Lai arī 1. aprīlis jeb joku diena jau aiz muguras, ar apdrošināšanas nozari saistītie mīti un stereotipi Latvijā dzīvo savu dzīvi visu gadu. Un nevis kā nevainīgi joki, bet drīzāk kā vecas anekdotes, kuras visi ir dzirdējuši, bet kaut kādā brīdī sāk uztvert kā patiesību.
Atšķirība tikai tāda, ka smiekli mēdz beigties brīdī, kad notiek negadījums un izrādās, ka realitāte strādā pēc citiem noteikumiem.
Māņticība cimdu nodalījumā
Piemēram, daļa autovadītāju iedomājas, ka, ja mašīnā ieliksi saskaņotā paziņojuma veidlapu, tad noteikti piedzīvosi avāriju. Pēc LTAB (Latvijas Transportlīdzekļu apdrošināšanas birojs) ik gadu veiktās aptaujas datiem aptuveni katrs desmitais autovadītājs Latvijā šai loģikai tic tik ļoti, ka izvēlas labāk braukt bez dokumenta, kas negadījuma brīdī būtu īpaši noderīgs. Mazliet atgādina cilvēku, kurš neņem līdzi lietussargu, jo tad noteikti līs. Dzīvē gan parasti notiek pretēji – lietus līst neatkarīgi no tā, vai esi gatavs. Tāpat notiek arī ar ceļu satiksmes negadījumiem.
Tikpat dzīvs ir vēl viens stāsts no pagātnes, proti, saskaņotajā paziņojumā abiem vadītājiem uz vietas jāvienojas, kurš ir vainīgs. Šī ir tāda kā ceļu satiksmes versija par “paši tiksim galā”, kur divi cilvēki ceļa malā pēkšņi kļūst par izmeklētājiem, ekspertiem un tiesnešiem vienā personā. Rezultātā bieži vien vienošanās nenotiek vispār, jo katram sava taisnība. Realitātē viss ir daudz vienkāršāk – vainas noteikšana ir apdrošinātāja darbs, autovadītājiem jāvienojas tikai par to, kas notika, nevis par to, kurš ir vainīgs.
OCTA nevis kā formalitāte, bet kā instruments
Pārsteidzoši ir arī tas, cik daudzi joprojām uzskata, ka OCTA ir tikai “bleķiem”. Gandrīz trešdaļa autovadītāju nezina, ka OCTA sedz arī zaudējumus cilvēka veselībai, dzīvībai un mantai. Citiem vārdiem sakot, daļa no mums brauc ar pārliecību, ka apdrošināšana ir kā kosmētiska procedūra automašīnai, nevis drošības spilvens cilvēkiem. Tas ir līdzīgi kā mājā turēt tikai skaistu fasādi, bet aizmirst par pamatiem – līdz brīdim, kad redzamas pirmās plaisas.
Tajā arī slēpjas lielākā problēma – mēs nereti uztveram OCTA kā formalitāti, nevis kā instrumentu. Kaut ko, kas “ir jānopērk, lai varētu braukt”, nevis kaut ko, kas reāli pasargā no ļoti konkrētām sekām. Līdz brīdim, kad šīs sekas iestājas, OCTA ir kā drošības spilvens, par kuru nedomā. Bet brīdī, kad tas vajadzīgs, ir diezgan būtiski, kā tas vispār strādā un ko tieši tas sedz.
Kādas sekas rada OCTA vēsturiskais mantojums?
Kāpēc tā ir? Daļēji tas ir vēsturisks mantojums. Padomju laikos OCTA vienkārši nebija, un arī vēl ilgu laiku pēc tam neviens īsti neskaidroja, kas tas ir. Skolās par to nerunāja, mājās nediskutēja, un rezultātā katrs izveidoja savu izpratni – bieži vien balstītu uz kaimiņa, radinieka vai “viena tante teica” pieredzes. Šādi stāsti ir lipīgi – tie izplatās ātri un dzīvo ilgi, pat tad, kad neatbilst realitātei.
Otrs iemesls ir pavisam cilvēcīgs – mēs negribam domāt par negadījumiem. “Ar mani jau tas nenotiks” ir drošības sajūta, kas darbojas līdz pirmajam krustojumam, kur kāds cits domā tieši tāpat. Negadījumi ir nepatīkama tēma, un šodienas informācijas pārpilnībā neviens apzināti negrib sev pievienot vēl vienu potenciālu problēmu. Vienkāršāk ir ignorēt, nekā iedziļināties.
Jāatzīst, arī pati nozare ir devusi savu artavu – diemžēl, negatīvā ziņā. Polises noteikumi, apdrošinātāju pieņemto lēmumu teksti un citi dokumenti nereti ir rakstīti valodā, kas vairāk atgādina juridisku krustvārdu mīklu nekā vienkāršu un saprotamu valodu. Cilvēks izlasa pirmās dokumenta rindkopas un saprot tikai vienu – tas nav rakstīts viņam. Taisnības labad gan jāsaka, ka pēdējos gados nozare ir sākusi mainīties – runāt skaidrāk, vienkāršāk, saprotamāk. Bet uzticība nerodas vienā dienā. Tās drīzāk ir attiecības, kas jāveido ilgtermiņā, nevis tikai polises pārdošanas brīdī.
Risinājums ir vienkāršāks, nekā var šķist
Kā tad turpmāk rīkoties? Patiesībā nekas revolucionārs nav jāizgudro. Jāsāk runāt vienkāršāk. Apdrošinātājiem un citām ar nozari saistītajām organizācijām jāizkāpj no saviem siltajiem krēsliem un jāiet pie cilvēkiem – skaidrot, rādīt, atbildēt uz jautājumiem, un tas jādara nevis vienreiz gadā, bet gan regulāri. Galu galā apdrošināšana nav produkts, ko nopērc un aizmirsti, bet gan attiecības, kurās uzticība rodas pakāpeniski.
Labs piemērs tam ir pavisam vienkāršs – saruna. Nule kā notikušajā izstādē “Auto 2026” LTAB stendu apmeklēja vairāk nekā 5000 cilvēku, un tas parāda vairākas būtiskas lietas, proti, cilvēkiem interesē, viņi grib saprast, viņi uzdod jautājumus. Un, kad viņiem atbild bez juridiskiem formulējumiem, lielākā daļa mītu vienkārši izzūd. Nevis tāpēc, ka kāds tos “atspēko”, bet tāpēc, ka cilvēks pirmo reizi saprot, kā tas viss patiesībā strādā.
Varbūt galvenais secinājums ir pavisam vienkāršs – OCTA pati par sevi nav sarežģīta. Sarežģīti ir tas, kā mēs par to domājam un runājam. Bet, kamēr turpināsim balstīties pieņēmumos, tikmēr šie mīti turpinās eksistēt.
Man gribas domāt, ka visu galu galā nosaka viens princips – ja kaut kas šķiet pārāk sarežģīts, visticamāk, tas vienkārši nav pietiekami labi izskaidrots. OCTA gadījumā tas nozīmē tikai to, ka jārunā vienkāršā valodā. Ja lietas kļūst saprotamas, pazūd gan mīti, gan aizdomas. Bet paliek skaidrība un drošības sajūta, ka brīdī, kad kaut kas notiks, sistēma darbosies.

























































