Autoekspedīcija Rīga – Melburna, kas ar divām pārbūvētām MB 1113 ugunsdzēsēju mašīnām 2009. gada jūlija sākumā devās tālajā ceļā, bija mūsu ceturtā lielā autoekspedīcija. Varbūt tas liekas mazliet jocīgi, bet ekspedīcijas mašīnas mēs vienmēr esam uzskatījuši par sava veida ekspedīcijas dalībniekiem. Iespējams tas ir tāpēc, ka to sagatavošanā un pārbūvē pirms ekspedīcijām tiek ieguldīts vairākus mēnešus ilgs darbs.
Kad 2002. gada ekspedīcijā “Pasaules jumts” Tibetas plato “noklapēja” vienas mašīnas (GAZ 66) dzinējs, tā tika ar otru mašīnu cietajā sakabē atvilkta līdz Rīgai. Mēs bez mazākajām šaubām tērējām lielu naudu, kas pārsniedza pašu mašīnu tirgus vērtību, lai nogādātu mūsu ekspedīciju mašīnas (MB 1113) atpakaļ uz Rīgu no Buenosairesas un Keiptaunas, kad bija noslēgušās autoekspedīcijas “Saules vārti” un “Āfrikas josta”. To nav viegli izskaidrot cilvēkiem, kas, šīs mašīnas uztver kā vienkāršus dzelžus, tomēr mēs tās uztveram kā ekspedīcijas dalībniekus.
Foto: Harijs Sils
Autoekspedīciju Rīga – Melburna nevar uzskatīt par pabeigtu. Ne jau tāpēc, ka netika sasniegts tās nospraustais gala mērķis – Melburna. Vēl joprojām Vjetnamā atrodas viens no mūsu ekspedīcijas dalībniekiem – pārbūvētā ugunsdzēsēju mašīna MB 1113.
2009. gada septembra sākumā mēs ar abām mašīnām sasniedzām Ķīnas – Vjetnamas robežu. 12 dienas mēs cīnījāmies ar Vjetnamas varas iestādēm par atļauju iebraukt valstī, bet to tā arī nesaņēmām. Bijām spiesti pārtraukt ekspedīciju un lidot mājās, jo arī atpakaļceļš mums bija slēgts, – lai iebrauktu Ķīnā ar savu auto, ir jāsaņem speciālas atļaujas, kuru noformēšanai nepieciešami vismaz divi mēneši. 2009. gada novembrī mums izdevās izraut vienu “ugunsdzēsēju” no bezcerīgās iestrēgšanas uz Ķīnas - Vjetnamas robežas un es pieturējos pie sākotnējā plāna, ka jāturpina ceļš Melburnas virzienā. Tālākais punkts ko man izdevās sasniegt bija Singapūra. 2011. gada jūlijā šis “ugunsdzēsējs” atgriezās Rīgā.
Foto: Harijs Sils
2011.gada sākumā tika izstrādāts plāns, kā 2011. gada pavasarī abām mašīnām doties kopā cauri Ķīnai uz Mongoliju, bet tas netika realizēts, jo pietrūka naudas. Iespēja ar abām mašīnām kopā šķērsot “dārgo” Ķīnu tika palaista garām.
2012. un 2014. gadā Vjetnamas ziemeļos, arī Lao Cai, pabija divas latviešu motoekspedīcijas. Pēc mana lūguma viņi muitas stāvvietā atrada “ugunsdzēsēju”. Tas bija mazliet cietis no krāsainā metāla zagļiem, riepas bija nolaidušas gaisu, bet likās, ka, pieliekot zināmu darbu, vēl izkustināms.
Foto: Harijs Sils
Nu jau ir pagājuši 7,5 gadi, kopš “ugunsdzēsējs” ir pamests uz Vjetnamas – Ķīnas robežas, un mēs beidzot esam sasparojušies, lai organizētu tā glābšanas ekspedīciju. Marta sākumā atgriezāmies Lao Cai, kur muitas laukumā “ugunsdzēsējs” mūs joprojām gaidīja. Kā jau bija gaidāms, pēc 7,5 gadu stāvēšanas karstajā un mitrajā tropu klimatā, tā vizuālais un tehniskais stāvoklis ir diezgan bēdīgs. Riepas izlaidušas gaisu un divas pat nobortējušās. Viss, kas mašīnā bija kaut cik vērtīgs, ir nozagts, tai skaitā akumulatori. Mašīnai nolasītas visas lampiņas un no apakšas čaklas rokas nogriezušas visus vadus, bet pārbaudot atklājās, ka visi mašīnas galvenie agregāti ir vietā. Tātad, galvenais - saprast, vai ir iespējams iedarbināt motoru. Ar lauzni motoru pagriezt neizdodas un pieredzējušākie mūsu komandas mehāniķi saka, ka tā ir slikta zīme. Bet mēs nepadodamies. Kad mašīnai piepumpētas riepas, mēs mēģinām to iedarbināt iestumjot. Pašiem par lielu pārsteigumu, jau pēc trešā mēģinājuma “ugunsdzēsējs” ierūcas un sāk braukt!
