Andris Alksnājs ir ne tikai pieredzes bagāts autosportists, bet arī vortāla www.brauksanaskultura.lv veidotājs un cīnītājs par autovadītāju braukšanas kultūras uzlabošanu valstī. Piedāvājam mūsu interviju ar Andri.
Kāda nozīme Tavā dzīvē ir auto?
Man auto nekad nav bijis kā līdzeklis, lai pārvietotu savu pakaļu no punkta A uz B. Nekad. Jebkura mašīna, pat visparastākā, tomēr ir jebkāda dizainera radīta. Vairāk vai mazāk, bet tomēr. Gaumes jau protams arī atšķiras. Un paldies Dievam, citādi taču būtu tik garlaicīgi. Tātad ļoti daudzi auto gan tehniski, gan vizuāli bieži ir arī estētisks baudījums, līdz ar to arī mums, kā patērētājiem ir iespēja izvēlēties pēc maciņa, pēc gaumes. Arī tehniskajam baudījumam ir liela nozīme. Un visbeidzot auto – tā ir brīvība, reizēm gan nosacīta, tomēr brīvība.
Kāds ir Tavs autovadītāja stāžs?
33 gadi.
Kas Tevi pamudināja pievērsties autosportam?
Pirmsākumos tas bija – nu jau es it kā šo to māku – vēlme samēroties ar citiem. Vēlāk – paldies Dievam, ātri sapratu, ka neko īpaši nemāku, lai nemācētu vēl labāk un tā ir lieliska iespēja visu mūžu mācīties un vienlaicīgi samēroties spēkiem ar citu prasmēm, arī kopējā sportiskā gaisotne pasākumos. Vēl pēc gadiem saprotu pašu galveno – auto sportā gūtā pieredze ļoti labi palīdz ikdienā. Un nevis tikai, kā daudzi domā – perfektas vadīšanas iemaņas, kā arī es ilgi domāju, bet tieši domāšanas ātrums, tieši to visvairāk attīsta autosports. Ko līdzēs labās iemaņas, ja domāsi kā gliemezis – ne tikai reakcijā, bet maksimāli ātri pieņemt maksimāli pareizus lēmumus.
Cik gadus Tu pavadīji aktīvā autosportā?
Astoņdesmito gadu beigās 6 gadus aktīvi piedalījos visos rallijos, vēlāk ar lieliem pārtraukumiem. Pēdējos 10 gadus aktīvi piedalos visos ziemas daudzcīņu posmos, tā kā varētu teikt, ka gandrīz visu mūžu.
Kādi ir tavi sasniegumi autosportā?
Ar īpašiem sasniegumiem jau nevaru lepoties, cik nu par saviem līdzekļiem var sasniegt. Padomijas laikos II grupas rallijos bija daudz godalgotās vietas. Tur bija vienkārši mazāk dalībnieku kā tagad (15-20 klasē). Ar to tomēr pietika, lai izpildītu PSRS sporta meistara kandidāta normu.
Vai Tu atceries savas pirmās sacensības?
Jā, atceros – standarta rallijs „Rudens naktis” – debija bija diezgan „veiksmīga” – ar standarta spidometru skaitītāja vietā, laikā pat neatradām finišu, bet tas mūsu azartu galīgi nemazināja, gluži pretēji. Pēc tam jau nāca uzvaras sērijas, kas arī bija par iemeslu ātrākai pārejai uz sporta auto ieskaiti.
Tava spilgtākā uzvara sacensībās?
Te man domas dalās. Protams, patīkami bija uzvarēt sporta auto ieskaites debijā 1986.gada „Gulbī”, pat pēc diezgan nopietnas avārijas priekšpēdējā dopā, kas gan atņēma kādas 15 sekundes, bet handikaps bija iedzīts.
Spilgtākās atmiņas gan ir no leģendārā rallija „Piemiņa 85” Maskavā ar 244 dalībniekiem, kur auto defekts liedza iespēju cīnīties par reālu uzvaru, jo dopos tika apsteigti pat līderi, tādi kā Krievijas bijušie auto rallija grandi - brāļi Boļšihi.
Tavs pirmais auto?
