DekstersFF rakstīja: Vai ir vērts gausties un satraukties par tiem, kuri ir pametuši Latviju? Viņiem nav vajadzīga šī vieta, viņiem tas neko nenozīmē.
Es pazīstu divas ģimenes, kuras labprāt agrieztos un kuriem šī zeme daudz nozīmē. Abas ir īsti Latvijas patrioti. Tikai abas negatavojas maksāt par neko zviedru pensionāriem.
1. Ģimene vēlējās uzlabot dzīves apstākļus, tāpēc paņēma līzingā otru mašīnu (pirmā nebija līzinga), jo ar vienu nevarēja izbraukāt ne uz darbu, ne sīčus izvadāt uz skolu un bērnudārzu, pie kam abi strādāja katrs savā pilsētas galā (ne Rīgā, tātad arī sabtranss nemaz tā neiet kā gribētos). Tā kā ienākumi atļāva, visai drīz paņēma diezgan nelielu kredītu, lai varētu izremontēt ne visai labā stāvoklī, bet, nopirktu dzīvokli. Karoče, nekas tāds, ko varētu par luksusu uzskatīt. Pienāca krīze, vīrs pazaudēja darbu - firma nobankrotēja. Kādu laiku dzīvoja uz pabalsta, paralēli piehaltūrēja, bet, protams, tādu ienākumu vairs nebija. Pēc kāda laika darbu pazaudēja arī sieva. Kā jau godīgi cilvēki, gāja uz banku runāt, bet bankas nostāja bija, kāda jau tajā laikā bija (varam kaut ko atlikt uz pusgadu, pēc tam maksāsiet dubultā, nu, kā jau te teica - labos laikos lietussargs, sliktos to atņem). Dzīvokli nodeva izsolē, ko par smieklīgu naudu "nopirka" bankas meitas uzņēmums. Palika starpība. A ko darīt? Sīkie arī jāuztur. Abi notinās uz UK, ir atraduši puslīdz normālus darbus un, nu, nezinu, plāno iziet maksātnespēju, varbūt pēc tam atgriezīsies.
2. Ģimene ņēma kredītu, lai attīstītu savu biznesu (maizes ceptuve vai kaut kas tml.). Neliels, bet diezgan veiksmīgs ģimenes uzņēmums ar normālu pievienoto vērtību, darba vietām utt. Grūtos laikos ienākumi smagi samazinājās, banka, līdzīgi kā jau te minēja, pārtrauca kredītlīniju, pārrunas ar banku (to pašu, kur 1. gad.) bija kā pret sienu. Uzņēmums rezultātā tika atņemts, ieķīlātā privātmāja+ražotne tāpat, būtībā, ģimene palika uz ielas. Uzņēmuma darbība apturēta, objekti vēl tagad nav pārdoti, cilvēki izveidoja šādu pat biznesu, tikai Ņujorkā.
Vai kāds ir redzējis uz ielām tūkstošus prasam ieviest likumdošanā normu par atdoto atslēgu principu? Nē, nav.
Jo kas gan noteicis,ka obligāti jāņem kredīts mājas būvniecībai?
Pirms 2 gadiem vairāk kā 10 000 cilvēku parakstījās par t.s. krīzes likumu, ko kredītņēmēju apvienība iesniedza toreizējam prezim Zatleram. Viņš pakonsultējās ar bankām, bankas pateica, ka nē, tādu nedrīkst pieņemt un ar to arī lieta beidzās. Labi, piekrītu, tas likums savā ziņā bija utopija, kaut gan Baltkrievija ieviesa kaut ko līdzīgu, katrā ziņā, neļāva ar saviem iedzīvotājiem tā izrīkoties. Bet, lai nu kā, no valdošo puses netika izrādīta ne mazākā vēlme nākt pretī saviem iedzīvotājiem, jo tas, redzies, kaitēšot svētajām un neaizskaramajām govīm - bankām. Un arī tā iešana ielās neko daudz jau palīdzējusi nav. Vai tad pēc 13. janvāra 2009. gadā valdība sāka ieklausīties tautā? Pēc pārējiem protestiem, kas ir bijuši arī pēc tam, kaut kas reāli ir mainījies?