Ja vēl nesen lepojāmies ar vadošu vietu starp ES valstīm, vērtējot bojāgājušo samazināšanās dinamiku uz Latvijas ceļiem, tad šogad jau saņemam Eiropas Komisijas aizrādījumu – jums vairāk jārūpējas par satiksmes drošību, bojāgājušo skaita pieaugums ir jāaptur. Eiropā vēl tikai Maltā un Luksemburgā uz ceļiem ir pieaudzis bojāgājušo skaits. Bet tā ir statistika, savukārt katra atsevišķa nelaime ir traģēdija, kuru iespējams grūti izprast tiem, kuri personiski nav iesaistīti.
Avārija Jūrmalā, kurā gāja bojā 1991., 1992., 1993. un 1994. gadā dzimuši jaunieši. Foto: Publicitātes foto
Visi esam vienoti, ka traģēdiju ūdenskritums ir jāaptur, tomēr sabiedrībā virmo dažādi viedokļi par nepieciešamajiem scenārijiem, un pasaulē ir pazīstami dažādas iespējamās receptes. Daļa sabiedrības uzskata, ka sodi, kontrole, fotoradari, profilaktiskie pasākumi, galu galā apmācība skolās īsti neko nedos cilvēkam, kurš sapīpēsies „spaisu”, aiztaisīs acis un līdz galam izspiedīs gāzes pedāli. Jāpiekrīt, ka tajā konkrētajā brīdī fotoradari viņam būtu tas pats, kas izpletņa lietošanas instrukcijas lasīšana pēc tam, kad no lidmašīnas jau izlekts bez izpletņa.
Par satiksmes drošību atbildīgās amatpersonas savukārt rosina palielināt sodus, kas varētu ierobežot bezprātīgos pie stūres, jo 7 eiro par ātruma pārsniegšanu diez vai kādu reāli atturot no pārkāpuma. Te atkal atskan oponentu jautājums - 20 eiro sods neietekmē, bet 30 eiro situāciju strauji mainīs? Tomēr, lai arī cik loģisks izklausītos apgalvojums, ka sodi paši par sevi neko neatrisina īpaši jau „atsaldēto” galvās, pasaules pieredze liecina, ka mērķtiecīgs pasākumu komplekss, kurā ir drošības stundas skolās, informatīvas kampaņas mēdijos, stacionārie fotoradari ar prevencijas funkciju, regulāra satiksmes drošības kontrole, sakārtota ceļu infrastruktūra, reālajai situācijai atbilstošas ceļa zīmes ir tas ceļš, kas pasaulē uzlabo satiksmes drošību, izglābj jauniešu dzīvības, un nav lietderīgi vēlreiz izgudrot riteni. Ņemot vērā asiņainos marta notikumus, šobrīd nepieciešama tieši jauniešu auditorijai paredzēta akcija, kas uzrunātu gan vadītājus, gan arī līdzbraucējus.
Ja kāds pēc dabas pārgalvīgs un bravūrīgs jauns autovadītājs jau būtu vairākas reizes apturēts un sodīts par ātruma vai citu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, ja apkārtnē būtu izvietoti stacionārie fotoradari, ja skolā vai ģimenē būtu bijusi saruna par uzvedību uz ceļa, ja klases audzinātāja par to stāstītu klases audzināšanas stundās, bet mājās vecāki neliktu saprast, ka satiksmes noteikumi ir jāievēro tikai „teorētiski” un ja līdzbraucēji nevis atbalstītu dižošanos pie stūres, bet vairāk padomātu par savu un šofera dzīvību, bojāgājušo skaits būtu mazāks arī starp pārgalvīgajiem jaunajiem autovadītājiem. Ne mazāk svarīgi ir uzlabot apmācību kvalitāti gan studējot teoriju, gan apgūstot praktiskās iemaņas, tādēļ apsveicams ir nodoms pagarināt braukšanas eksāmena ilgumu no 25 līdz 40 minūtēm. Nākamajā dienā pēc eksāmena nokārtošanas jaunietis ar auto būs uz ielas, un jānodrošina, lai viņš neapdraud nedz sevi, nedz citus.
Lai arī cik apnicīgi izklausītos šie ikdienā bieži atgādinātie satiksmes drošības pasākumi, nav cita ceļa, kā vismaz pietuvināties vidējam ES līmenim. Ne jau soda apmērs, bet soda nenovēršamība ir faktors, kas var samazināt negadījumu skaitu. Jebkuru autovadītāju vajadzētu biedēt iespējamajam sodam, un, pirmkārt, ir pats sodīšanas fakts, kam tikai seko soda apmērs. Piemēram, stacionāro fotoradaru laikā uz Jūrmalas šosejas bija gandrīz izzuduši „lielceļu karaļi”, kas, braucot par trešo joslu, ātrumu pārkāpj par kādiem 50 km/h un vairāk. Nu jau ilgāku laiku viņi ir atgriezušies, un būs vēl vairāk, vasarai tuvojies. Šāds ar 200 km/h braucošs auto ir risks katram, kurš tajā laikā ir uz šosejas, jo var rasties kāda negaidīta situācija uz ceļa, un bezprātis nepaspēs nobremzēt.
Var augstprātīgi izteikties, sodi neko nedos, fotoradari neko nedos, kampaņas neko nedos, bet tad jau zūd jēga jebkādiem valsts mērogā organizētiem satiksmes drošības pasākumiem, un nonākam pie izdzīvošanas ruletes tāpat kā mežonīgajos rietumos.
Autoklubam LAMB kā sabiedriskai organizācijai ir 20 gadu pieredze satiksmes drošības procesu analīzē. Dalība Starptautiskajā automobiļu federācijā (FIA), kurā ir miljoniem biedru 132 pasaules valstīs, sniedz zināšanas par satiksmes drošības aktualitātēm piecos kontinentos, tādējādi paverot iespēju salīdzinājumiem un labākās prakses meklējumiem Latvijas satiksmes drošībai.
Diskusija iAuto forumā šeit >>>
Avārija ceļa Taurupe-Zaube 5. kilometrā, kurā gāja bojā 1990, 1995, 1986, 1974, 1996, 1995 gadā dzimuši cilvēki. Foto: Publicitātes attēls
Avārija Jūrmalā. Foto: Publicitātes attēls
Pamatcēlonis nav valdība, csdd, apdrošinātāji vai sazinkas vēl, ko te grib piesaukt, bet gan audzināšana ģimenē. Šobrīd tendence ir tāda - senči rukā, lai nomaksātu kredītus un bērnus atstāj pie datoriem, neveltot viņiem pietiekami daudz laika un nekontrolējot, ko viņi dara, ar ko satiekas utt. Līdz ar to tagadējā jaunatne izaug par bezatbildīgiem patērētājiem, kuri domā tikai par sevi un savām dzīves baudām. Bet ko var gaidīt no ģimenes, ja ļoti liela daļa vecāku paši neuzņemas atbildību par savu rīcību. Šodien ap 50% pāru, kas apprecējušies pēdējos 10 gados, šķiras, daudzi krāpj savas otras puses vai dzīvo kopā neprecējušies un neuzņemoties atbildību. Un tas bērns to visu redz, dzīvo, uzaug tajā vidē un, protams, pārņem šo modeli.