Pirmais auto – VAZ 2103.
Kādi sporta auto Tev ir bijuši?
Sporta auto? Te jāsaka, ka to ir maz – pašam bijis tikai viens – tas pats VAZ 2103. Ir braukts arī ar VAZ 2101, Subaru Impreza STI (joprojām sapņu auto).
Kāds ir Tavs ātruma rekords, braucot ar auto?
Ātruma rekords – 270 km/h – Ferrari Testarossa – Jūrmalas šoseja – ļoti sen ... ir dimensijas, pie kurām tomēr mazliet jāpierod.
Kāds ir Tavs ikdienas braukšanas stils?
Ļoti labs jautājums. Vienmēr un visur esmu centies popularizēt raitu, veiklu braukšanas stilu, ik mirkli cenšoties braukt ar lojālo ātrumu. Uzskatu, ka pa pilsētu savādāk vispār nedrīkst braukt. Daudzi pie mums pilsētā brauc vienkārši kā aizmiguši. Tas tracina. Jāatgādina, ka raiti un veikli NEKAD NAV – AGRESĪVI, SARAUSTĪTI, NERVOZI, kā ļoti daudziem asociējas raita, veikla braukšana, arī tas tracina. Jāiemācās braukt ļoti raiti un veikli, bet vienlaicīgi arī ļoti laideni. Tas ne visiem ir pa spēkam. Diemžēl.Kā Tu raksturotu mūsu autovadītāju braukšanas kultūru?
Te es pilnīgi piekrītu visiem atbraukušajiem ārzemniekiem. Te TĀDAS VISPĀR NAV. Vieni maisās visiem pa kājām, citi atkal visiem visur lien priekšā. Par ko te var runāt???
Pastāsti mums par savu jauno interneta projektu www.brauksanaskultura.lv
Rakstu par šo sāpi jau ļoti, ļoti sen. Ar ļoti dažādiem panākumiem. Daudzi no rakstiem šur tur publicēti, daļa ļoti gaisināti. Lasītājiem esot grūti daudz lasīt. Reizēm esmu iedevis kādu rakstu izlasīt pilnīgi cilvēkiem no malas (stopotājiem). Vienmēr ir jautājums – kāpēc to nekur nevar izlasīt citi? Tad nu ar meitiņu pamazām nobrieda doma par vietu, kur šie raksti būs izlasāmi vienmēr, arī pēc 10 gadiem, jo nekas jau nemainās. Citādi, guļot kādā disketē plauktā, viņi nevienam nav pieejami, bet var būt tas viss kādam ir tomēr interesanti? Būs jau ik pa laikam jauni, jaunas pārdomas, avāriju analīzes (protams, izmantojot pieejamo informāciju). Tā es redzu savu artavu kopējās smagās situācijās uzlabošanā.
Ko vispār nozīmē jēdziens „braukšanas kultūra”?
Vienā teikumā – braukt un novietot auto tā, lai citiem netraucē. Garāk – tā ir tā neredzamā saskarsme satiksmē. Bieži tas nozīmē palaist citus tur, kur to noteikumi, piemēram, neparedz. Esmu daudz braucis pa Angliju, tur, piemēram, nogriežoties pa labi (te būtu pa kreisi), ja pretī nāk auto plūsma, vēlākais trešā mašīna piebremzēs un tevi palaidīs, jo tu ar savu stāvēšanu taču traucē tiem, kas grib braukt aiz tevis taisni. Vienkārši un loģiski – tā mēs visi kopā ātrāk tiekam uz priekšu. Tādu piemēru ir ļoti daudz, te tos visus nav iespējams uzskaitīt. Jāmaina domāšana, un nav pie mums tā kopējā tautas kultūra nemaz tik zema – nevajag to vainot.
Kam, tavuprāt, būtu jāpievērš īpaša uzmanība, lai uzlabotu mūsu braukšanas kultūru?
Es visu laiku to visur cenšos uzsvērt – ir par to jārunā, protams, ka galvenokārt autoskolās – NE NO KĀ NEKAS NERODAS. Ja par to nerunās un neskaidros, nekas arī nenotiks, ne jau katrs līdz tādām lietām aizdomājas pats.
