Kad nesen Jēkabpilī dzērājšoferis ar automašīnā esošu bērnu, bēgot no policijas, ietriecās sabiedriskajā autobusā, sabiedrībā valdīja sašutums. Un pamatoti. Jo šajā stāstā bija viss – alkohols, bēgšana no policijas, braukšana bez vadītāja apliecības, bez OCTA un tehniskās apskates, un vēl bērns salonā.
Citiem vārdiem sakot, cilvēks bija gatavs riskēt ne tikai ar savu un citu satiksmes dalībnieku dzīvībām, bet arī ar sava miesīgā bērna dzīvību.
Recidīvisti nav nejauši pārkāpēji
Pēc šādām ziņām rodas iespaids, ka Latvijas ceļi ir pilni ar šādiem indivīdiem. Atver ziņu portālu – dzērājšoferis 3 promiļu reibumā taranē tramvaju. Nākamajā dienā – kāds bez tiesībām uzbrauc gājējam. Vēl pēc pāris dienām – bēgšana no policijas. Rodas iespaids, ka “normāls autovadītājs” Latvijā ir reta parādība.
Taču dati rāda ko citu. Pēc Latvijas Transportlīdzekļu apdrošināšanas biroja rīcībā esošā statistikas bez OCTA braucošo transportlīdzekļu īpatsvars ir mazāks par vienu procentu. Turklāt, vairāki mūsu līdz šim veiktie pētījumi pierāda, ka aptuveni ceturtā daļa no tiem, kas satiksmē piedalās bez derīgas OCTA, vienlaikus ir bez tiesībām, tehniskās apskates vai brauc reibumā. Ja ņemam vērā, ka 2025. gada 1. jūlijā Latvijā bija 890 373 derīgas autovadītāja apliecības, var aprēķināt, ka vairāk nekā 881469, jeb 99% autovadītāju ievēro to, ko no viņiem pieprasa likums. Taču ir neliela grupa cilvēku, kuri rada nesamērīgi lielus draudus apkārtējiem. Pat, ja pieņemam, ka šī grupa ir 1%, tad mēs šeit runājam par nepilniem 9000 autovadītāju. Tā ir klasiskā “darvas karotes medus mucā” problēma. Tikai šajā gadījumā karote ir ļoti maza, bet darva – īpaši smirdīga.
Un tomēr, pat ja kādam šķiet, ka runa ir par dažiem recidīvistiem vai pāris neveiksmīgiem pārkāpumiem, tad der atcerēties nesen publiskotos Valsts policijas datus. Šogad tika identificēts autovadītājs, kurš pērnā gada laikā bija izdarījis 436 ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus. Tas ir vairāk nekā viens pārkāpums dienā! Šis piemērs ļoti labi parāda, ka lielu daļu “melnās” satiksmes drošības statistikas neveido simtiem tūkstošu dažādu autovadītāju, kuri vienreiz kļūdījušies. To veido salīdzinoši neliela grupa cilvēku, kuri sistēmas redzeslokā nonāk atkal un atkal. Tieši tāpēc Latvijā jau sen darbojas pārkāpumu uzskaites punktu sistēma – valsts ir atzinusi, ka lielākais risks satiksmē nav viens neveiksmīgs pārkāpums, bet gan uzvedības modelis, kas atkārtojas.
Kāpēc katram recidīvistam nevar pielikt savu policistu?
Tad rodas šķietami loģisks jautājums. Ja šo problemātisko cilvēku ir tikai daži tūkstoši, kāpēc katram nepielikt savu policistu? Atbilde ir vienkārša. Tāpēc, ka tas nav viens policists uz vienu cilvēku. Diennakts uzraudzībai vajag maiņas, brīvdienas, atvaļinājumus, transportu un dokumentēšanu. Rezultātā dažu tūkstošu cilvēku nepārtrauktai uzraudzībai būtu nepieciešama vesela sistēma ar vairākiem tūkstošiem darbinieku. Turklāt tas neatrisinātu galveno problēmu. Šie cilvēki nav nejauši pārkāpēji. Viņi bieži ir profesionāli “sistēmas apiešanas” speciālisti. Pirms vairākiem gadiem LTAB, analizējot neapdrošināto transportlīdzekļu izraisītos negadījumus un fotoradaru statistiku, nonāca pie interesanta secinājuma – daļa pārkāpēju ļoti labi zina, kur novietoti radari, un kur notiek reidi. Respektīvi, viņi nevis kļūdās, bet mērķtiecīgi plāno savas noziedzīgās darbības.