Paralēli remontdarbiem vedam sarunas ar Vjetnamas muitniekiem. Viņi mums paziņo divas lietas:
- Vjetnamā mēs varam iebraukt tikai ar Transporta ministrijas atļauju, bet, lai to dabūtu, mašīnai jāiziet tehniskā apskate. Lai nokļūtu uz tehniskās apskates punktu, jāiebrauc Vjetnamā, bet tam nepieciešama Transporta ministrijas atļauja. Aplis noslēdzies… Tātad doma par braukšanu Vjetnamas virzienā atkrīt.
- Par to, ka mašīna 7,5 gadus stāvējusi muitas noliktavas laukumā, mums jāmaksā 5700 dolāri. Uz to mēs atbildam, ka neko netaisāmies maksāt. Vienīgais, ko varam darīt – savākt mašīnu un doties ar to pāri robežai uz Ķīnu. Kādu brīdi turpinās sarunas par stāvlaukuma apmaksu, tiek iesaistīts starpnieks (tā, izrādās, Vjetnamā ir pieņemts). Galu galā mēs paziņojam, ka par stāvēšanu muitas laukumā esam gatavi maksāt 400 dolārus. Vjetnamiešu muitniekiem tā liekas nenozīmīga summa, un nākošajā rītā, pēc tam, kad esam uzrakstījuši pāris iesniegumus, mums paziņo, ka par mašīnas atrašanos muitas stāvlaukumā mums nekas nebūs jāmaksā.
Izlūkbrauciena plāns ir izpildīts. Mēs esam apzinājuši “ugunsdzēsēja” tehniskās problēmas un vienojušies ar vjetnamiešiem par to, ka viņi mūs palaidīs pāri robežai uz Ķīnu.
Pie mašīnas ekspedīcijas komanda plāno atgriezties 7. jūnijā, tad apmēram nedēļu to remontēt un 15. jūnijā iebraukt Ķīnā. Šobrīd jau ir panākta vienošanās ar ķīniešu tūrisma firmu, kas nokārtos nepieciešamās atļaujas, lai “ugunsdzēsējs” un ekspedīcijas komanda varētu iebraukt Ķīnā un doties pa saskaņoto maršrutu līdz Mongolijas robežai. Tālāk cauri Mongolijai un Krievijai uz Latviju.
Vai mums tas izdosies? Šī, šķiet, būs vissarežģītākā autoekspedīcija, kādā esmu piedalījies. Mums nedēļas laikā būs jāatrisina daudzas tehniskas problēmas un “ugunsdzēsējs” jāsaved tādā kārtībā, lai tas iebraucot Ķīnā varētu iziet tehnisko apskati un bez nopietnām problēmām izbraukt cauri Ķīnai un turpināt ceļu līdz Rīgai. Mēs vēl nezinām, kādas problēmas mūs sagaida Vjetnamas un Ķīnas pusē šķērsojot robežu, kā arī uz citām robežām. Viens gan ir skaidrs, ja mašīna izturēs, tā atbrauks līdz Rīgai jau jūlijā!
Foto: Harijs Sils
Komanda un es personīgi ļoti pateicamies esošajiem autoekspedīcijas Lao Cai – Rīga atbalstītājiem, kas daļēji mums palīdz segt plānotās ekspedīcijas izdevumus. Būsim pateicīgi par jebkādu finansiālu vai materiālu atbalstu “ugunsdzēsēja” glābšanas ekspedīcijai!
Šis ir 1973 gada Mersedess. Pēc uzbūves ļoti vienkārša un uzticama mašīna ar labu veiktspēju visos ceļa apstākļos. Uz laba asfalta iet uz 100 km/h un rij 20 l. Bet var izbraukt arī pa diezgan nopietniem bezceļiem. Līdz šim tas ir pārbaudīts 50 valstīs 5 kontinentos. Mašīna unikāla un droši vien varētu pretendēt uz vietu Ginesa rekordu grāmatā. Tāpēc tai mūsuprāt ir liela vērtība kā relikvijai un mēs esam iespringuši, lai to atdzītu uz Rīgu. Ja tas izdosies, tad varbūt tai atradīsies vieta kādā no Motormuzeja filiālēm.