.

Labi. Šie aizgājuši, un Zvejnieks vārījis putru. Te pret vakaru ienācis būdā sprīdi garš vīriņš ar olekti garu bārdu un lūdzies arī paēst.

Zvejniekam sirds vietā, iesmels traukā un došot, bet, līdz šis noliecies pie katla, tā vīrelis no muguras puses čuprā un nu dod un dod, cik uziet. Pusdzīvs Zvejnieks iezvīlis kaktā. Un, kamēr šis tur atžirdzis, vīrelis ņēmies gar katlu un izklesis visu putru.

Vakarā pārnāk tie no meža izsalkuši – putras nav ne paost.

„Ē!” Lāču Krišus sapiktojies, „tu tikai tāds jēlnadzis esi. Rīt paliks labāk Kalnu gāzējs mājā, redzēs, vai neizvārīs putru!”

Labi. Palicis Kalnu gāzējs mājā; bet tu dieviņ! Tas vīrs tādas pašas sukas dabūjis no mazā spoku gaiļa, un putra palikusi neizvārīta.

To redzēdams, Lāču Krišus vakarā tīri saņēmis rokas. Vai apburti viņa abi biedri vai kas par nelaimi? Viņš vairs nesaprotot, tādēļ rīt palikšot pats mājā putru vārīt, lai redzot, kas tad tur pajukšot.

Labi. Atnāk rītdiena. Lāču Krišus vāra savu putru, ka mutuļo vien. Te – kur gadījies, kur ne – līdis atkal mazais vīrelis pie ugunskura: lai atmetot viņam arī kādu lāsīti putras.

„Jā, jā – cik tikai vēlies!” Lāču Krišus atbild un taisās putru iesmelt. Bet, tikko smēlējs pielieksies, - vīrelis čuprā. Tā mans Lāču Krišus sausās dusmās izlec stāvus un, kā grābj šo aiz bārdas, tā – nedabūjis ne paķepurāties vairs – pacēlis gaisā kā žurku aiz astes un beidzot ieķīlējis bārdu ozola bluķī.

Kad nu biedri pārnākuši, Lāča dēls vedis viņiem rādīt, kur mazo iespīlējis. Bet kas ir? Aiziet – mazais aizmucis ar visu bluķi.

Un tā nu visi trīs paēduši labi pusdienu un tad nolikušies dienvidū.

Vakarā Lāču Krišus sacījis: „Vai zināt, biedri, ko? Man netīk tā gulēt: iešu šonakt uz lielās upes tiltu padarboties. Bet te es pieliešu trīs traukus ar ūdeni, un tad nu jūs abi, mājā palikuši, cieši skatieties šonakt pirmajā traukā, kāds mans liktenis: ja ūdens paliek ūdens, tad man labi klājas; ja iesarkans, tad puslīdz labi; bet ja tik sarkans kā nokaitēta dzelzs, tad pavisam nelabi. Tādēļ palieciet nomodā un sargiet manu likteni!”

Labi. To viņi darīšot gan. Un nu Lāču Krišus aizgājis uz lielās upes tiltu. Aizgājis, izskatījies – viss klusu. Ko citu darīt? Nolicis savu milnu blakus un gaidījis. Te – varējis būt tā ap pusnakti – dzirdot: jāj viens ar trim galvām sudraba zirgā pār tiltu, ka dimd vien. Lāču Krišus sagrābj milnu un nostājas pretim.

Trijgalvis uzsauc: „Nost no ceļa!”

Lāču Krišus atbild: „Neparko!”

„Nu, ja tāds stiprinieks esi, tad pūt pa upi, lai redzu, cik tālu spēji aizpūst!”

„Pūtīšu gan, bet pūt pats papriekš, ja tā esi izgribējies!” Lāču Krišus atbild.

Trijgalvis nu pūtīs arī un aizpūtīs divi verstis tālu. Tad pūtīs Lāču Krišus, bet aizpūtīs pustrešas verstis. Tagad trijgalvis iepīcis par jaunu, sākdams ar Lāču Krišu spēkoties. Bet Lāču Krišus kā krāvis ar smago milnu, tā trijgalvim visas galvas aizripojušas gabalā un rumpis novēlies turpat uz tilta. Lāču Krišus nu paņēmis sudraba zirgu, iejājis pilī lepni jo lepni un uzteicis biedrus, ka labi darījuši, nomodā palikdami.

Otrā vakarā Lāču Krišus atkal piekodinājis biedriem palikt nomodā pie otra ūdens trauka un tad aizgājis uz lielās upes tiltu. Te ap pusnakti jās atkal viens, bet nu ar sešām galvām zelta zirgā. Lāču Krišus ar milnu nostājas pretim.

Sešgalvis uzsauc: „Nost no ceļa!”

„Neparko, - bļauj, cik gribi!”

„Ak tā!” sešgalvis iekliedzas. „Nu, ja tāds stiprinieks esi, tad pūt pa upi, cik tālu spēsi aizpūst!”

„Pūt pats papriekš, ja tā esi izgribējies!”

Un sešgalvis pūtīs arī un aizpūtīs vēju trīs verstis.

Nu pūtīs Lāču Krišus un aizpūtīs vēl lielāku vēju pusversti tālāk.

Tagad sešgalvis sācis spēkoties. Bet Lāču Krišus kā krāvis ar smago metamo, tā sešgalvim visas galvas aizripojušas gabalā un rumpis novēlies turpat uz tilta. Lāču Krišus uzkāpis zelta zirgam mugurā, iejājis pilī lepni jo lepni un uzteicis biedrus, ka labi darījuši, nomodā palikdami, viņa likteni sargādami.

sarashkins 20.02.2012 17:41
Baigā biznesa ideja iešāvās - vajag optima līniju papildināt ar alu, kam pievienota cilvēka organismam nepieciešamā vitamīnu (B grupa jau tur ir) un minerālvielu deva! Jogurtos to jau piekopj, kāpēc alū nevarētu?

Ko vēl tur varētu piebērt? Dienas devu Mildronāta un atmiņu uzlabojoša līdzekļa, zivju eļļu ar omega3, ko vēl?

Lasītākie raksti

Jaunie raksti