Tieši tāpēc gadiem ilgi izmantotie soda instrumenti ne vienmēr strādā. Atņem tiesības – persona turpina braukt. Uzliek sodu – nemaksā. Atņem automašīnu – atrod citu. Dažos gadījumos cilvēks vienkārši pazūd no legālās ekonomiskās aprites un dzīvo pēc saviem noteikumiem.
Cilvēki mainās tad, kad sekas ir tūlītējas
Viens no risinājumiem, kā to novērst, varētu būt specializēta probācijas programma atkārtotiem pārkāpējiem. Nevis kārtējais sods un tiesa, bet vairāku mēnešu (vai pat gadu) uzraudzības periods, kurā kopā strādā policija, probācija, psihologs, narkologs un sociālais dienests. Praksē tas nozīmētu regulārus alkohola testus, nejaušas pārbaudes, atkarību izvērtēšanu, uzvedības korekcijas programmu, oficiālas nodarbinātības prasību, sodu samaksas grafiku un darbu ar ģimeni.
Svarīgākais princips ir vienkāršs – nevis pēc pusgada būs tiesa, bet, ja šodien neieradies uz pārbaudi, rīt jau būs sekas. Savukārt cilvēkam, kurš piespriestos ierobežojumus ievēro, tiek dota iespēja pakāpeniski atgriezties normālā dzīvē. Šāda pieeja nav teorija. ASV Dienviddakotas štatā darbojas programma “24/7 Sobriety”, kur cilvēkiem ar alkohola pārkāpumiem regulāri jāveic alkohola testi vai jāatrodas nepārtrauktā uzraudzībā. Pētījumi liecina par atkārtotu pārkāpumu samazināšanos. Līdzīgi rezultāti sasniegti arī specializētajās tiesās, kas strādā ar autovadītājiem, kuri atkārtoti pieķerti, vadot transportlīdzekli alkohola reibumā. Dažos pētījumos recidīvs šajās programmās samazinājies pat par 50%. Arī Latvijā jau ir pirmie aizmetņi šādai pieejai. Uzvedības korekcijas programmas kļūst arvien populārākas, taču ir skaidrs, ka ar dažām lekcijām vien nepietiek. Nepieciešama arī uzraudzība pēc tam.
Tomēr ir vēl viena neērta patiesība. Ģimene parasti zina, ka cilvēks brauc bez tiesībām. Kaimiņi zina. Draugi zina. Dažreiz zina viss pagasts. Tāpēc recidīva mazināšana nav tikai policijas uzdevums. Un tas nav stāsts par publisku kaunināšanu. Gluži pretēji – pazemošana bieži vien tikai nostiprina domāšanu “es pret sistēmu”. Jo vairāk sabiedrība cilvēku izstumj, jo vieglāk viņam atrast attaisnojumus turpināt dzīvot ārpus noteikumiem. Mērķim jābūt citam. Izveidot ap cilvēku sociālu aizsargbarjeru, kur ģimene, darba devējs un kopiena pārstāj būt klusie līdzdalībnieki un kļūst par drošības sistēmas daļu.
Vienlaikus nepieciešami arī pozitīvi stimuli. Ja cilvēks gadu nav pieķerts pārkāpumos, pabeidzis ārstēšanos vai uzvedības korekcijas programmu, strādā legāli un maksā sodus, viņam pakāpeniski jāsamazina ierobežojumi. Ja tomēr atkal pārkāpj – jāatgriežas stingrākā režīmā. Šeit palīdzīgu roku varētu sniegt arī apdrošinātāji, kuri jau ilgstoši cenšas pārliecināt valsts iestādes, lai to rīcībā tiktu nodota maksimāla informācija par autovadītāju pārkāpumu vēsturi, kas fiksēti ar tehniskajiem palīglīdzekļiem. Saņemot šo informāciju, apdrošinātāji daudz precīzāk varētu aprēķināt katras konkrētās personas riska pakāpi, un izmantot šo informāciju ne vien OCTA polises aprēķinam, bet dalīties ar atbildīgajiem dienestiem, kuri tādējādi lemtu par prevencijas līdzekļu piemērošanu.
Galu galā problēma uz Latvijas ceļiem nav 890 tūkstoši autovadītāji. Problēma ir daži tūkstoši cilvēku, kuri gadiem dzīvo pārliecībā, ka noteikumi attiecas tikai uz visiem pārējiem. Kamēr mēs turpināsim cīnīties tikai ar sekām, nevis cēloņiem, ik pa laikam atkal lasīsim ziņas par kārtējo dzērājšoferi, kurš bez tiesībām, bez OCTA un bez veselā saprāta bēg no policijas. Dažreiz viens. Dažreiz ar bērnu automašīnā.
