Ar 1964 gada 275 GTB modeli Ferrari ceļa auto kļuva īsti pieaudzis. Pirmo reizi Frerrari bija sarežģīta balstiekārta, kas atbilda ātra un komfortabla auto prasībām. Labākā svara un sadalījuma un piedziņas iegūšanai piecpakāpju pārnesumu kārba bija nodalīta no motora un apvienota ar galveno pārvadu, turklāt pirmajos auto izmantoja tievu piedziņas vārpstu, bet vēlāk – griezes cauruli lielākai stingrībai.
250 GT sērijas pakaļējo asi ar slokšņu atsperi nomainīja neatkarīgais atsperojums, un visiem riteņiem bija Dunlop tipa disku bremzes. Priekšgalā bija Ferrari slavenais sakausējuma 3,3 litru 60 grādu V12 motors, kas variantā ar vienu augšējo sadales vārpstu attīstīja 280 ZS jaudu. Apzīmējums 275 atbilst motora viena cilindra darba tilpumam kubikcentimetros.
To visu apņēma divvietīgā kupejas virsbūve, ko veidoja Ferrari iecienītais modelētājs Pininfarina, uz īsas 240 cm garenbāzes. Spēcīgo tērauda virsbūvi izgatavoja Scaglietti, kas atradās netālu no Ferrari rūpnīcas Modeenā. Auto bija tradicionālais cauruļu rāmis, kas balstījās uz glītiem Campagnol lietajiem diskiem.
No 1965 gada sāka izgatavot Series Two ar garāku priekšgalu un mazāku gaisa ieplūdes atveri un gadu vēlāk – 275 GTB/4 ar četrām sadales vārpstām un sešiem karburātoriem. Maksimālais ātrums pieauga no 241 līdz 265 km/h, un ieskriešanās laiks līdz 100 km/h bija nepilnas 7 sekundes.
Bez 275 GTB tika ražots speciāli Amerikas tirgum domātais kabriolets GTS. Pēc izskata tas nebija līdzīgs GTB, un tā smagāko virsbūvi izgatavoja Pininfarina rūpnīcā. Daudz retāki bija deviņi GTB varianti NART Spider un 12 vieglsvara alumīnija GTB/C auto, kas tika būvēti sacīkšu braucējiem.
1968 gadā 275 modeli aizvietoja 365 GTB/4 Daytona, kas bija ātrāks, taču, iespējams, ne tik labi līdzsvarots.
Ostops
iAuto/Enciklopēdija Klasiskie auto
Kljuudas, kljuudas ... :-( Uzmaniigaak vajag rakstiit!