Es jūs ņemu. Jūs man derēsiet. – lietišķi teica sieviete.
- Kā to saprast - ņemu? – nesaprata vīrietis.
- Nu... kā mašīnu. Vīriešus tagad ir jāņem, kā mašīnas. Jūs sākat šķist tāds bremzēts.
- Sabremzējies. – mehāniskā balsī izlaboja vīrietis – Tad lūk, kas tagad ir modē... Nu labiņi.
- Kāds ir jūsu noskrējiens? – joprojām lietišķi jautāja sieviete.
- Četrdesmit gadus jau skrienu. – godīgi atbildēja vīrietis - Goda vārds... Neesmu nevienu pievīlis.. Vismaz neviena nav žēlojusies.
- Četrdesmit? – neticīgi pārjautāja sieviete – Nu uz aci nepateiktu...
- Iepriekšējā saimniece bija akurāta un labi rūpējās. Ar tādu attieksmi – vēl četrdesmit būtu skrējis.
- Kāpēc tad atteicās no jums? – turpināja izjautāt sieviete.
- Citu agregātu sev nopirka. Krutāku. – paskaidroja vīrietis - Nu un mani tā īsti vairs nebija, kur likt. Principā biju dīkstāvē.
- Visi tā saka. – nospurdza sieviete – Visiem ārzemju vecmāmiņa uz baznīcu tikai brauca? A īstenībā gan jau ka esat dauzīts..
- Tak četrdesmit gadi. – paraustīja plecus vīrietis – četrdesmit gados - kurš tad nav dauzīts? BET buktes nav nopietnas bijušas – pārklājums nav bojāts, mute labi aizveras. Šeit iebuktēja, tur iebuktēja. Pāris reizes gan aizdzina, bet tad tikai nedaudz muguru saskrāpēja.
- Redzu, redzu.. Nu nekas. Pretaizdzīšanas signalizācijas saliksim. – pārliecinoši teica sieviete
- Nekas! Pilnīgi nekas nedod 100% garantiju, ka neaizdzīs! – nosmējās vīrietis.
- Nu to mēs vēl redzēsim. – jautrību pārtrauca sieviete - Kas ar motoru? Ir bijušas problēmas? Nu tur tie visi "zobrati" ir kārtībā?
- Viss ir ok. Pagaidām problēmas nav bijušas. Nav jau galīgi jauns, bet iet uz urā. Vēl paskriešu, maz neliskies – apgalvoja vīrietis – Protams ār kaut kādiem sīkumiem vienmēr jārēķinās. Šad tad nošķaudos, ieklepojos, uzkarstu...
- Hmmmm.. Nūūū.. It kā jau varētu man derēt. Pēc skata ar +/- ne vainas. Jūsu nosacījumi?
- Pēc skata??! Uztaisīet labu ķūningu un vispār būšu sapnis, ne mašīna. Tātad.. – sāka atliekt pirkstus vīrietis – Pirmais un galvenais – degviela tikai kvalitātīva.
- Varbūt... Kaut kā jau var.. – noīdējās sieviete.
- Nē, nē un vēlreiz nē. Nekādus salātiņus un auglīšus. Gaļu! Daudz. Ar salātiņiem, padomājiet, tālu aizbrauksiet? Domāt vajag.
- Izdevumi lieli... – sāka atkal šaubīties sieviete.
- Nu mazi nav. – stingri noteica vīrietis – Ko tad jūs gribējāt – prezentablu klasi. Tātad jārēķinās ar izdevumiem. Un vēl.. lai degviela vienmēr būtu, tas uz jūsu atbildību. Viss skaidrs?
- Skaidrs. – sieviete pamāja ar galvu.
- Un uz tehnisko apskati šad tad jāpalaiž. – turpināja atliekt pirkstus vīrietis.
- Bet es? Kā tad es tajās dienās iztikšu? – satraucās sieviete.
- Tagad taču iztiekat? Tad arī iztiksiet. – nosmīnēja vīrietis – Bet neuztraucieties, tas nav bieži
- Aj, nu labi. Paskatīsimies. Vēl kaut kas jāzin?
- Mazgāt mani vajag. Savādāk jau zinu – pēc tam sākas, vai tiešām tik grūti ir visu laiku nenosmērēties, es esmu tik nogurusi... Mīli vizināties, iemīli arī ragaviņas vilkt.
- Kaut kā baigi daudz to prasību.. Un šitais... nūūūū... – nosarka sieviete – Ar kādu ātrumu jūs varat maksimāli braukt? Viegli iedarbināms? Aukstā laikā nav ilgi jāsilda?
- Vēlaties testa braucienu? – galanti piedāvāja vīrietis.