Kāda ir sakarība starp braukšanas kultūru un sastrēgumiem?
Te nu mēs nonākam līdz cēloņsakarībām. Labs jautājums. Tur jau tā lieta, ka sakarība ir visciešākā. Esmu jau par to runājis, liela daļa brauc pilnīgi kā aizmiguši. Tā vietā, lai pie zaļās gaismas uzsāktu braukt, viņi nekur nesteidzas, tādā veidā samazinot krustojuma izbraukšanas caurlaidību. Ir atkal citi, kuriem ļoti jāsteidzas, iebrauc krustojumā, kaut arī tas ir jau pilns, šķērsojošai ielai deg zaļā gaisma, bet neviens nevar aizbraukt, jo, lūk, tur atrodas tie, kuriem vairāk jāsteidzas. Nu nav te viss normāli, un pat noteikumi nepalīdz. Kā tad viņus sodīs, nav jau kur to fiziski izdarīt, tāpēc jau strādā nesodāmības princips.
Kāda loma braukšanas kultūras uzlabošanā būtu autoskolām?
VISLIELĀKĀ un praktiski vienīgā, jo pēc tam jau ne ar kādiem līdzekļiem pie tiem braucējiem klāt tikt nevar. Skolā gāja gandrīz visi, bet šos rakstiņus lasīs tikai nedaudzi. Grūti saprast, kāpēc autoskolas ignorē šo patiesību. Zinu – ne jau par kulturālu autovadītāju apmācību viņi saņem naudiņas, bet par noliktajām tiesībām – tas gan, diemžēl, nav viens un tas pats.
Runājot par avārijām uz ceļiem – pie kādām atziņām Tu esi nonācis, tās analizējot?
Pie ļoti daudzām atziņām. Pirmā – pie vainas absolūti, lai cik tas dīvaini nebūtu, nav dzeršana. Pirms dažiem gadiem tie bija apmēram 6.5% no kopējā skaita, tagad esot pat mazāk. Man šķiet, ka Segliņa kungs grib ne ar to cīnīties. Tas strādā uz tiem, kuri nezin cipariņus. Nu ieviesīsim kaut nāves sodu, un kas tālāk? Ko darīsim ar tiem pārējiem 95%? Smieklīgi. Galvenā atziņa – ļoti daudz nekontrolētas pārgalvības. Brīžiem rodas sajūta, ka cilvēkiem absolūti nav sapratnes, ko ar mašīnu var izdarīt un ko nē. Aizbrauciet uz kādu sacīkšu trasi un pamēģiniet, ko tad ar to auto īsti var iesākt, ne uz koplietošanas ceļiem. IEMAŅAS – trešais. Lielu kļūdu pieļauj tie, kuri domā – man jau tās iemaņas nekad nevajadzēs, es jau tā mierīgi un akurāti ripinu, ar mani nekad nekas nenotiks. Kaut Dievs dotu! Liktenis gan reizēm, diemžēl, lemj savādāk. Neminēšu te tagad avārijas situācijas, kur vienkārši elementāru iemaņu trūkuma dēļ aizgāja bojā daudz cilvēku. No kļūdām vajadzētu mācīties, un visvairāk no citu kļūdām.
Tavs novēlējums visiem autovadītājiem
Joprojām tas pats – KĻŪT PAR DOMĀJOŠIEM AUTOVADĪTĀJIEM, tad jau viss aizies. Un tiem, kuri vēlas, bet vēl neprot – vienmēr palīdzēsim!!!
Ar Andri Alksnāju sarunājās Inese Postnaja
Pie zaļās uzsākt braukt laicīgi :).
Populārs diskusiju temats Latvijā. Bieži salīdzina ar ārzemēm.
Viss jau būtu OK, bet ...
Pie mums ir pārāk populāri pie oranžās mīt grīdā. Arī tad, kad tūlīt jāiedegas sarkanai. KATRU dienu redzu kādu, kurš tādā veidā mauc pāri jau pie sarkanās (oranžā pāriet sarkanajā, pirms auto ir iebraucis krustojumā). Tad nu labāk pagaidīt, kamēr zaļā deg un tad sākt braukt.